Zāļu sieva pētoši uzlūkoja Sikleru, un tas kļuva rāmāks.
Atstājiet viņu.te, es viņu izārstēšu, bet viņam jāpaliek pie manis.
To viegli sacīt, — Zamuels teica, — jūs redzat, kā mēs, četri vīri, tikko spējam viņu saturēt. Ja mēs viņu palaidīsim, viņš tūliņ aizskries!
Laidiet viņu vaļā! — zāļu sieva pavēlēja.
Zamuels un viņa biedri paklausīja, kaut arī bija pārliecināti, ka Siklers tūliņ aizskries. Bet notika brīnums.
Zāļu sieva', atmuguriski uz alu iedama, murmināja kaut ko nesaprotamu, un Siklers kā jērs gāja viņ^i līdz, līdz tie abi pazuda alā.
Tā patiesi prot burt, — Zamuels teica, — man šermuļi pārskrien, to redzot.
Mums te nekas vairāk nav darāms, — Lips Tulians teica, un visi laupītāji atgriezās meža dzirnavās.
Guste skatījās pa logu. Viņa zināja, ka Siklers baudījis viņas dzērienu, un otrreiz to pašu vairs nedrīkstēja atkārtot, jo tad varētu celties aizdomas. Tādēļ jānogaida izdevīgāks laiks.
Siklers palika zāļu sievas gādībā, un neviens nešaubījās, ka viņa to izārstēs, jo šai ziņā bija sevišķi ieslavēta.
Lips Tulians atkal bija drošais vadonis. Lēnība un sirsnība bija zudusi. Viņa acīs liesmoja atriebības kāre. Apjautājies par Vitorfu un dabūjis zināt, ka tas beidzamo reizi ziņojis no Drēzdenes, viņš izsūtīja divus spiegus, lai tie ievāc ziņas, kur Vitorfs palicis.
Sasaucis visus ļaudis, Lips Tulians lika priekšā kādu reti pārdrošu laupīšanas gājienu — no bagātajām Freibergeru sudraba raktuvēm izbraukšot vezumi, kuros vedīs visu pusgada krājumu. Tos gan pavadot vairākas kareivju un dragūnu komandas, bet Lipa Tuliana banda bija gatava cīnīties ar tiem un iegūt bagāto laupījumu.
Sarunu beidzis, Lips Tulians iegāja savā istabā.
Guste ar Terēzi vēroja katru viņa kustību.
94. nodaļa Noslēpumainā svešiniece
Drošsirdīgais laupītāju vadonis Lips Tulians bija visapkārt pazīstams kā nabadzīgo draugs. Visiem bija zināms, ka tas salaupīto naudu pilnām saujām sadala trūcīgajiem zemniekiem, tādēļ nebija mazums tadu, kas viņu apgādāja ar visām ziņām. Tā Lipam Tulianam daudzreiz bija viegli izsargāties no sadursmēm.
Bet viņam bija arī savi ienaidnieki, kas to apkrāva ļauniem lāstiem. Tie bija no Elzbetes ciema: skopais ciema vecākais un Elzbetes kādreizējais precinieks Florians.
Daudzreiz tie sēdēja k6pā prātodami, kā atgūt Elzbeti. Ar varu tas nebija iespējams, tamdēļ jāizdomā kāda viltība. Bet laupītāji, paši viltīgi būdami, nebija vis tik viegli viļami.
Kādu dienu draugi atkal sēdēja kopā. Vecākais bēdājās, ka viņam tikšot atrauta Elzbetes uztura nauda, tiklīdz uzzināšot, ka Elzbetes pie viņa vairs nav. Visādi gudrodami, viņi sēdēja pie a.lus krūzes, bet nekāda derīga padoma neatrada. Te jau vēlā stundā lic izdzirda piebraucam ratus, un ienāca kāda aizplīvurojusies dāma; aiz viņas, viltīgi skatīdamiesT sekoja vīrietis sulaiņa apģērbā.
Vai jūs esat ciema vecākais? — dāma jautāja.
Katrā ziņā — ar jūsu atļauju, tas es esmu.
Man ar jums jārunā, — svešiniece apsēzdamās teica.
Florian, atstājiet mani vienu, — vecākais teica. — Jūs varat palikt pa nakti, jo ārā stipri līst.
Florians izgāja, bet palika aiz durvīm klausoties. Svešiniece to- pamanīja un runāja apslāpētā balsī.
Jums bija audžumeita — skaistā Elzbete, vai tā ir?
Tā ir, — ciema vecākais apstiprināja.
Un meiteni aizveduši laupītāji, — svešiniece turpināja.
Diemžēl — jā, —- tas sūkstīdamies atbildēja.
Bet es zinu, kur jūsu audžumeita ir.
Jūs zināt, kur ir Elzbete?
Ne tik skaļi — kāds var noklausīties.
cTo vienīgi varētu dzirdēt jaunais zemnieks, kas gribēja Elzbeti precēt. Tas man būtu pa prātam.
Labi, — svešiniece sacīja, — viņš vēl var dabūt savu līgavu.
Bet kur tad Elzbete atrodas? — ciema vecākais jautāja.
Tas ir mans noslēpums. So meiteni es varu jums atdot. Bez tam jūs vēl par klusēšanu saņemsit lielu algu, bet jums arī viss būs jādara, ko es pavēlēšu.
Es zvēru, — ciema vecākais iesaucās. — Manas lūpas prot klusēt.
Svešiniece noņēma šķidrautu, un pārsteigtais ciema vecākais savā priekšā ieraudzīja ļoti skaistu dāmu.
Jūs apsolījāties klusēt, — svešā dāma teica.
Kā kaps, — vecākais atbildēja.
Tad klausieties — es kādu laiku palikšu par jūsu audžumeitu Elzbeti un valkāšu viņas drēbes. Tās taču te atrodas?
Jā gan — bet viss ciems taču pazīst Elzbeti.
Apmierinieties, tā ir maza bēda. Izpaudiet, ka audžumeita te atvesta pret pašas gribu un, lai tā neaizbēgtu, tad jātur gūstā. Tam katrs noticēs.
Zemnieks bija diezgan viltīgs un noprata, ka svešiniecei ir savi nolūki. Bet tā kā viņa bija bagāta, tad par pakalpojumiem varēja sagaidīt lielu algu.
Es visu izpildīšu, ko tik jūs vēlaties! — viņš steidzīgi atbildēja. — Mana māja ir jūsu rīcībā.
Svešiniece kā iemaksu pasniedza zemniekam pilnu naudas maku.
Tas, prieka pārņemts, nezināja, ko darīt, un vēlreiz zvērēja klusēt.
Mājā dzīvoja tikai divas kalpones, un par viņu klusēšanu apņēmās gādāt saimnieks.
Kalpi dzīvoja Meijermuižā un tādēļ še nenāca.
Svešinieci ieveda Elzbetes istabā un pēc tam ierādīja istabu Kasparam.
Tagad visas lietas bija nokārtotas.
Pēc tam ciema vecākais un Florians lauzīja galvas, kas gan svešiniece varētu būt?
Nekad tie nespēja iedomāties, ka skaistā svešiniece ir kūrfirsta mīļākā — grāfiene Kozela un ka viņa tur nolēmusi tik ilgi uzturēties, līdz būs ieguvusi Lipu Tulianu.
95. nodaļa KARSTAS ASINIS
Turku torni Kenigsteinā stingri apsargāja, un no turienes nevarēja izbēgt neviens cietumnieks.