Vitorfs tūliņ saprata, ka tā bijusi Elzbete ar vājprātīgo. Nu tas bija uz pēdām.
Viņš ātri piecēlās, atvadījās no vecā un devās tālāk.
Gabaliņu pagājis, tas apstājās un sāka visu pārdomāt. Viņš , spokiem neticēja un nolēma apskatīt to vietu, kur vecais sievietes bija redzējis. ,
Viņš ātri izspraucās caur biezajiem krūmiem un, nonācis pie stāvās klints, uzmanīgi to aplūkoja.
Vai tiešām tur atradīsies kāda slepena ieeja?
76. n o d a ļ a PILS MUIŽAS KUNGS UN VIŅA UPURIS
Freidenbergas pilī jautri dzīroja.
Kareivji bija dabūjuši vīna mucu, jo muižas kungam bija šodien labs garastāvoklis. Bez tam vecais tirgotājs bija atnesis skaistas rotas lietas: kakla ķēdes, auskarus, brošas, gredzenus un citas lietiņas par nedzirdēti lētām cenām.
Tirgotājs priecājās par izdevīgo veikalu, jo gandrīz katrs kareivis pirka meitām dāvanas. Jautrās dzīres turpinājās, un skaistās Freidenbergas meitas priecājās par jaukajām dāvanām.
Par laipno uzņemšanu tirgotājs bija iedevis greznu kakla rotu. Par to viņam ierādīja kādā pils istabā naktsmāju.
Iebaudījis vakariņas un izdzēris glāzi vīna, sirmgalvis sāka sarunāties ar sulaini, kas gaidīja atnākam meža strādnieka meitu Mariju.
Tirgonis vēl apjautājās sulainim, kādēļ tik lieliski apsargājot pili.
Tad sulainis paskaidroja, ka baidoties no Lipa Tuliana.
Vecais tirgotājs reizēm iedzēra vīnu, un sulainis brīnījās, ka sirmgalvis tik lielā vecumā vēl tik spirgts. Tas paskaidroja, ka svaigais gaiss atstājot labu iespaidu uz organismu.
Beidzot sulainis sagaidīja meiču un ātri norādīja vecajam, kādēļ muižas kungs licis meiteni atsaukt un kas to sagaida.
Sis gadījums ieinteresēja veco tirgotāju. Viņš uzlūkoja skaisto meiteni, kas likās tik satraukta, kaut gan nezināja, kāds liktenis viņu gaida.
Sulainis atveda Mariju pie muižkunga.
Šovakar kungs laipni apprasījās Marijai par vecākiem. Marija kautri izstāstīja visu lielo postu, kas cēlies, tēvam un mātei slimojot.
Tad muižas kungs tai apsolījās palīdzēt: viņš pieņemšot to muižā par saimnieci, jo visas kalpones esot apnikušas. Bez tam viņš apsolīja Marijai sagādāt īstas svētku dienas. Viņa varēšot labi ēst un dzert, skaisti ģērbties, un viņas vecākiem nekas netrūkšot.
Marija bailīgi pateicās.
Nu muižkungs to ieveda savā dzīvoklī un parādīja skaisto iekārtu un guļamistabu, kas tai būšot jāuztur kārtībā. Pastāstīja, ka viņa bijušā saimniece palikusi vājprātīga un pils dīķī noslīcinājusies. Tā bijusi viņam gandrīz kā sieva, laba un' uzticīga. Sī vieta nu jāizpildot Marijai. Viņš apskāva meiteni un gribēja to noskūpstīt.
Marija izmisumā taisījās bēgt. Taču nelietis viņu aizturēja un ar varu ievilka guļamistabā. Marija paģība.
77. nodaļa PILIJ UZBRŪK
Te pēkšņi atvērās dzīvokļa durvis, noklaudzēja spēcīgi soļi. Muižkungs uztraucās, palaida Mariju vaļā un lādēdamies steidzās aplūkot
trokšņotājus.
Kāds brīnums! Tur stāvēja vecais tirgotājs, kas bija kļuvis jauns, liels un spēcīgs, ar bairgu seju.
Muižkungs dusmīgā balsī pavēlēja tirgotājam, lai tas tūliņ pazūd, un solīja viņu par neatļautu ienākšanu bargi sodīt. Tirgotājs briesmīgi saskaitās un teica, ka visu noklausījies, ko tas ar jauno meiteni runājis. Tagad viņš saņemšot savu algu. Tirgotājs kā salmu kušķi paķēra muižkungu un mierināja nelaimīgo Mariju, sacīdams, lai nebaidoties, jo viņas godu neviens vairs neaizskaršot.
Tad tirgotājs pacēla muižkungu augstu gaisā un nesa lejā pa trepēm.
Saskrējušos sulaiņus atgaiņādams ar kājām, Goliāts steidzās uz dīķi un iemeta muižkungu tanī pašā vietā, kur viņa saimniece — skaistā Anna — bija izbeiguši savu dzīvi.
Lielais troksnis uztrauca ļaudis, atskrēja kaprāļi ar kareivjiem un taisījās uzbrukt, bet atskanēja pistoles šāviens, un pirmais kap- rālis saļima. Tirgotājs nometa skrandaino mēteli un parādījās spožā mednieka apģērbā.
— Es esmu Lips Tulians! — viņš iesaucās un, atvēris pils vārtus, īsi iesvilpās. Acumirklī saskrēja pils pagalmā vesels pulks apbruņotu laupītāju.
Lips Tulians, paķēris dunci, nogalināja otru kaprāli un ar zobenu pļava uz visām pusēm. Viņa biedri palīdzēja, un drīz visi kareivji bija uzvarēti, atlikušie sabēga pagrabos. Lips Tulians aizmeta asiņaino zobenu tālu projām un, pateikdamies saviem biedriem, pavēlēja aplaupīt pili, iznest sētā visu naudu un dārgumus; kas pretojas, to netaupīt. Tikai meitas neaiztikt, bet izvest pagalmā.
Laupītāji ķērās pie darba.
īsā laikā sanesa pagalmā smagas kastes ar dārgumiem un lielu daudzumu naudas. Izvestās meitas skaļi vaimanāja, jo domāja, ka laupītāji tās nokaus.
Lips Tulians pienāca un paskaidroja, ka visas palikšot dzīvas, bet būšot jānāk līdz. Ja jau viņas ar kareivjiem tik izlaidīgi priecājušās, tad varot arī viņa ļaudis uzjautrināt un apkalpot.
Tad viņš kādai meitai lika pateikt, cik sādžā zemnieku ģimeņu un cik no tām nabadzīgu.
Uzzinājis, ka sādžā dzīvo septiņdesmit nabadzīgas ģimenes, Lips Tulians pavēlēja sataisīt septiņdesmit makus un katrā ielikt simts dālderus nabaga zemniekiem. Laupītāji bez kādiem iebildumiem paklausīja, un drīz visi septiņdesmit maki bija sagatavoti un piebērti ar naudu.
Te piepeši pils pagalmā ieskrēja nelaimīgās Marijas māte.
Viņa, skaļi raudādama, meklēja savu meitiņu.
78. nodaļa PĒDĒJĀ BRĪDĪ
Vāja saules gaismiņa spīdēja tumšajā ejā, pa kuru taustīdamies gāja Vitorfs. Viņš bija atradis klintī slepenu ieeju un tagad meklēja savu Elzbeti.