Hildai nebija nekādas patikas saņemt ienīsto viesi, bet viņa tomēr apņēmās to darīt, jo šodien Flemings tai atveda lielāku naudas summu, ko Hilda bija pieprasījusi no kroņa kases.
Hilda vēl arvien tēloja slimnieces lomu, lai varētu kādreiz atstāt pili vietnieci un pati doties Saksijas mežos meklēt Ļipu Tulianu. Viņa cerēja, ka Flemings ceļos uz Varšavu pie karaļa, un tad ērti varēs izpildīt savu nodomu.
Flemings jau gaidīja salonā, un Hilda savā buduārā posās uz viesa saņemšanu.
Neraugoties uz augusta mēneša karsto dienu, viņa kā saldama ietinās biezā mētelī un iegāja salonā. Grāfs Flemings tai noskūpstīja roku.
Es nāku. apjautāties par ekselences veselību.
Hilda, izlikdamās nogurusi, lēni atlaidās atzveltnes krēslā.
Mana slimība nav mazinājusies, es jūtos patiesi slima un ilgāku laiku būšu spiesta palikt mājā.
Ministrs, viņu uzlūkodams, vēroja, ka Hilda izliekas un nemaz nav slima.
Ļoti žēl, es esmu nelaimīgs, ka man jāziņo majestātei par jūsu slimību.
Grāf, dariet to un paziņojiet karalim, ka esmu stipri slima un nevaru pati rakstīt.
Ministrs redzēja, ka viņa pūš miglu acīs, bet nelikās protamies.
Viņa majestāte būs gaužām bēdīgs, — ministrs teica.
Žēl, bet neko nevaru darīt; tagad pat man ļoti grūti.
Ekselence, bet majestātes ārsts …
Tas man nevar palīdzēt. Viņa zāles es pat nelietoju, jo pēc tam jūtos vēl sliktāk.
Varbūt derētu gaisa pārmaiņa, — ministrs ieminējās.
Tas ir iespējama. Te ir mitrs gaiss. Kalnos uzturēdamās, es drīzāk izveseļotos.
Bet Flemingu nevarēja piemānīt. Viņš saprata, ka skaistā Hilda vienīgi Lipa Tuliana dēļ gribēja doties kalnos.
Hilda to koķeti uzlūkoja, iesāktais $arunu pavediens pārtrūka.
Es atvedu jūsu ekselences pieprasīto naudas summu un iedevu to jūsu sulainim Kasparam, — Flemings ierunājās.
Hilda piekrītoši pamāja ar galvu.
Tagad Flemingam šķita, ka ir pienācis īstais laiks runāt par mīlu.'
Viņa majestāte jūsu ekselenci apber ar dārgumiem!
Jā, grāf. Bet ko jūs ar to gribat sacīt?
.— Ak, neko sevišķu. Jums taču nav nezināms, ka valdniekam ir bijušas arī citas dāmas.
Hilda sakoda zobus. Viņa sajuta savu necienīgo stāvokli, bet mēģināja to neievērot.
Flemings, brīdi vērojis, saprata, ka Hilda ir tikpat vesela kā zivs ūdenī. Bet tomēr līdzcietīgi ieminējās:
Ak, ekselence! Cerēsim, ka jūs nepiemeklēs nežēlīgais liktenis, kāds bija lemts jūsu priekšgājējām.
Hildia, strauji uzlēkdama, iesaucās:
Kāds liktenis?
Bet, ekselence, tas taču nav noslēpums, ka kūrfirstam patīk pārmaiņas.
To es zinu, grā.fv bet es neesmu nekāda karaļa … esmu grāfiene Kozela.
No visām skaistākā. Visi kungi jūs apbrīno!
Grāf, pataupiet savus glaimus.
Bet ministrs neievēroja viņas vārdus un turpināja:
Ekselence, lai nāktu, kas nākdams, es tomēr turēšos jūsu pusē.
Cik žēlīgi, grāf, bet es iztikšu arī bez jums.
Tad ekselence manu draudzību apsmādē?
Es tiešām nevēlos jūs apgrūtināt! — Hilda lepni iesaucās.
Flemings vairs nespēja savaldīties un mēģināja apkampt Hildu.
Grāfiene, es, es jūs mīlu.
Pļaukš! Spēcīgs pliķis, un fon Fleminga parūka aizripoja uz grīdas. Balts mākonis pacēlāk gaisā — pūdera putekļi.
Flemings pietvīka kā vēzis. Hilda tam asi uzsauca:
Arā, bezkauņa! Tūlīt!
Šo sitienu,- ekselence, jums nāksies dārgi samaksāt!
Ārā, vai …
Es iešu. Bet sargieties, grāfiene Kozela! Es vienmēr jums nolīdzināju ceļu pie karaļa. Bet šo pliķi jūs kādreiz ļoti nožēlosit.
Hilda saniknota metās ministram virsū, bet tas ātri izsteidzās ara un aizbraucot svēti apsolījās Hildai briesmīgi atriebties.
75. n o d a ļ a PAZUDUŠAJAI UZ PĒDĀM
Pilnicas" pils tuvumā, Porskalna nogāzē, sēdēja Vitorfs un visādi
prātoja.
Līdz šai vietai viņš bija sadzinis Elzbetes un vājprātīgās pēdas, liet tālāk neviens neko nezināja pateikt. Ko nu lai dara? Vitorfs drūmi raudzījās uz pili un berzēja savu pietvīkušo pieri. Viņš juta, ka Elzbete tam ļoti mīļa. Viņa jāatrod, un, ja ne vairāk, tad viņas līķis godīgi jāapglabā. ,
Te viņa domas pārtrauca kāds pavecs vīrs mednieka uzvalkā, kas, tuvāk pienācis, apsēdās tam blakus.
Kādu brīdi viņi sarunājās par laiku un citām ikdienišķām lietām. Kad Vitorfs jau gribēja iesākt runu par pazudušajām, vecais, nemierīgi sakustēdamies, palūkojās visapkārt.
Vai kāds meža zvērs? — Vitorfs jiautāja.
Lai Dievs dotu! — vecais vīrs iesaucās. — Bet šinī kalnā bieži pat gaišā dienā var redzēt pavisam dīvainas lietas.
Kādas lietas? — Vitorfs prasīja.
Nu, spokus — garus! Tā ir patiesība. Še Porskalnā reizem spokojas!
Vai tiešām?
Es jums izstāstīšu, ko pats redzēju gaišā dienas laika, būdams skaidrā prātā. Pēc tam, ja patīk, izzobojiet mani.
To es nekad nedaru, es vienmēr esmu godājis sirmgalvjus.
Labi, uzklausiet mani. Būs jau pagājušas vairākas nedēļas, kopš sēdēju šinī vietā, tā ap pusdienas laiku, un gaidīju kādu zvēru. Te pēkšņi, kā no zemes izlīdušas, klints pakājē stāvēja divas sie- vietes. Viena bija jauna skaista meitene, bet otra paveca, diezgan tukla, pelēku sejas krāsu, ģērbusies vecmodīgā apģērbā. Es biju pārsteigts. Lai labāk pārliecinātos, pielīdu tām gluži tuvu. Viņas stāvēja piespiedušās pie klints sienas, un nerunāja neviena vārda. Es gribēju pašķirt krūmus, lai labāk redzētu, bet tanī acumirklī sievietes bija nozudušas. Klintī viņas nevarēja ieiet, jo tur pat mušai izbeidzas ceļš. Tātad tie bija spoki, esmu par to pārliecināts. Tur
apakšā, pilī, senāk dzīvoja vecā kūrfirsta mīļākā — Rohlicas grāfiene. Ļaudis runā, ka viņas gars te spokojoties. Arj es pats to redzēju. Tikai nezinu, kas bija jaunā meitenē.