Vitorfs nevarēja vien beigt skatīties viņai acīs.
Tūliņ viņš arī iedomājās par savu nedrošo stāvokli. Vajātāji tak varēja' viņus te atrast. Nedrīkst kavēties. Bet kā lai aiziet, ja Elzbete ir kaila un basām kājām. Vispirms jāpagādā drēbes. Un tomēr — Elzbeti arī nevar atstāt te.
Tādēļ Vitorfs nēšus aiznesa Elzbeti un, atstājis krūmos, devās uz tuvākajām mājām meklēt dfēbes.
Mājas māte ar savām divām meitām patlaban atradās priekšnamā un, svešnieku ieraugot, ziņkāri iznāca durvīs, prasīdamas, ko šis vēloties.
Vitorfs stāstīja, ka, ceļojot uz Drēzdeni, kāda dāma iekritusi dubļos un samaitājusi savu apģērbu; tādēļ viņš laipni lūdzot pārdot svētdienas apģērbu, par kuru solījās maksāt piecdesmit dālderu.
Zemniece ilgi nedomāja, jo par tādu naudu varēja iegādāties vai pašas princeses apģērbu.
Drīz vien bija atnestas visas vajadzīgās virsdrēbes, kā arī veļa, zeķes un kurpes.
Vitorfs, samaksājis un atvadījies, devās.projām.
Bet zemniecēm šī lieta šķita tāda savāda, un tādēļ viena no mājas meitām slepeni gāja Vitorfam pakaļ.
Vitorfs nemanīja, ka viņam uzglūn, un, drēbes atdevis Elzbetei, pats atgāja savrup.
Zemnieku skuķe redzēja Elzbeti ģērbjamies un velti lūkojās pēc viņas netīrajām 'drēbēm, vairāk neredzēdama, kā vīrieša mēteli, un tūliņ skrēja pateikt mājās.
Māte nosprieda, ka tur kaut kas neesot kārtībā, — diezin kas par cilvēkiem tie esot — tādēļ sūtīja uz lauka pie tēva, lai tas tūliņ ar kalpiem nāk mājās un neļauj svešniekiem aiziet. Pēc īsas apspriešanās kalpi aizskrēja uz visām pusēm ar jauno ziņu.
Vitorfs ar Elzbeti nemanīja, ka viņi tiek vajāti.
83. nodaļa VAI HEDVIGA IR MIRUSI
Sardzes signāli ziņoja par Lipa Tuliana ierašanos: Lips Tulians atgriezās no Freidenbergas ar lielu laupījumu.
Sargiem, kā parasts, vajadzēja iet pretī, bet, kad tie nerādījās, Lips Tulians lika Sikleram dot aicinājuma signālu.
Sāda ļaužu izturēšanās darīja Lipu Tulianu nemierīgu, un viņš tūliņ noprata, ka kaut kas nav kārtībā. Beidzot cilvēki gan sanāca, bet neviens negribēja runāt pirmais, zinādami, cik sāpīgi virsnieku ķers šī nelaimes vēsts — Hedviga mirusi. Tādēļ neviens nerādīja priecīgu seju. Pēc vairākkārtējas jautāšanas beidzot bija jāstāsta, ka Hedviga mirusi. Sī ziņa tā pārsteidza Lipu Tulianu, ka tas sākumā nevarēja ne saprast, ne ticēt, bet, drusku atguvies, kā vējš aizskrēja uz meža dzirnavām.
Tās sasniedzis, viņš neatrada nevienu cilvēku, viss bija tik kluss kā izmiris. Viņš metās pa trepēm augšā un pa koridoru projām uz Hedvigas istabu. Sāpju kliedziens izlauzās pār viņa lūpām, pat apakšā dzirnavās tas bija dzirdams, un Lips Tulians saļima uz grīdas blakus līķim.
Tad viņš lēnām piecēlās un sauca savas mīļākās vārdu, glāstīja un skūpstīja Hedvigu, sauca atkal viņas vārdu un runāja ar to, bet viņa gulēja mierīgi, auksta un sastingusi, kā jau mirusi. Tad viņš savās sirdssāpēs sāka trakot un briesmīgi vaimanāt. Visi iemītnieki trīcēja ,kā apšu lapas, kad dzirdēja Lipu Tulianu plosoties. Tas bija briesmīgs brīdis.
Lipa Tuliana zvaigzne bija izdzisusi. Nakts jau bija klāt, un Lips Tulians iededzināja lielās vaska sveces nelaiķes galvgalī. Tur viņš sēdēja stundām ilgi, stiprais un drošais bandīts, neatlaidīgi Hedvigā skatīdamies un brīdi pa brīžam saukdams viņas vārdu. Tā las turpinājās visu nakti, līdz ausa rīts. No rīta viņš pasauca Za- muelu un teica:
Zamuel, es tev uzticēju savu Hedvigu.
Jā gan, virsniek! Kā acuraugu es viņu sargāju, bet naktī…
Viņa bija mirusi, — Lips Tulians papildināja.
Nt) rīta viņa bija auksta un sastingusi, bet vakarā jautra un /.irgta aizgāja gulēt.
Zamuel, — Lips Tulians teica, — šinī vecumā tik ātri nemirst. Man rodas aizdomas.
Aizdomas, virsniek?
Jā gan. Ja nemaldos, mana Hedviga nav vis mirusi dabiskā nāvē. Viņas lūpas ir sāpīgi savilktas. Saki man, Zamuel, vai beidzamā naktī kāds nav bijis pie viņas?
Nē, virsniek,… tomēr, jā, tās meitas, kas viņu apkalpoja.
Sīs skuķes viņai ļaunu nedarīja, to es zinu. Drīzāk es ticu, ka Hedviga pati izvēlējusies šo ceļu.
Tam es neticu, virsniek. Es vēl pirms gulētiešanas runāju ar viņu. Viņa ilgojās pēc jums un prasīja, kad jūs pārnākšot; es domāju, viņa gribēja jums ko sacīt un pēdējās dienās bija tāda sērīga.
Tad ir pastrādāts noziegums. Hedviga bija jauna un vesela. Viņa nekad nav slimojusi. Kā es varētu uzzināt patiesību?
Es zinu, virsniek. Vajag zāļu sievu izprašņāt.
Pareizi, Zamuel. Ņem šo naudas maku un ej tūliņ turp, paņem viņu līdz, bet steidzies … steidzies!
Zamuels skriešus aizskrēja.
Un Lips Tulians?
Viņš atkal iegāja Hedvigas istabā un apsēdās tai blakus, ļaudams asarām vaļu.
84. nodaļa NOSLĒPUMAINIE
Ak, sekretār, beidziet taču reiz savas pasakas, tas vairs nav izturams.
Bet, ekselence, lūdzu atļaujiet.
Ak ko, es nevēlos neko zināt, —- grāfs Flemings errīgā balsī iesaucās.
Tās lietas man tik tālu apnikušas, ka es negribu pat dzirdēt Lipa Tuliana vārdu. Tas mani uztrauc. Jūs dzirdiet, sekretār!
Bet viņš taču Reicenhcinas klosterī. . .
Pie velna, kas man par daļu. Reieenheina taču neatrodas Saksijā, jūs, slayenais parūku vīrs. Lai bohēmieši paši tiek galā ar saviem laupītājiem.
Bet, ekselence, apdomājiet. Tā lieta nav tik vienkārša.
Kādēļ? .
Viņa ekselence grāfs Martinics, Prāgas pārvaldnieks, ir piesūtījis Saksijas valdībai lūgumu, lai aizsūta kareivjus līdz robežai. Tad varētu sagūstīt Lipu Tulianu.
Ministrs brītiņu pārdomāja. Vēl arvien viņš nebija aizmirsis savu karāšanos pie griestiem, un viņa ienaids pret Lipu Tulianu nebija mazinājies. Bet Flemings bija uzmanīgs. Kas gan notiktu, ja kādā naktī viņš atkal ierastos? Nu, tad tas no Lipa Tuliana rokām tik viegli vaļā netiktu.