Es nevaru paciest, ka jums jāpārtiek no šīs nožēlojamās barības, jo tādu jūs līdz šim neesat baudījis.
Kā kareivis esmu daudz pārcietis, un no jūsu rokām to labprāt pieņemu. Bez tam jums vairs nebūs ilgi jāpūlas.
Ak, nerunājiet tā, virsniek Stenburg, es to nespēju iedomāties, man asinis sastingst.
Lida, vai jūs tiešām esat tik līdzjūtīga?
Lidai asaras saskrēja acīs.
Ak, kaut es spētu jūs atsvabināt, bet tornis tiek stingri apsargāts.
Jā, to nevar. Bet es nebīstos nāves. Ministrs Flemings nekad nesagaidīs to prieku, ka Kārļa XII virsnieks lūgsies to savas dzīvības dēļ.
Jūs nedrīkstat mirt, — Lida čukstēja.
Neviens nespēj izbēgt savam liktenim; ko būs nolicis varenais Dievs, tas notiks.
Lidai sāka birt asaras, un sirds bija tik smaga, jo nu tai būs jāšķiras.
Virsnieks noskūpstīja Lidu, aizgrābts no viņas līdzjūtības. Viņš lūdza piedošanu, ka viņa sirds, kas vairs ilgi nepukstēs, savienojusies ar viņas sirdi.
Lida aizbīdīja lodziņu, Sultāna pavadībā ieskrēja sava istaba un, krēslā iekritusi, gauži raudāja.
Kādas jūtas gan saviļņoja Lidu? Ak, ta bija gavilējoša, lai gan liezgala izmisusi jaunas meitenes mīla.
89. nodaļa SLEPENĀ TIESA
Drēzdenes iedzīvotāji bija tā iebaidīti, ka vēlu vakarā neviens nestaigāja pa ielu, jo zādzības, aplaupīšanas un slepkavības bija ikdienišķa parādība.
Vēl lielāks klusums valdīja pilsētas nomales, kur nebija sastopams gandrīz neviens cilvēks.
Visbēdīgāk izskati jās ap Smilšu laukumu. Tur uz kada mura paaugstinājuma stāvēja dzelzs karātavas un lieli bluķi galvas ciršanai. So vietu apmeklēja vienīgi klaidoņi, kas pat mirušiem noplēsa drēbes no kauliem. Liels bars plēsīgu putnu — vārnas, kraukļi un ērgļi, pat lapsas barojās no cilvēku miesas un kauliem. Tadeļ ari ši vieta bija tik atbaidoša, un viņas tuvumā nerādījās neviens cilvēks.
Taču šonakt te bija dzīva kustība, jo Lips Tulians ar saviem biedriem bija atveduši sodīt nežēlīgo brīvkungu Teodoru fon Frei- denbergu.
Brīvkungs gan cerēja ar naudas piesolīšanu atgūt brīvību, bet l.ips Tulians naudu neievēroja un teica brīvkungam, ja tas spētu jaunajām meitenēm atdot godu un dzīvību, tad viņu bez kādas naudas palaistu brīvībā.
Bet tādēļ, ka tas nekad nevar notikt, nevar arī atpirkties ar naudu. Lips Tulians viņam atgādināja visus nekrietnos darbus. Brīvkungs klusēja, jo viss sacītais bija patiesība.
Lips Tulians griezās pie saviem ļaudīm, lai tie izsaka savas domas: vai brīvkungs neģēlīgo darbu dēļ pelnījis naudas sodu vai nāvi.
Visi vienbalsīgi piesprieda nāves sodu, ko apstiprināja Lips Tulians. Tad deva brīvkungam laiku aizlūgt par saviem grēkiem.
Lai Drēzdenē nedomātu, ka notikusi vienkārša slepkavība, uzrakstīja uz kāda pergamenta gabala:
«Sodīts pakarot goda laupīšanas un bezgodīgas dzīves dēļ.
Lips Tulians.»
So pergamentu piesprauda notiesātajam brīvkungam uz muguras. Šikleru iecēla par sprieduma izpildītāju. Tad bez kādas ceremonijas brīvkungu pakāra valsts karātavās.
Tūliņ pakāra ari Viņa uzticamo sulaini, kas pilskungam bija palīdzējis veikt viņa nelietīgos nodomus. Pašā pēdējā brīdī sulainis vēl gribēja atklāt kādu grāfienes Rohlicas noslēpumu, bet viņu pārsteidza nāve.
Spriedums bija izpildīts. Lips Tulians pavēlēja doties projām. Kungs ar sulaini palika karājoties Drēzdenes karātavās, bet laupītāji atgriezās meža dzirnavās, lai sagatavotos jaunām atriebībām.
90. nodaļa Sievietes viltība
Kādā greznā Pilnicas pils telpā sēdēja skaistā grāfiene Kozela un aplūkoja dažādas vēstules un dokumentus. Viņas uzticības kalps Kaspars bija atnesis 'jaunas ziņas.
Tad tu esi pārliecināts, ka kūrfirsts tik ātri nevarēs ierasties, — Hilda vaicāja Kasparam.
Jā gan. Polijā plosās karš un, ja kūrfirsts negrib zaudēt Polijas troni, tad nedrīkst ne stundu atstāt savu armiju.
Tas ir patīkami! Nu es varēšu paveikt savu plānu.
Es domāju gan, ja tik kambara dāma piekrīt spēlēt jūsu lomu.
Par to man vismazākā bēda, jo mans vienīgais apmeklētājs Flemings vairs neuzdrošinās Piļnicā ierasties.
To tas arī nedarīs. Grāfs arvien vēl dusmojas par dabūto pliķi un gatavojas jūs gāzt, — Kaspars piezīmēja.
Tiešām? Nu, tas viņam nekad neizdosies, — Hilda sacīja.
Es visas ministra vēstules esmu slepeni izlasījis. Pēdējā, uz Varšavu nosūtītā .vēstulē viņš bija daudz rakstījis par jums.
Vai patiesi? Vai Flemings sūdzējās par dabūto pliķi?
Ak nē, grāfs ir ļoti viltīgs. Viņš ieteic karalim izmeklēt sev jaunu sirdsdāmu, un, proti, skaisto Dēnhofas grāfieni.
Dēnhofas grāfieni, ha, ha, ha, lai tik pamēģina, — Hilda iesmējās.
Flemings visu dara ar apdomu. 'Viņš dod padomu izpatikt poļiem un tādēļ izraudzīties līgavu no poļu tautas.
Gudrs plāns. Bet es vēl nebaidos no Fleminga, tagad tas man nespēj neko darīt. Rītu mēs brauksim. Vai tu skaidri zini, ka uz Kenigsteinu aizsūtītā meitene ir tā pati, kas bēga no zelta taisītāja?
Esmu pārliecināts. Līdz ar pavadoni to aizveda uz Donāta torni. Sagūstītais vīrietis ir no Lipa Tuliana bandas, jo toreiz viņu redzēju mežā.
Lieliski, lieliski! — Hilda iesaucās. — Ja šoreiz neizdosies mans plāns, tad vairs nekad. Mes apmeklesim Sarfensteinas pili Varkalnos, jo tur muižkungs mani saņems ar lielāko prieku.
Kaspars kaut ko gribēja atbildēt, bet ārā bija izcēlusies skaļa
kņada.
Kaspars izgāja apsaukt trokšņotājus, bet tūliņ atgriežas ar jaunām ziņām.
Lips Tulians esot bijis Drēzdenē un pakāris Drēzdenes karātavās brīvkungu fon Freidenbergu un viņa sulaini.
Kaspar, tu atnesi priecīgu ziņu. Tagad viņš atrodas sava paslēptuvē, — Hilda priecīgi iesaucās.