Siklers, laupītāju ielenkts, apsēdās uz akmens bluķa.
Vai nu atkal esi vesels, Sikler? — garais Zamuels jautāja.
Jā, — jā, — laupītājs atbildēja, manāmi pūlēdamies, — vājš jau gan vēl esmu, bet galva ir atkal skaidra. Ragana man teica, lai ejot vien mājās, svaigā meža gaisā es drīzi palikšot vecais!
Siklers trīcēja, un viņa biedriem tas nepalika nemanīts. Laupītāji bija ziņkārīgi.
Kā tad bija pie vecās — pastāsti tak, Sikler. Vairs neesi traks pēc mīlas — vai Gustiņa nav vairs prātā?
Lai pērkons sasper visas skuķes! — Siklers atbildēja.
Oho! Tas jau ir vecais Siklers!
Sikler, — cits laupītājs iesaucās, — kā tad bija spoku alā?
Uzrunātais nodrebinājās.
Brr, tas bija briesmīgi!
Kā, kas? — Stāsti! Vai tur no Dieva tiesas naktīs gari staigā apkārt?
Siklers palocīja galvu.
Tā jau ir, miroņi, tur staigā apkārt — tas bija šausmīgi — brr! — vairāk es neteikšu.
Laupītāji jau bija kļņvuši nopietni. Tie visi pazina Sikleru — drošo, bezbailīgo bandītu. Un tas nu izrādīja bailes!
Pats varbūt tik iedomājies, ka redzi ķēmus! — kāds iemeta.
Aizej pats, — Siklers īsi atbildēja, — es zinu, ko pats savām acīm redzēju, un mana galva bija tik skaidra — es nepārskatījos vis!
Jā, ko tad tu redzēji?
To es neteikšu, jo miroņus nedrīkst kaitināt, un tas ir viss. Miroņi atdzīvojas spoku alā, par ko es savu labo roku lieku ugunī!
Jā, šie miroņi, — Zamuels ieminējās, — nav nemaz ko brīnīties, ja mirušā virsnieka līgava arī staigā pa alu.
Siklers aizgriezās, lai paslēptu savas šausmas. Viņš tik tikko neiesaucās: «Tev taisnība, Zamueclass="underline" viņa ceļas augšā — runā — dzīvo…».
Bet šausmas, kas viņu pārņēma, to atceroties, neļāva runāt.
Hilda bija visu dzirdējusi.
Virsnieka līgava! — tā murmināja trīcošam lūpām. — Nu, kas tā ir — varbūt Hedviga? O, ja viņa būtu mirusi — ienīstā! O, tad, tad es varētu cerēt.
Mežā atskanēja signāli. Gaviļu saucieni skanēja pretī, un pagalmā sākās dzīva kustība.
Virsnieks nāk!
102. nodaļa Grāfienes Kozelas noslēpums
Tiešām kas nedzirdēts. Ja es būtu zinājis, ka karalis tā aiz- rausies no grāfienes glāstiem, es nekad skaisto Brokdorfu nebūtu ievedis galmā. Bet tā iet: vispirms tu šai untumainai dāmai sagatavo ceļu, un nu, kad viņa stāv savas varas augstumos — viņa grib pret mani, pirmo ministru, izturēties kā pret suni.
Grāfs Flemings skraidīja apkārt ar kādu pergamentu rokā, kamēr sekretārs sēdēja pie rakstāmgalda.
Vai tas tiešām var būt? — viņš atkal iesaucās, — sekretār, vai tas ir droši?
Pilnīgi droši, ekselence, — mazais atbildēja. — Viņa majestate jau vairākas reizes saticies ar grāfieni Dēnhofu galma ballēs Varšavā, bet nav viņas apburošai personībai veltījis vairāk intereses.
Nedzirdēti — nedzirdēti!
Grāfs apstājās.
Neko darīt, man atkal būs jāapmierina Kozelas iegribas. No viņas pils jātaisot slepena eja uz Cvingeru. Tas maksā šausmu naudu, bet tas jādara. Sakiet, vai daudz naudas ir kasē?
Kase ir galīgi tukša!
Tas nekas, jo kuru katru stundu no Freibergas vajag ierasties sudraba vezumiem. Viņa majestāte gan prasa, lai lielu summu tūliņ nosūtot uz Poliju, bet še jau paliks vēl diezgan, ko segt visus izdevumus.
Pagalmā izcēlās troksnis, un pēc nedaudz acumirkļiem uz sliekšņa jau parādījās uniformēts dragūns.
Kas nu? — Flemings iesaucās.
Ekselence, — kareivis stostījās, — ekselence — sudraba vezumi — tie — tie …
Kas ar sudraba vezumiem ir? Kur tie ir?
Mantnīcā iebrauca viens vezums, — dragūns ziņoja, — bet pārējos, ekselence, pārējos atņēma Lips Tulians!
Tas bija kā bumbas sprādziens.
Ministrs sagrīļojās, viņa ģīmis izskatījās pavisam zaļš.
Mazais sekretārs ātri paķēra glāzi ar ūdeni un uzlēja Flemingam uz galvas.
Tam bija iespaids.
Ēzeļi! — viņš uzbļāva nevarīgajam sekretāram, iesperdams tam ar kāju.
Dragūns ierāvās kaktiņā, baidīdamies, ka viņu neķer tāds pat liktenis.
Vai tas var būt? — Flemings elso. — Sudraba vezumi — Lips Tulians … O!
Dragūns ziņoja, kā bijis.
Jāj tūliņ pie Drēzdenes garnizona komandanta, — grāfs uzbļāva kareivim, — lai viņš ar visiem nevajadzīgiem kareivjiem vajā laupītājus!
Kareivi šī pavēle ne mazums iepriecināja — kamdēļ, tas pats par sevi saprotams.
Nu atlika sekretārs, kurš aiz bailēm nezin kur bija ielīdis.
Sekretār, — grāfs nikni iesaucās, — kur jūs esat?
Site, — nabadziņš iepīkstējās zem dīvāna.
Surp!
O, ekselence, es — es …
Nāksiet vai nenāksiet!
Sekretārs smilkstēdams izrāpoja no savas paslēptuves.
Apžēlojieties, es jau nekā neesmu darījis!
Klusu, vecais līdēj, — Flemings uzsauca, — es jums pāri nedaru, jūs tūliņ pavadīsiet mani uz Pilnicas pili!
Sekretārs uzelpoja.
Pajūgu! — ministrs trakoja.
Sulaiņi pa galvu pa kaklu steidzās izpildīt pavēli, un pēc nedaudz minūtēm grāfs Flemings ar sekretāru jau iekāpa ratos.
Uz Pilnicas pili, ātri, ātri, — viņš pavēlēja kučierim.
Ar patiesi neticamu ātrumu tie sasniedza Pilnicu. Sulaiņi atrāva karietes durvtiņas.
Ekselence pavēl? — kāds vecs, labi iedresēts sulainis jautāja.
Es gribu runāt ar viņas ekselenci grāfieni, pieteiciet mani.
Nav iespējams, viņas godība nav vesela un stingri aizliegusi pieņemt apmeklētājus.
Bet man jārunā ar grāfieni, — ministrs iekaisa.
Tas nav iespējams, ekselence.
_— Ko? Es esmu viņa majestātes vietnieks un pavēlu mani ievest grāfienes telpās.
Vecais sulainis palika gluži mierīgs.
Es rīkojos pēc pavēles, ekselence!
Nelieti, es likšu tevi aiztriekt!
Es nesmu ministra Fleminga, bet viņa ekselences grāfienes Kozelas sulainis!
Tas bija par daudz. Grāfs Flemings pacēla spieķi, lai uz vietas pārmācītu runātāju.