Выбрать главу

Kaspars apsolīja Betgeram Porskalnā parādīt kādu paslēptuvi.

Viņi lēnām gāja pa šauro klints koridoru uz izeju.

Bet, ārā izgājuši, tie briesmīgi pārbijās, jo izeju bija ielenkuši kareivji.

Kaspars tikko vēl paspēja ieskriet atpakaļ.

Uz karaļa pavēli tūliņ apcietināja Betgeru un gaidīja ministru Flemingu.

Pēc brīža viņš ieradās un jautāja, vai tā melnais sulainis atrasts. Flemings nožēloja savu uzticīgo kalpu, kas, savu pienākumu izpil­dīdams, bija pazudis laboratorijā uz visiem laikiem.

Tad pavēlēja visas mantas, kas atradās laboratorijā, iekravāt ratos.

Vēl arvien visus stūrus pārmeklēja, bet mori nekur vairs neva­rēja atrast.

Ministrs noprata, kas viņa sulaini ir pazudinājis, un klusībā nolēma nežēlīgi atriebties.

Viņš pavēlēja kareivjiem apsargāt klints eju un aizsūtīja Betgeru ar visām laboratorijas lietām uz Kenigsteinas cietoksni.

Betgers vaidēdams padevās savam liktenim.

Viņš nezināja, kas to sagaida Kenigsteinā. Bende vai karātavas?

87. nodaļa ZĀRKS AR STIKLA VĀKU

Meža dzirnavās stāvēja plaši atvērti pagalma vārti.

Drūms bēru gājiens iznāca un iegriezās mežā uz klintskalnu pusi.

Astoņi vīri nesa smago metāla zārku, kurā kā apskaidrots eņ­ģelis dusēja Hedviga. Viņa bija redzama caur stikla vāku un šķita, ka tā būtu tikko iegulusies un saldi sapņotu.

Spēcīgie vīri gāja raudādami, kailām galvām.

Lips Tulians bija bāls kā mironis, tērpies sērās un noliektu galvu gāja blakus zārkam. Viņš nejuta, kas notiek, neko vairs nevēlējās zināt — visu, kas vēl, pasaulē bija atlicies viņa sirdij, aiznesa šajā zārkā.

Pēdējie gāja Vencelis ar Terēzi un dzīvi sarunājās.

Arī Guste bija piedalījusies gājienā un liekulīgi izrādīja skumjas.

Gājiens lēnām virzījās pa stāvajiem kalnājiem un beidzot sa­sniedza zāļu sievas alu.

Alas priekšā stāvēja zāļu sieva, ģērbusies glītā, vecmodīgā sēru tērpā. Uz pleca viņai sēdēja pūce, kas reizēm nikni ieķērcās.

Alas ieeju izpušķoja egļu zari, un iekšā dega resnas vaska sveces.

Visu to bija sagatavojusi zāļu sieva.

Viņa parādīja kādu klints bluķi, uz kura novietot Hedvigas zārku.

Sveču gaisma apspīdēja zārku un Hedvigas nepārvērtušos seju.

Lips Tulians sāpēs noliecās pār mirušo.

Heda, Heda, mana karsti mīļotā Heda!

Netraucējiet viņas miieru, — zāļu sieva iesaucās.

Lips Tulians tai vēlreiz jautāja:

Sakiet man, vai tiešām Hedviga aizgājusi veļu valstī?

Es būšu viņas tuvumā. Tagad ejiet, labais vīrs, es viņu pa­sargāšu un vēlāk … — vecā neskaidri murmināja.

Lips Tulians un bērinieki atstāja drūmo vietu un atgriezās meža dzirnavās.

Bet tagad Lips Tulians bija stipri pārvērties. Līdz šim tas bija tik sagrauzts un nelaimīgs, bet tagad kā atriebības dievs ar liesmo­jošām acīm pavēlēja ataicināt gūstekņus.

Jā, tagad tas gribēja turēt tiesu.

Gandrīz visiem ļaudīm bija jāgatavojas ceļam, brīvkungu Teo­doru un viņa sulaini iecēla zirgos un cieši sasēja.

Uz Drēzdeni, — Lips Tulians pavēlēja. — Uz Augusta Stiprā rezidenci!

88. nodaļa TURKU TORNĪ

Lida, bērns, kur tu esi?

Lida atsaucās no savas istabas.

Labi, ka tu neesi izgājusi, — Kilians atteica. Viņš tagad bija cietuma sargs Kenigsteinā. — Es arvien uztraucos, kad tevi neredzu. Ja es to būtu paredzējis, tad nekad nenāktu uz šejieni. Tiešām virs­nieki ir gandrīz nevaldāmi cilvēki. Viņi pat no manis nekaunas un kā vanagi glūn uz tevi, — Kilians noraizējies sacīja.

Visi nu gan tādi nav, — Lida atbildēja.

Augstākie virsnieki ir godīgāki, sevišķi ģenerālis, bet vai tie vienmēr var gadīties klāt. Un tādēļ tev jābūt ļoti uzmanīgai.

Gan es pratīšu sevi aizstāvēt, — Lida atbildēja.

Tā vis nerunā, bērns. Virsnieki ir viltīgi un dažādiem līdzek­ļiem padarīs savu laupījumu nevarīgu. Neaizmirsti arvien aizslēgt istabas durvis un, ja kur izej, ņem līdzi lielo Sultānu. Tas ir gudrs lopiņš un katram ķersies pie rīkles, kas tevi gribēs aiztikt.

Lida apsolījās uzmanīties. Tad Kilians aizgāja uzpost dažas cietuma kameras, jo gaidīja no Drēzdenes atbraucam jaunus cie­tumniekus.

Lidai bija uzdots pasniegt pirmā stāvā cietumniekiem pusdienu. Viņa iegāja virtuvē un paņēma putru ar maizi.

Ak Dievs, cik slikts ēdiens, — Lida čukstēja. — Mūsu Sul­tāns dabū labāku ēdienu, nekā šie nelaimīgie. Tiešām, lūzt sirds to redzot.

Viņa sakravāja kurvi putras bļodiņas un kliju maizi, tad vēl slepus paņēma kādu mazu, apsegtu bļodiņu un uzkāpa pirmajā stāvā. Sultāns viņu pavadīja.

Šinī stāvā atradās seši cietumnieki, katrs mazā, atsevišķā ista­biņā. No tiem pieci bija vecāki vīri, kas, kādreiz ieņemdami augstus amatus, bija aizkaitinājuši vareno ministru, grāfu Flemingu un tā­dēļ bija ieslodzīti Kenigsteinas cietoksnī. Tie klusēdami saņēma savu suņa barību.

Tad Lida griezās pie pēdējām durvīm, aiz kurām smaka kāds jauns zviedru virsnieks Stenburgs. Viņš bija kalpojis Kārļa XII armijā un kritis sakšu gūstā.

Drīz karatiesai vajadzēja izšķirt, vai virsnieks Stenburgs no­šaujams, vai pakarams. Pie sagūstīšanas tam ar zobena cirtienu bija ievainota galva. Viņš bija ar melnu lenti apsējis brūci, kas pama­zām dzija.

Lida zināja jaunā virsnieka likteni, jo bija ar to runājusi. Viņai bija neizsakāmi žēl jaunā cilvēka. Meitene pasniedza viņam cietum­nieka daļu un, kad viņš to paņēma, iedeva arī apsegto bļodiņu.

Ņemiet, kungs, bet nerādiet nevienam, jo tad es nekad jums vairs nevarēšu nest.

Paņēmis ēdienu, viņš saķēra Lidas roku.

Kādēļ'jūs dodaties tik lielās briesmās?