To es nedrīkstu sacīt, — nēģeris atbildēja.
Ak tā, nu gan es tevi piespiedīšu runāt. Pagaidi tik, grāf. Tu mācīsies mani pazīt, — Hilda klusi murmināja un pavēlēja Kasparam nest nēģeri līdz. Kaspars viens nespēja, tad Hilda paņēma no Betgera lampu, un tas palīdzēja nest sasieto nēģeri. Nēģeris lūdzās un spārdījās, bet to neviens neievēroja.
Hilda steidzās pa priekšu un sāka kāpt pa trepēm augšā uz to vietu, kur atradās slepenais mehānisms. Tur Hilda paspieda kādu pogu, un visi nolaidās lejā. Hilda tos ieveda blakus telpā, kur atradās briesmīgā dzelzs jaunava.
Nēģeris sāka žēli lūgties.
Vai tu arī tagad neteiksi? — Hilda jautāja. — Ja neteiksi patiesību, tev būs jāmirst!
Jā, jā, es visu pateikšu, — sulainis vaidēja.
Nu, tad saki, vai grāfs tevi sūtīja, lai tu izpētītu laboratorijas noslēpumus?
Jā!
Un tālāk? — Hilda tincināja. — Tas nav viss. Grafs laikam vēlējās uzzināt kādu lietu, ko izlietot pret mani kā apvainojumu. Atbildi, vai tu esi kādreiz dzirdējis mani runājam ar šo Betgeru?
Jā!
Vai dzirdēto atstastīji grāfam?
Jā gan, bet apžēlojieties, es citādi nevarēju, — sulainis lūdzās.
Hilda, Kaspars un Betgers nolēma sulaini nogalināt un pēc mazas apspriedes nolēma izlietot veco dzelzs jaunavu.
Sulainis, kaut ko briesmīgu nojauzdams, sāka kliegt un lūgties.
Hilda atkāpās un pavēlēja Kasparam, lai aizbāž sulainim muti.
Kaspars iegrūda viņam mutē vīstokli un ar milzu spēku piestūma nēģeri pie dzelzs jaunavas. Tad paspieda mehānismu, un dzelzs jaunava strādāja savu briesmu darbu. Acumirklī tā ierāva nēģeri, tad aizvērās vārstules un atskanēja dobji vaidi, vārstules atvērās un sadurstītais līķis tika mehāniski iemests dziļajā bedrē.
Drausmīgais skats bija beidzies.
Ekselence, grāfiene, kas še norisinājās? — Betgers uztraukts vaicāja.
Es sodīju spiegu, kādu okšķeri, kas bija bīstams man un arī zelta taisītājam Betgeram, — Hilda mierīgi paskaidroja.
Bet ja nu Flemings to uzzinās?
Tas nekad nenotiks. Mēs protam klusēt. Lai viņš meklē savu mori.
Bet es esmu pazudis, arī izbēgt nav iespējams, jo te visur staigā spiegi.
Betger, jūs man noderēsit, jūs zināt… — Hilda čukstēja.
Jā, bet…
Ne vārda, es zinu, jūsu noslēpumainajam darbam ir nepieciešams kāds nevainīgs upuris. Vai ne tā?
Jā, -ekselence! — Betgers atbildēja.
Palieciet! — Hilda teica. — Jūs man pakalposit, un es būšu jums pateicīga. Vēl dažas dienas pacietieties, kamēr Kaspars jums pagādās kādu citu nozudušās vietā. Tad, Betger, būs jūsu reize man pateikties. Jums spīdēs gudrības akmens, bet man — mīlas zvaigzne!
81. nodaļa SODĪŠANA
Lips Tulians stāvēja Freidenbergas pils pagalmā. Viņš ieraudzīja raudošo Marijas māti.
Nabaga sieviņa bija dzirdējusi, ka pilī iebrukuši laupītāji, un atskrējusi glābt savu Mariju.
Viņa kliedza un vaimanāja, lai taupa viņas vienīgo bērnu.
Lips Tulians saņēma viņas roku:
Sieva, nekliedz. Vai tu patiesi domā, ka Lipa Tuliana ļaudis laupa nevainību? Tiešām, tavas meitas gods bija apdraudēts. Bet es vēl laikā ierados un viņu izglābu. Viņai uzbruka muižkungs, kas tagad atrodas pils dīķī. Pēdējā mirklī es viņam atņēmu Mariju.
Ak Dievs! — sieviņa iesaucās.
Māmiņ, māmiņ! — Marija, mātei pretī skriedama, iesaucās.
Šis kungs mani izglāba! — tā rādīja uz Lipu Tulianu.
Sieviņa nokrita pie Lipa Tuliana kājām un raudādama pateicās.
Lips Tulians, to paceldams, teica:
Pielūdziet Dievu, bet ne cilvēku. Man nevajag pateicības. Bet, ja jums tīk, tad aizlūdziet Dievu par manu dvēseli.
Tad viņš ātri paķēra kādu naudas maku un ielika to sieviņai klēpī.
Tas ir jūsu īpašums. Sī nauda padarīs galu jūsu bēdām. Lai velns to parauj, kas jums vēl Jaunu darīs! Atceries, sieva, ja tavai meitai vēl kāds nelietīgi tuvosies, tad pasaki, ka tam būs darīšana ar Lipu Tulianu. Staigājiet vesela!
Lips Tulians piegāja pie saviem ļaudīm un pavēlēja pasteigties, lai pirms vakara nokļūtu nometnē. Bet kauna perēklis vēl bija jānodedzina.
Smagās mantu kastes iecēla ratos. Sajūdza zirgus, un Lips Tulians visu izdalīja. Pusi atdeva nabaga zemniekiem, otru pusi saviem ļaudīm.
Tad no visiem četriem stūriem aizdedzināja pili. Mantu vezumus aizveda projām.
Tās meitas, kas bija vieglprātīgi spēlējušās ar savu godu, laupītāju virsnieks atļāva vest līdzi mežā. Tad Lips Tulians, vēl degošajā pilī raudzīdamies, iesaucās:
Saputi pelnos, tu briesmu un kauna perēklis! Sakriti drupās, tu lepnā Freidenbergas pils! Lai nekad vairs nenāk tā diena, kad atkal paceltos tavi mūri. Lips Tulians ir tevi izpostījis, lai uz visiem laikiem pazūd tavs lepnais vārds!
Tad Lips Tulians uzlēca zirgā un uzsauca Marijai:
Dzīvo vesela, skaistā Marija. Neaizmirsti manus vārdus: es būšu tavs sargs. Ja kādreiz tevi apprec krietns jauneklis, paziņo arī man. To tu nenožēlosi!
Kādu precēt? Ak nē, nē, es varu tik vienu mīlēt, un tas ir …
Raudas apslāpēja viņas balsi. Viņas nevainīgā dvēsele bija pieķērusies Lip'am Tulianam.
Laupītāji sabrauca zaļajā mežā.
Viņus pavadīja drošsirdīgais virsnieks, kam nebija ne jausmas, kāda nelaime to sagaida vientuļajās meža dzirnavās.
82. nodaļa BRIESMU IELENKTI
Cik ilgi Vitorfs bija gulējis ģībonī, viņš nezināja. Samaņu atguvis, viņš pamanīja Elzbeti rosīgi darbojamies ap viņa brūci.
Saldas līksmes jūtas pārņēma viņa dvēseli, apzinoties un redzot, ka viņa tik karsti miļotā Elzbete darbojas ap viņu.
Svētlaimes pārņemts, tas sauca viņas vārdu.
Elzbete satrūkās, apzinādamās sevi kailu, un ietinās mētelī. Viņa kaunējās, bet viņas acis runāja visdziļākajā pateicībā.