Ja viņa te ienākusi, tai vajadzēja te arī būt. Beidzot viņš aiztaustījās līdz kādām durvīm un apstājies sāka klausīties.
Kaut kur aiz durvīm šņāca plēšas kā kalēja smēdē.
Vitorfs izdzēsa sveci un caur kādu lielāku plaisu ielūkojās noslēpumainajā telpā. Viņš gandrīz sastinga.
Tad ātri atguva līdzsvaru, paķēra smagu klints bluķi, ar milzu spēku izsita dzelzs durvis un iegāja Betgera laboratorijā, kur Elz- bete gulēja uzsieta uz sola. Viņa žēli vaidēja, jo bija pamodusies no ģīboņa. Betgers, pacēlis spožu nazi, grasījās durt, lai iegūtu Elz- betes asinis un varētu pagatavot gudrības akmeni. Ieraudzījis Vi- torfu, viņš uzbruka tam un iedūra plecā.
Taču Vitorfs saņēmās un iesita Betgeram tik stipri pa galvu, ka tas apdullis nogāzās uz klona. Tanī brīdī otrā pusē atskanēja soļi un cilvēku balsis. Vitorfs ātri pārgrieza Elzbetes siksnas un, paķēris meiteni, ātri iebēga koridorā.
Viņš steidzas uz priekšu. Elzbete trīcēja bailes un atkal zaudēja samaņu.
Vitorfs to aiznesa līdz pirmīt pamestajam mētelim un ietina taja mi|oto meiteni, kas tam bija dārgāka kā paša dzīvība.
Baidīdamies no vajātājiem un beidzamos spēkus saņēmis, Vitorfs iii Elzbeti izgāja no koridora un, klints durvis attaisījis, ielīda krūmos, kur pirmāk bija atstājis savus ieročus un pauniņu. Te viņš atguldīja Elzbeti uz mīkstām sūnām.
Lielā asins zaudējuma dēļ Vitorfs paģība.
79. n o d a | a UZ NĀVES GULTAS
Meža dzirnavās valdīja liels uztraukums. Neviens vairs nesaprata, ko iesākt. Pat garais Zamuels skraidīja apkārt kā neprātīgs — pēkšņi bija mirusi Hedviga, kas vēl nupat vakarā bija tik vesela ka /.ivs ūdenī, ziedēja kā skaistākā roze un bija tik jautra un omulīga.
Ko tagad, mājās pārnācis, sacīs virsnieks? Vai viņš neiznīcinās visu?
Pienāca pusdiena lielās bailēs un uztraukuma. Guste piegāja /amuelam, kas staigāja, matus plēsdams.
Viņa mierināja Zamuelu un ieminējās, ka Hedviga taču mirusi dabīgā nāvē un tādēļ esot aprokama dārzā. Arī zārks esot pagatavots.
Bet Zamuels to stingri noraidīja. Viņš pavēlēja Hedvigas kalponei un citām meitām apģērbt Hedvigu greznā tērpā un paturēt viņas istabā, līdz pārnāk virsnieks.
Guste izgāja pagalmā un nejauši sastapa zā|u sievu. Tā ņirgādamās prasīja Gustei, vai mīlas dzēriens līdzējis, vai neesot kas atgadījies ar miroņgalvas pudelīti. Viņa dzirdējusi par kādas jaunas meitenes pēkšņo nāvi, vai tā esot taisnība. Vai tik Guste neesot lietojusi indi.
Nē, nē! — Guste iesaucās un, kā traku suņu gaiņāta, ieskrēja dzirnavās.
Saprotu, kas te ir noticis, — zāļu sieva murmināja. — Bezdievīgā kaislība un greizsirdība. Labi, ka atnācu. Man jāiet apraudzīt!
Un zāļu sieva tiešām iegāja aplūkot Hedvigas līķi. Viņa gulēja starp skaistākiem ziediem, ģērbta zīda drānās, ar puķu vainadziņu naivā un līdzinājās eņģelim. Apkārtstāvošās meitenes viņu apraudāja, bet, ieraudzīdamas zāļu sievu, aizbēga. Vecā tās izsmēja un jautaja, kad mirušo apraks. Bet, baiļu pārņemtās, viņas nespeja atbildēt.
Zaļu sieva atkārtoja savu jautājumu. Tad pienāca garais Zamuels un paskaidroja, ka pirms virsnieka pārnākšanas nerakšot.
Tad es atkal ieradīšos, — vecā čukstēja.
Ar ko viņa mirusi? — Zamuels prasīja zāļu sievai.
Es nezinu, — tā atteica.
Jūs zināt, bet tik nesakāt! — Zamuels.iesaucās.
Ak, jūs tā domājat? — vecā iziedama teica. — Es klusēšu, klusēšu, līdz pārnāks Lips Tulians. Un tanī dienā, kad šo skaisto radījumu gribēs apglabāt, es atkal atnākšu.
80. nodaļa BRIESMU DARBS
Betgers, atžirdzis no sitiena, skrēja kā neprātīgs pa laboratoriju un neganti kliedza. Viņa virumam bez meitenes asinīm nebija nekādas vērtības.
Gudrības akmeni viņš vairs nespēja izgatavot, un tagad to gaidīja karātavas vai bendes cirvis.
Durvis atvērās, un ienāca Hilda ar Kasparu.
Kādēļ jūs trokšņojat? — Hilda jautāja.
Es esmu pazudis. Es vairs nevaru gudrības akmeni izgatavot.
Vai tad jums vajag meitenes asiņu? — Hilda klusi čukstēja.
Betgers sarāvās.
Ekselence, jūs . . . jūs zināt. . .
Jā, es visu zinu. Es redzēju, kā jūs toreiz gribējāt meiteni nokaut, bet jūsu nodoms neizdevās. Un kas tad tagad?
Atkal nekas. Negaidot mani pārsteidza kāds svešinieks un aizbēga ar meiteni!
Bet kā tad šis blēdis te iekļuva? — Hilda satraukta vaicāja.
Pa klinšu eju! — Betgers, galvu berzēdams, atbildēja.
Sagūstiet viņu! — Hilda iekliedzās. — Sis nelietis nedrīkst izbēgt, arī man ir iemesls šo eju paslēpt.
Tad tie visi trīs skrēja pa eju.
Te pēkšņi Kaspars tumsā saķēra kādu cilvēku, kas stipri pretojās, bet ar Betgera palīdzību to izdevās sasiet.
Svešais bija ģērbies greznā sulaiņa livrejā un izrādījās ministra Fleminga melnais sulainis.
Apžēlojieties! — nēģeris lūdzās.
Bet Betgers pārskaities kliedza:
Kur palika meitene?
Es nekā nezinu, — nēģeris atbildēja. — Es te stāvēju, un kāds man pagāja garām. Tad dzirdēju troksni, un drīz viņš atkal paskrēja garām, izgāja ārā un aiztaisīja klints vārtus. Tumsā nevarēju labi redzēt. Tagad viņš jau sen ir projām.
Projām, projām! — Betgers vaimanāja.
Hildai nerūpēja Betgera vaimanas. Viņa piegāja nēģerim tuvāk.
Kādēļ tu še ieradies? Vai tevi kāds sūtīja? — viņa jautāja.
Mans augstais pavēlnieks, — nēģeris, Hildu pazīdams, atteica.
Tad viņš zin, ka te atrodas šī eja?
Jā, ekselence.
Ko tev še vajadzēja darīt? — Hilda pavēlošā balsī jautāja.