Viņi apskatīja plašo telpu, kas bija mūrēta no lieliem četrstūrainiem akmeņiem. Tukšajā telpā atradās kāda mašīna, kurai darbojoties varēja nobraukt lejā un uzbraukt augšā. Vajadzēja tikai piespiest kādu atsperi.
Hilda vēlējās tūliņ uzbraukt augšā, bet Kaspars gribēja visu apskatīt. Viņš teica, ka nekādas briesmas nedraudot.
Kaspars sienā ievēroja durvis un gāja tās apskatīt. Hilda gan gribēja viņu atturēt, bet aiz ziņkārības un bailēm steidzās līdzi.
Noslēpumainās durvis nevarēja attaisīt. Beidzot Kaspars ierau- dzjīa kādu mazu podziņu, ko piespiežot durvis atvērās. Viņš iegāja senā moku kambarī. Tur bija drūms un mitrs gaiss. Uz noputējušiem galdiem atradās dažādi moku rīki: īkšķu skrūves, moku bumbieri, mutes dzeloņi.
Kādā kaktā Hilda ieraudzīja ērmotu figūru ar sievietes galvu un kaklu.
Tā ir dzelzs jaunava! — Kaspars iesaucās un centās Hildai izskaidrot, kā ar to nogalina uz nāvi notiesātos cilvēkus.
Kad dzelzs jaunava ar asiem iesmiem savu upuri nodurot, viņa pati to iemetot dziļā bedrē. Cilvēkam tikai vajagot piespiet kādu podziņu. Viss pārējais norisinoties pats.
—.Vai arī tagad nevarētu kādu nepatīkamu cilvēku pazudināt? — Hilda jautāja.
Kādēļ ne, ja tikai mehānisms ir kārtībā. Es pamēģināšu.
Kaspars ieraudzīja kādu dzelzs stieni un ar to mēģināja nospiest atsperi, bet tā laikam bija sarūsējusi un tādēļ nekustējās.
Hilda pavirzījās tālāk, bet Kaspars ar visu spēku sita pa mehānismu.
Pēkšņi durvis ar lielu troksni atvērās, izstiepās dzelzs roka un saķēra Kaspara piedurkni.
Es esmu pazudis! Palīgā, palīgā! — Kaspars pārbijies sauca. — Man jāmirst dzelzs jaunavā!
Hilda iekliedzās.
Nāves bailes deva Kasparam spēku. Viņš rāvās, piedurkne saplīsa, un Kaspars nokrita uz grīdas.
Dzelzs jaunava ievilka piedurkni un durvis aizvērās. Kaspars drebēdams piecēlās un priecājās, ka izdevies izglābties.
Hilda, kaut ko iedomādamās, uzrunāja Kasparu:
Bet, ja man būtu ienaidnieki …
Ja jums būtu? — Kaspars murmināja.
Nu, tad es to varētu nonāvēt, un ne gailis par to nedziedātu?
Ja, tas iespējams, jūsu žēlastība. Bet jums jau nav neviena ienaidnieka!
Vai tiešām?
Esmu pārliecināts.
Ak, nu nerunāsim par to, tā ir mana lieta. Tu jau man esi uzticīgs.
Vai esmu to pierādījis?
Labi. Es pazīstu tevi, tu klusēsi, ja man iepatiktos atdot kādu dzelzs jaunavai.
Kaut vai simtu, tomēr klusēšu!
Es ticu. Tev jau pašam būtu jāpilda bendes vieta.
Viņi uzkāpa uz platformas. Kaspars piespieda mehānismu un viņi lēnām uzbrauca augšā. Hilda pavēlēja Kasparam visu ievērot, lai atcerētos un vajadzības brīdī aizceļotu pie dzelzs jaunavas.
Tad viņi aizgāja uz pili un gatavojās meklēt Lipu Tulianu.
63. nodaļa UZBRUKUMS KLOSTERIM
Pie velna, Zārberg, vai domājat, ka mēs tādēļ iecēlām jūs par virsnieku, lai jūs sev paturētu labāko laupījumu un priecātos ar skaisto Libuši? Nē, nē, mēs visi gribam priecāties. Arī mums patīk meitenes, tādēļ gribam tās sagūstīt un atvest uz Greifensteinu, — laupītāji teica savam virsniekam. Zārbergs padomāja un, gribēdams tiem izpatikt, piekrita viņu plānam.
Biedri, es zinu, kā piepildīt visas jūsu vēlēšanās. Bez tam vēl iegūsit bagātu laupījumu.
Laupītāji gribēja dzirdēt Zārberga jauno priekšlikumu.
Nu tad klausieties, — jaunais vadonis turpināja. -— Seit mēs nevaram palikt, ja negribam ar Lipu Tulianu un viņa ļaudīm satikties. Vai ne? Atbildiet!
Visi klusēja. Zārbergs saprata, ka tie baidās no Lipa Tuliana.
Labi, jūs piekrītat. Protams, te mums klājās labi, bet es zinu vēl labāku vietu, kur būs patīkamāk un drošāk. Visas mantas vedīsim līdzi, es sagādāšu zirgus un ratus. Jūs varbūt atceraties meža muižu priežu kalnā?
Labi, virsniek, iesim!
Tātad norunāts. Tā būs mūsu jaunā nometne. Tanī apgabalā mūs neviens nemeklēs. Bez tam tā atrodas uz Saksijas un Bohē- mijas robežas. Es ar gūstekņiem, mantām un dažiem pavadoņiem braukšu pa slepeniem ceļiem, bet jūs pārējie mūs sagaidīsit pie robežas. Dažiem vīriem būs jāpaliek te un jānovēro, vai Lipam Tulianam mūsu jaunā nometne zināma.
Vēl Zārbergs teica, ka iegūšot daudz naudas un daiļas meičas.
Lai uzvedoties drošsirdīgi, tad meža muižā nosvinēšot lieliskas kāzas.
Tad Zārbergs ar desmit vīriem aizgāja meklēt ratus un zirgus.
Tas viņiem nenācās grūti, jo bija zināmi cilvēki, kas par labu atalgojumu visu sagādāja.
Kādā vezumā iesēdināja un piesēja veco brīvkungu, bet Libuši ievietoja slēgtos ratos.
Tiklīdz rati bija piekrauti, tie tūliņ devās ceļā. To darīja ar tādu aprēķinu, lai Lips Tulians nevarētu visus sagūstīt.
Meža muižu viņi sasniedza laimīgi un bez kavēkļiem, nu varēja sadalīt laupījumu.
Vismazāk Zārbergs rūpējās par brīvkungu. Nelaimīgo ieslodzīja mitrā pagrabā un stingri apsargāja.
Libušei iekārtoja divas greznas istabas, tikai logi bija stipri aizrestoti. Kad viss bija sagatavots, atveda Libuši.
Tagad, sieviņ, paliec kādu brīdi viena, — Zārbergs čukstēja. — Bet drīz es tev kaut ko skaistu atvedīšu, arī kādu draudzeni. Ha, ha, ha, varbūt arī sev. Cilvēkam ir nepieciešama pārmaiņa. Ar vienu kļūst garlaicīgi.
Libuše klusi apsēdās uz dīvāna.
Zārbergs aizslēdza durvis un kādam uzticamam kalpam pavēlēja Libuši stingj-i apsargāt. Ja viņa pazudīs, tad taču nedabūs lielo izpirkšanas naudu.
Kādu brīdi laupītāji vēl atpūtās, tad devās ceļā.
Drīz viņi sasniedza stāvos Varkalnus.
Netālu no pēdējās Varkalnu grēdas stiepās līdzenums, kur atradās bagātais Reicenhainas klosteris. Tur nedzīvoja mūki, bet klusas, tikumīgas mūķenes.