Šodien klostera baznīca bija pilna lūdzēju, un lielie klostera vārti līdz galam vaļā, jo ciema meitenes bija sapulcējušās svinēt kādus svētkus. Grezni vainagi un puķu vītnes greznoja baznīcu, kas mirdzēja un laistījās sveču gaismā.
Saule jau bija launaga, un galvenie dievvārdi sen pabeigti. Svētki tuvojās beigām.
Netālajos krūmos gaidīja ciema jaunekļi, lai pavadītu meitenes uz mājām. Klostera baznīcā vīriešus neielaida.
Pēkšņi laupītāji, kā no zemes izlīduši, ielenca puišu baru, nevienam neļaudami bēgt. Visus sasēja, lai nekas netiktu paziņots.
64. nodaļa MEITU LAUPĪŠANA
Nedomājiet pretoties, es esmu Lips Tulians! — Zārbergs uzkliedza, zinādams, ka Lipa Tuliana vārds visiem iedveš bailes.
Zārbergs, uz klosteri rādīdams, laupītājiem stāstīja, ka tur esot sapulcējušās skaistākās bohēmiešu meitas, lai nu ņemot ciet pēc savas patikas.
Tas divreiz nebija jāsaka. Kā ūdens, no kalniem gāzdamies, visu applūdina, tā laupītāji pa vaļējiem klostera vārtiem iedrāzās baznīcā.
Kliegdamas un vaimanādamas ciema meitenes skrēja cita pār citu, meklēdamas glābiņu.
Sirmā klostera priekšniece, augstu pacēlusi krustā sistā Pestītāja tēlu, svinīgi gāja laupītājiem pretī, bet tie neģēlīgi lādējās un zaimoja, kā laikam pats velns neuzdrošinātos.
Raudošās meitenes tie gūstīja, raudami aiz matu pīnēm; Zārbergs bija aizliedzis aizskart mūķenes, tādēļ tās lika mierā.
Klostera priekšniece sirsnīgi lūdza Dievu, bet elles un sātana kalpi gavilēja un, visu izsmiedami, strādāja nekrietnos darbus.
Nolaupītajām meitenēm sasēja rokas, izvilka viņas baznīcas laukumā un stingri apsargāja, kamēr gūstīja pārējās. Pēc Zārberga pavēles vajadzēja sagūstīt vairāk meiteņu, nekā bija laupītāju.
Klostera priekšniece vairs nespēja savaldīties. Krustu rokā turēdama, viņa nostājās Zārbergam pretī, domādama, ka tas ir Lips Tulians.
Lip Tulian, esmu dzirdējusi, ka jūs vienīgi bagātos aplaupot, bet nabadzīgos un apspiestos žēlojot. Vai tad jūs tik dziļi esat grimis, ka strādājat šādus nedzirdētus kauna darbus?
Zārbergs neatbildēja. Viņš labi zināja, ka Lips Tulians to nekad neatļautu. Nespēdams ilģāk klausīties klostera priekšnieces runā, tas uzkliedza, lai viņa rimstas, ja negrib pati iekulties ķezā.
Vairāk nekā trīsdesmit skaistākās ciema meitenes bija nolaupītas, meitu mātes pārmācītas ar šauteņu resga]iem. Zārbergs pavēlēja atnest maisus, laupīt zeltu un sudraba svečturus, kausus un altāra piederumus un bāzt to visu maisos.
Uz altāra stāvēja liels krusts. Tas bija ļoti smags. Kāds laupītājs negribēja to atstāt un, nevarēdams labi saņemt, apgāza. Krucifikss gāzdamies uzkrita laupītājam uz. galvas. Šķīda asinis. Māņticīgie laupītāji atkāpās. Zārbergs pavēlēja līķi aizvākt, un lielo krustu neviens vairs neaiztika.
Tas ir Dieva sods. Drebiet, nelieši, jūs beigsities tāpat kā šis. Dievs neļaujas apsmieties! — klostera priekšniecē teica.
Laupītāji neuzdrošinājās turpināt bezdievīgo laupīšanu. Dieva soda bīdamies, tie steidzās projām.
Sirmā klostera priekšniece vēl sauca:
Tagad gan elle gavilē, bet ilgi elles kungs nedabūs priecāties par savu uzvaru. Ar pravieša acīm es redzu dienu, kad jūsu galvas kritīs no bendes cirvja. Lāsts jums, jūs beidzamie nelieši!
Kāds laupītājs paķēra pistoli un gribēja šaut, bet Zārbergs vairs nevarēja rimties un dzina visus, cik vien iespējams ātri, steigties projām.
Ar salaupītajām mantām un meitenēm tie devās uz savām meža paslēptuvēm, priecādamies par gaidāmo uzdzīvi.
65. nodaļa SĀNCENSE
Virsnieks nāk! Virsnieks ir klāt! Biedri, iesim ārā apsveikt Lipu Tulianu!
Tā kāds laupītājs iesaucās meža dzirnavās un izskrēja pagalmā.
Garais Zamuels, visu nakti dežūrējis un nupat kā apgūlies, acumirklī bija kājās un izskrēja virsniekam pretī.
Lips Tulians iejāja pagalmā, Hedvigu klēpī turēdams. Viņam sekoja abas zemnieku meitenes uz saviem zirgiem.
Lai dzīvo virsnieks, mūsu virsnieks lai dzīvo! — visi sauca.
Augšā pie loga stāvēja Guste, brīnīdamās, ka Hedviga dzīva.
Jā, viņa ir dzīva! Izglābusies, pateicoties kādam brīnumam.
Guste stāvēja kā pārakmeņojusies.
Mīlas dzēriens… — viņa murmināja. — Vēl viss nav zudis. Lips Tulians tomēr būs mans, un viņa… viņai jāmirst!
Kur Vitorfs? — virsnieks iesaucās.
Viņš arvien vēl meklē' Elzbeti, — Zamuels atbildēja. — Bet man kas svarīgs jāpaziņo. Zārbergs esot apmeties Greifensteinā un paspējis jau aplaupīt Tarantas mācītāju. Un, kas visļaunāk, tas viss iet uz mūsu rēķina. Zārbergs visur uzdodoties par Lipu Tulianu!
Vadoņa seja apmācās.
Gan es šim nelietim atmaksāšu, — viņš drūmi teica. — Es …
Viņš apklusa, jo Hedviga paskatījās uz viņu.
Zamuels vēl gribēja ko ziņot, bet atlika uz vēlāku laiku. Lips Tulians uzdeva Zamuelam gādāt par abām meitenēm, lai neviens tās neaiztiktu. Zamuels ar prieku apņēmās visu izpildīt.
Lips Tulians uzveda Hedvigu augšistabā un apsēdināja uz dīvāna. Viņš jutās priecīgs un līksms, ka pēc tik daudz ciešanām tomēr ieguvis savu mīļo meiteni. Bet Hedviga, kaut arī neizsakāmi mīlēja Lipu Tulianu un ļāvās viņa skūpstiem, tomēr vairījās tam piederēt visa.
Guste, aiz durvīm klausīdamās, bija dzirdējusi viņu mīlas vārdus. Viņa tik tikko paspēja aizbēgt, kad Lips Tulians devās laukā un aizsteidzās tai garām. Mīļoto cilvēku tik līksmu un laimīgu redzot, viņai kļuva viegli ap sirdi. Zināms, ka Hedviga nav viņam stāstījusi, kurš to iegrūdis pilsētas grāvī, vai arī grūdēju nepazīst. Un tādēļ var rīkoties tālāk. Viņa atkal devās pie durvīm un sāka skatīties pa atslēgas caurumu.