Nepļāpā! Viņš tūliņ tev ielaidīs lodi galvām
Tā ir mana darīšana.
Nu, kā tev patīk. Bet pārdomā labi!
Virsniek, es tiešām esmu apņēmies to aizraidīt no šīs pasaules!
Vai viens pats?
Nē, kāda skuķe man palīdzēs. Tā ir dūšīga meiča, ļoti kāra uz greznuma lietām. Ja tai kaut ko skaistu apsolīšu, tad viņa pašu velnu uzmeklēs.
Lieliski! — Zārbergs iesaucās. — Esmu ar mieru. Tu vari paņemt no laupījuma dažas skaistas rotas lietas. Bet izved visu līdz galam. Ja tu iznīcināsi Lipu Tulianu, tad būsi otrs virsnieks.
Laupītājs svēti apsolījās Zārbergam to visu izdarīt un iegāja namā.
Viņš pagaja garam žūpotajiem un, uzkāpis pa trepem, iegaja telpā, kur izlaidusies .gulēja kāda meitene.
Terēze, — viņš iesāka, — tu esi tik klusa; vai tev nemaz negribas palīksmoties?
Nē, tāda dzeršana man nav nekas, es gribu ko citu. Tu man ;ipsolīji skaistas rotas, bet solījumu neturi.
Tev taisnība, Terēze, bet skaties šurp!
Laupītājs izvilka no kabatas spožu brošu ar briljantiem.
Vai tā man? — meitene iesaucās.
Nu ja, tev, un bez tam vēl ļ-okas sprādze ar dimantiem, dārgs gredzens un kakla ķēde. Vispirms tev iedošu brošu, bet pārējās lielas tev vēl jānopelna.
Meitene uzlēca kājās aiz prieka un apkampa laupītāju.
Bet saki, mīļā, vai tu varētu kādu manu ienaidnieku aizgādāt ii/, viņpasauli, lai iegūtu šīs jaukās lietiņas?
Meiča gan šaubījās, bet iekāre uzvarēja sirdsapziņu.
To es darfšu! Lai viņš būtu, kas būdams, es tikšu ar viņu ļjalā. Tās rotas es gribu dabūt. Un skaistu apģērbu man arī vajag!
To visu tu dabūsi, Terēze, — visu!
Terēze piesprauda brošu un, spogulī skatīdamās, priecājās kā bērns. Viņa bija gatava darīt visu.
Un laupītājs apsolīja viņu ietērpt samtā un zīdā.
Nedaudz vēlāk tie jau atradās ceļā.
Zārbergs kādu gabaliņu devās līdz.
Lip Tulian, drošais virsniek, piesargies! Jauni negaisa mākoņi sabiezē pār tavu galvu, un kuru katru acumirkli no tiem var izšau- ties zibens.
Turpinājums nakamaja burtnīca.
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTAJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālromānu ziņām
Trešā burtnīca
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTAJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālromānu ziņām
Trešā burtnīca
71. n o d a ļ a JAUNS IENAIDNIEKS
Grāfam Flemingam bija ilgi jāgaida, līdz kūrfirsts iedomājās par viņu, un tas vēl vairāk apšķebināja viņa dūšu.
Pagaidi tik, skaistā grāfiene! — viņš murmināja. — Tagad Iii stāvi savas varas augstumos. Taču drīz tu vari valdniekam apnikt, un tad varēsi būt laimīga, ja es tev vēl sniegšu roku. Nu, pa- < ietības man netrūkst. Es varu gaidīt.
Viņš izdzirda soļus, un Augusts Stiprais, Hildas pavadīts, ienāca kristāla zālē.
Nu, grāf, kas jums ir uz sirds? — karalis jautāja.
Bet, majestāt, grāfiene . . .
Pag, viņa var dzirdēt visu, no viņas man nav nekādu noslēpumu! ^
Bet ir lietas, kuras valstij … valdībai…
Nav vajadzīgs, Fleming. Jūs zināt, ka es nemīlu tādu aplinkus Minēšanu. Sakiet skaidri, ko Lips Tulians atkal noziedzies?
Ak, majestāt, tas ir briesmīgi!
Nu, stāsti! Vai viņš Drēzdeni aizdedzinājis? Tas būtu briesmīgi.
Ak nē, to viņš neuzdrošinās, vismaz patlaban ne, bet viņš ap- prēkojies pret Dieva kalpu — izlaupījis Tarandas mācītāja māju, mocījis un spīdzinājis mācītāju pašu, viņa sievu un saimi.
Ko? — kūrfirsts sašutis iesaucās.
Ililda devās viņiem pretī, nikni skatīdamās uz ministru.
Tas nav tiesa, Lips Tulians to nav darījis! — tā iesaucās.
Tā ir, kā es saku, majestāt! — ministrs neatlaidās. — Viena pati laupītāju banda ir mūsu zemē, un Lips Tulians sāncensi arī necietīs, tātad viņš pats ir aplaupījis mācītāju.
Meli! — Hilda rūgti iesaucās.
Klusi, dārgā, — kūrfirsts teica. — Nudien, ja šis laupītājs lādas lietas pastrādājis, tad viņš uz vietas iznīcināms, kaut vai ve-
'ls karaspēks tam jāsūta pretī.
Visā šajā lietā nav ne kripatiņas patiesības, — Hilda turpināja.— Tādas baumas izlaistas, lai viņu pazudinātu.
Kūrfirsts uzlūkoja Hildu.
Dārgā, — viņš teica, — tas ir pareizi, esmu tev atļāvis šo bandītu apsargāt kā gūstekni, bet, ja viņš tādas neģēlības pastrādājis, tad mana atļauja vairs nav spēkā.
Es uzzināšu, cik šajā lietā ir patiesības, — Hilda iebilda.
- Lai paliek, Hilda, bet pasaki, kādēļ tu īsti interesējies par laupītāju vadoni?
Hilda uz šo jautājumu bija sagatavojusies.
Katram zināms, ka Lips Tulians saucas Filips fon Meng- steins, un grāfs Flemings man apliecināja, ka Mengsteini un Brok- dorfi ir tuvi radinieki, jo abas ģimenes cēlušās no dāņiem un ilgus gadus turējušās kopā. Vai tamdēļ kāds brīnums, ja es negribu, ka šis cilvēks iet postā?
Firsts sarauca pieri.
Tu labi runāji, Hilda, bet viņš jau vairs nav muižnieks; viņš ir izstumts no cilvēku sabiedrības. ;
Bet es atsaucos uz savām tiesībām, kādas man paredz dokuments!
Hilda nikni skatījās ministrā, un tas noprata viņas domas.
Tā nu, bez šaubām, bija viņa ienaidniece.
Flemings domāja, ja Hilda viņam nepadosies, tad jutīs, ko nozīmē būt par ministra ienaidnieku.
Hildai ne prātā nenāca, ka šajā acumirklī tika izšķirts viņas liktenis. Viņa jutās savas varas augstumos un apņēmās iespītēt ministram. Beidzot valdnieks pārtrauca klusumu:
Fleming, man tūliņ jābrauc atpakaļ uz Poliju, un jūs pa to laiku pārvaldīsit manu valsti.