Ātri uzskrējis pa marmora kāpnēm, viņš iegāja grāfienes istabās.
Vai tā nav Fleminga balss? Tiešām, tas ir mans ministrs. Kāda viņam darīšana ar Hildu? — viņš uztraucies domāja.
Karaļa seja apmācās, bet, izlikdamies mierīgs, viņš iegāja grāfienes buduārā.
Tur stāvēja Flemings un kaisli raudzījās Hildā, kas ērti izstiepusies gulēja uz dīvāna.
Balts zīda mētelis apsedza Hildas puskailo ķermeni, un Flemings nevarēja beigt viņā skatīties. Viņš bija tikko ienācis un tādēļ, valdnieku ieraugot, tam uzmācās lielas dusmas.
Majestāt! — viņš iesaucās gluži tāpat kā Betgers laboratorijā.
Jā, te es esmu! Bet ko jūs te Pilnicā meklējat, Fleming? Gribu dzirdēt tuvāku paskaidrojumu.
Flemings noskūpstīja karaļa roku.
Runājiet! — karalis nepacietīgi iesaucās.
Lūdzu, piedodiet, es gribēju Drēzdenē sagaidīt majestāti, jo pēc kurjera ziņojuma mēs gaidījām majestāti rīt. .
Jā, jā, atceļoju ātrāk. Bet pasakiet, kas jums darāms Punicā?
Es Drēzdenē saņēmu ziņu, ka grāfiene Kozela saslimusi. Es uzskatīju par savu pienākumu ievākt tuvākas ziņas un tūliņ steidzos uz Pilnicu.
Karalis nomierinājās.
— Labi, ejiet, Fleming, atstājiet mūs vienus!
Bet Flemings palika mierīgi stāvot.
Kas tad jums vēl sakāms? — karalis dusmīgi jautāja.
Jāpārspriež kāda svarīga lieta, un to drīkst dzirdēt ari viņas ekselence, — Flemings aukstasinīgi atbildēja.
Tā, kāda lieta tad varētu interesēt grāfieni?
Runa ir par bīstamo laupītāju vadoni Lipu Tulianu.
Hilda uzlēca kājās.
Flemings šo kustību saprata, bet karalis to neievēroja.
Uzgaidiet mani, es jūs drīz saukšu. Bet tagad ejiet!
Karalis pamāja ar roku, un Flemings izgāja.
Kad Flemings bija izgājis, karalis^ piesteidzās pie Hildas un, viņu maigi glāstīdams, stāstīja, cik ļoti uztraucies par viņas slimību. Bet tagad viņš priecājoties, jo slimība esot pārgājusi, un viņa ziedot kā skaistākā roze.
Bet Hilda apgalvoja, ka tiešām nejūtoties vesela. Varbūt tas esot no lielā karstuma, jo kauli esot kā ar svinu pielieti.
Valdnieks uztraucās. Viņš sirsnīgi mīlēja Hildu un bija aizgrābts no viņas daiļuma.
Es tūliņ no Drēzdenes atsaukšu labākos ārstus. Kāpēc tu nesauc ārstu? Es taču esmu pavēlējis izpildīt katru tavu vēlēšanos!
Es pateicos par tavu labo sirdi! — viņa mīļi čukstēja, lai gan viņas domas kavējās tālumā.
Viņa saprata, ka arī Fleiniņgs kāro iegūt viņas labvēlību. Bet tas virfu neinteresēja. Viņas domas šķetinājās vienīgi ap Lipu Tulianu.
Hilda mēmi padevās valdnieka glāstiem. Viņš šo aukstumu attaisnoja, iedomādamies, ka vainīga viņas slimība.
Hilda piecēlās. Viņa vēlējās no Fleminga dzirdēt ziņas par bīstamo laupītāju vadoni Lipu Tulianu. Tādēļ viņa mudināja karali doties lejā, lai pārspriestu jaunos notikumus.
68. n o d a ļ a PUDELĪTE AR MIROŅGALVU
Es vairs nespēju dzīvot. Mana sirds asiņo, kad redzu viņus tik laimīgus, tik mīļi runājot. Es nevaru to paciest, es nobeigšos. Ak, šīs mīlas mokas, nebeidzamās sāpes un greizsirdība! Mana dzīve ir kļuvusi par elli, un es lēnām iznīkstu, mani nonāvē dziļās sirdsr sāpes, — Guste izmisusi žēlojās.
Viņas sāpes un greizsirdība bija tik lielas, ka tā gandrīz zaudēja prātu.
Lips Tulians vēl nekad nebija redzēts tik laimīgs, priecīgs un laipns.
Guste drebēja aiz uzbudinājuma un atcerējās, ka viņai ir zāļu pudelīte ar miroņgalvu, kuras saturs uz visiem laikiem iemidzinās ienīsto Hedvigu. Viņa apņēmās izdevīgā brīdī to izdarīt bez žēlastības, lai gan Hedviga bija laba kā eņģelis.
Viņa paņēma zāļu pudelīti un uzmanīgi aplūkoja to. Jau šodien viņa gribēja pastrādāt noziedzīgo darbu.
Dzirnavu pagalmā ļaužu pulkā stāvēja Lips Tulians. Garais Zamuels tam paziņoja, ka Zārbergs Greifensteinu atstājis un pārgājis Bohēmijas robežu.
Sī ziņa Lipu Tulianu nomierināja, bet viņš apsolīja Zārbergam kādreiz asiņaini ^atriebties par viņa nekaunīgo rīcību.
Tagad mus gaida citi darbi. Mfrms jāiznīcina Freidenberga, šī nolādētā pils, kur daudzas meitenes padarītas nelaimīgas. Atņemsim mantas, ko šis necilvēks no saviem apakšniekiem ievilcis. Degošā pils būs kā lāpa, kas visiem neliešiem sludinās — tā soda Lips Tulians!
Hedviga staigāja zemnieces apģērbā un izskatījās vēl daiļāka un mīlīgāka.
Viņa raudāja, kad dzirdēja Lipa Tuliana pavēles.
Lips Tulians to mīļi mierināja un paskaidroja, ka citādi nevarot rīkoties, jo esot apgānīts ar neizdzēšamu kauna zīmi un izstumts no cilvēku sabiedrības.
Hedviga klusēja, zinādama, ka vārdi nelīdzēs, jo viņš savu zvērestu nelauzīs. Viņa apņēmās, cik vien iespējams, atvieglināt to gūstekņu likteni, kas kristu Lipa Tuliana rokās. Lai tie arī nezin ko būtu nodarījuši, viņas dēļ Lips Tulians tos saudzēs.
Viss bija sagatavots, un Lips Tulians ar savu bandu devās uz Freidenbergu.
Hedviga klusi lūdza Dievu, lai tas mīkstina viņa sirdi. Smagi nopūzdamās, tā iegāja savā dzīvoklī.
Guste slepeni gāja līdzi. Drēbēs viņa bija paslēpusi zāļu pudelīti. Viņa uzmanīgi iegāja Hedvigas guļamistabā. Tur stāvēja kristāla ūdens karafe, no kuras viņa mēdza dzert.
Ar kaķa veiklību Guste ielēja pusi no pudelītes satura karafē. — Nāves dzira, — Guste murmināja un aizsteidzās prom.
69. nodaļa KENIGSTEINAS CIETOKSNĪ
Stāvā klintī, augstu pār Elbas viļņiem pacēlās Kenigsteinas cietokšņa drūmie mūri. Pat spožie saules stari nespēja izkliedēt cietokšņa drūmo iespaidu.
Augšup pa stāvo taciņu kāpa divi noguruši ceļinieki — Kilians un Lida. Kilians, sviedrus slaucīdams, iesaucās: