Paldies Dievam, beidzot esam drošībā. Es biju pārliecināts, ka nespēsim izbēgt no čigānu dunča. Lūk, tur pie klints sienas abi vēl stāv!
Mums jāuzmanās. Viņi katrā ziņā mēģinās mums atriebties, kaut gan cietoksnī tie nedrīkst rādīties. Bet tagad padomāsim par nākotni. Tu būsi mans tēvs, bet es tava meita, — Lida sacīja.
Labi, mans bērns, dzīvosim. Gan Dievs mums palīdzēs, — Kilians atbildēja.
Kurp iedams? — sardzes kareivis iesaucās.
Uz cietoksni, — Kilians atteica.
Ko jūs vēlaties?
Gribu dabūt kādu darbu. Man ir labas apliecības.
— Tā. Bet visas vietas ir aizņemtas. Ja ģenerālis atļauj, tad varat kādu vietu nopirkt.
Tieši to es vēlos! — Kilians iesaucās.
Nu tad piesakieties pie vārtu sarga! — kareivis pamācīja.
Kilians ar Lidu turpināja ceļu.
Viņi pārgāja pār uzvelkamo tiltu un sasniedza sarga māju.
Tur stāvēja sargs un mēmi norādīja, lai ieiet sarga mājā. Kilians iegāja piesmēķētā telpā. To uzrunāja kāds resns kaprālis. Kilians tam izstāstīja savu vajadzību.
Oho! — melnbārdis iesaucās. — Kas tā par meiteni?
Mana meita, — Kilians atbildēja.
A, skaista meitene! Panāc šurp, mazā, noskūpsti , mani!
Neaiztieciet manu meiteni! — Kiiians iesaucās.
Kas? Ko? — kaprālis iekliedzās. — Tu vari priecāties, ka tev vietu izgādāju. Un tādēļ, skuķēn, panāc šurp, tev jāsamaksā.
Lida atkāpās. Bet kaprālis saķēra viņas roku. Izcēlās troksnis.
Pēkšņi atsprāga durvis un ienāca cietokšņa komendants fon Kijaus.
Kas tad tas! Vai te ir vieta trakošanai?! Un jūs, kaprāl, jūs ķerstāt meiteni, kad jums vajadzētu aprāt kareivjus. Tur jau pērkonam deviņdesmit deviņas reizes jāsper!
Tad ģenerālis atgādināja kaprālim un kareivjiem stingros dienesta pienākumus.
Tagad zināt, kā jāizturas. Sargieties! Jūs sagaida arests. Un nu vairāk ne vārda!
Kilians ar Lidu klusēdami klausījās.
Ģenerālis fon Kijaus tos ieveda blakustelpā un pateica, ka vārtu sargs tam izstāstījis viņu vajadzību. Pašreiz esot vajadzīgs cietuma sargs.
Ģenerālis tos aizveda pār vairākiem uzvelkamiem tiltiem un drūmiem cietokšņa pagalmiem. Beidzot komandants apstājās un ar savām ērgļa acīm uzlūkoja Kilianu. Sis skats iegrima dvēseles dziļumos.
Kilians gatavojās parādīt savas apliecības.
Lai paliek! — ģenerālis teica. — Liecības es neievēroju, man vajadzīgs labs, uzticams cilvēks. Un tu pēc tāda izskaties. Kur tu kalpoji pēdējā laikā?
Prāgas cietumā, jūsu ekselence.
Oho, kā dzird, tur briesmu lietas notiekot. Tur, laikam, nevienu nesaņem ar glazē cimdiem. Nu, labi, man vajadzīgs cietumsargs Turku tornim. Tur kāda vieta ir brīva. To sauc arī par Bada torni, jo tur viens otrs liels nelietis sēdējis. Vai tu vēlies šo vietu pieņemt?
Jā gan, ekselence.
Nu, tad tā lieta darīta. Tornī jums ierādīs divas istabiņas; tava meita varēs vadīt saimniecību. Virsuzraugs tevi ievedīs amatā, un tad esi krietns, godīgs un kārtīgi pildi savu dienestu.
Lūdzu, ekselence, manas apliecības.
Nekavē mani ar tādiem smērējumiem. Lai velns parauj to, kas izdomājis rakstīšanu. Man jau diezgan jānomocās kancelejā ar parakstiem. Bet labi. Tu būsi godīgs, to es nolasu no tavām acīm.
Ekselence būs ar mani apmierināts, — Kilians piemetināja.
Un tā mazā ir tava meita, — ģenerālis sacīja. — Atceries manu padomu. Uzmani labi savu meitu, jo virsnieki nežēlo skaista.s meitenes. Es nevaru visur klāt būt. Skaistas meitenes ir stingri jāsargā.
To es darīšu, ekselence.
Jā, bet virsnieki ir diezgan viltīgi. Kenigsteinas cietoksnis ir labošanas iestāde palaidnīgiem jaunekļiem. Tādēļ mani virsnieki nav labie, un es vēlreiz tev saku: — Kilian, uzmani savu meitu. Tāds skaists bērns nedrīkst krist kaunā.
Tad ģenerālis aizgāja.
Kilians šaubīgi uzlūkoja Lidu.
Bet tā saprata viņa domas un ātri izvilka kādu mazu, asu, ņieburā paslēptu duncīti un, to parādījusi, sacīja:
— Pret čigāniem biju bezspēcīga, bet pret cietokšņa virsniekiem ar to varēšu aizsargāties!
Kilians klusēja. Sirds bija smaga, it kā ļaunu paredzot.
70. nodaļa NEĢĒĻU GAVILES
Varkalnu augstumos, vientuļajā meža muižā, līksmoja un žūpoja Zārbergs ar savu bandu, jo tikko bija pārnākuši rio klostera aplaupīšanas.
Nolaupītās meitenes apraudāja savu bēdīgo likteni.
Nelaimīgās jaunavas.vairs negatavojās uz bēgšanu, kā pirmajās dienās. Kauns viņām neļāva vairs atgriezties ciemā, un savā izmisumā tās nolēma palikt pie laupītājiem. Lai drīzāk aizmirstu notikušo, viņas līksmoja līdz.
Tā bija pagājušas vairākas dienas. Klostera dārgumi bija pārvērsti naudā.
Zārbergs priecājās, ka viņa darbus pierakstīja Lipam Tulianam.
Zārbergs ar kādu laupītāju sēdēja pie ugunskura un klausījās dzērāju troksnī.
Kā tev šķiet, vai tagad viņi būs apmierināti? — Zārbergs jautāja.
Protams, tik ilgi, kamēr būs nauda. Bez tam tie baidās no Lipa Tuliana atriebības!
Ha, ha, ha, ko nu par to vairs raizējies. Viņš tagad kā ietram- dīts briedis bēguļo. Es darīju labi, ka visur uzdevos par Lipu Tulianu. Tagad tam jābaidās no gūstītājiem, bet es varu smiet un līksmot.
Varbūt kādu laiku tā ies, Zārberg, bet jums gan vajadzēja labāk pazīt Lipu Tulianu. Viņš nekad neaizmirst savus ienaidniekus, un ja vēl dzirdēs, ka mēs strādājam viņa vārdā, nu —- tad kādā naktī mēs visi aizceļosim uz viņpasauli.
Lai velns to parauj! — Zārbergs ņurdēja.
Velns nu gan to neaiztiks, jo Lips Tulians spej arī velnam pavēlēt.
Klusu! — Zārbergs sadusmojies kliedza.
Vai zini, virsniek, es varētu padarīt Lipu Tulianu nekaitīgu, pat daļa no viņa ļaudīm pievienotos mums.
Kā tu to izdarītu?
Velns, man ir droša roka!