Te notika kaut kas pavisam neticams. Sulainis acumirklī atkāpās atpakaļ un tai pašā mirklī aizcirta pils vārtus, aizsprostodams grāfam ieeju.
Taisiet vaļā! — Flemings trakoja, — es likšu kareivjiem izgāzt vārtus!
Un es savas pavēlnieces uzdevumā tūliņ sutīšu ziņnesi pie viņa majestātes uz Varšavu, — sulainis spītīgi atbildēja.
Flemings pārskaities redzēja, ka nekas nav iesākams, un ielēca atpakaļ ratos.
Uz Drēzdeni, — viņš pavēlēja, — es atgriezīšos — un tad — tad …
Kariete aizripoja.
Ekselence, — sekretārs iesāka.
Ko jūs gribat, muļķi?
Jūsu ekselencei pateikt savas domas, cik- tālu tās attiecas uz grāfieni Kozelu.
Runājiet!
Vai ekselence .tic grāfienes slimībai?
Nē — viņa negrib ar mani runāt, — Flemings errojās.
Sekretārs sataisīja viltīgu ģīmi.
Es vēl domāju pavisam ko citu!
Tā?
Ja, es uzzināju caur slepeniem sakariem, un Pilnica ta runājot …
Ministrs kļuva uzmanīgs.
Ko runā?
Dažādi. Bet vienu es uzzināju: grāfiene Kozela nemaz neesot Pilnicā, bet slepeni atstājusi pili!
Hm, ja jums būtu taisnība, tad es jums bagātīgi samaksātu — vai nevarat uzzināt patiesību, vai jums tas ir iespējams?
Es pacentīšos.
Ministrs bija pavisam iededzies.
O, ja manas aizdomas apstiprinātos, kā es gribētu atriebties, — viņš murmināja.
Sekretārs jutās kā uzvarētājs.
Vai esmu pilnvarots; ekselence?
Jā.
Es drīkstu palikt ārpus majas, ja nepieciešamība to prasa pat dienām ilgi?
Dariet, ko gribat, bet sagādājiet man pierādījumus, ka grāfiene tiešām nav Pilnicas pilī. O, tad nenāksies grūti to atsvešināt karaļa sirdij un tās vietā ielikt man padevīgo grāfieni Dēnhofu.
Sekretārs pasmaidīja un svēti apsolīja darīt visu iespējamo, lai atklātu grāfienes Kozelas noslēpumu.
103. nodaļa Pie mīļākā kājām
Meža dzirnavu iemītnieki daudzreiz bija dzirdējuši prieka gaviles, bet nekad tik skaļas kā šodien.
Smagie sudraba vezumi bija lieliski appušķoti, un mežonīgie zeļļi, prieka pārņemti, lēkāja apkārt.
Sis jautrais gājiens tuvojās meža dzirnavām. Visiem priekšgalā gāja Lips Tulians.
Viņš kā arvien soļoja kluss un nopietns. Tūliņ aiz viņa gāja kāds laupītājs, kas arī nepiedalījās gavilēs.
Hildas acis uzliesmoja, ieraugot Lipu Tulianu. Beidzot viņa ieraudzīja mīļoto vīrieti, pēc kura tik neizsakāmi bija ilgojusies.
Bet kas tad tas par laupītāju, kas.soļo blakus Filipam? Tā — tā — taču ir sieviete! — Hilda murmināja.
Hilda nebija maldījusies. Tā tiešām bija sieviete — Terēze, kura ne soli neatkāpās no virsnieka un cīņas laikā arvien mēģināja izglābt virsnieka dzīvību.
Hildas krūtīs atkal pamodās greizsirdība. Hedviga bija mirusi. Bet nu tā redzēja, ka virsniekam ir atkal kāda meitene, kura pat kaujās ņem dalību.
Hilda vēlējās tūliņ ar-viņu runāt, bet tai neatļāva atstāt istabu.
Negribēdama sacelt troksni, viņa apmierinājās un apsēdās kādā vietā, no kurienes vislabāk varēja pārskatīt burzmu.
Ļaudis priecājās par bagāto laupījumu, ēda, iedzēra un jokoja, kā kurais prasdams. Šoreiz dzīrēs piedalījās pat garais Zamuels un Siklers.
Arī Guste jautri čaloja laupītāju vidū. Viņa turējās arvien virsnieka tuvumā, bet Lips Tulians, izdzēris pāris biķeru vīna, pamazām attālinājās no līksmajiem ļaudīm.
Viņš uzmeklēja sev vientuļu vietu, lai atkal atdotos savām sāpēm.
Klusi kā ēna viņu pavadīja Terēze. Arī viņa bija viena no nelaimīgajām mīlētājām.
Bet dziļi mežā atbalsojās laupītāju dziesmas:
Jūs, kas lepnie kungi, sargieties, Kad melnā gvarde tuvojas.
Kad ārā nakts un vētra kauc, Uz cīņu laupītāji trauc — Heisā — heidā — rairidirā!
Pēkšņi garais Zamuels beidza līksmot, jo atcerējās, ka vēl nav stāstījis virsniekam par svešo meiteni un to, ka viņš bijis pārliecināts, ka atveduši Elzbeti. Tādēļ tas ātri steidzās pie virsnieka un izstāstīja visu gadījumu.
Lips Tulians, to dzirdēdams, atteica, ka jau tūliņ domājis, ka tās ir tenkas. Tas lika, lai zemnieku skuķi aizved atpakaļ.
Bet, kad Zamuels viņam paskaidroja, ka tā nav zemnieku meitene, Lips Tulians pavēlēja to tūliņ atvest šurp.
Zamuels atveda Hildu.
Hilda — jūs? — Lips Tulians pārsteigts iesaucās un nicinoši savilka lūpas.
Jā, Filip! Piedod, ka spēlēju šo komēdiju! Man vajadzēja ar tevi satikties un tādēļ es ierados ciemā. Es zināju, ka tu pavēlēsi saviem ļaudīm atvest ciema vecākā audžumeitu.
Vai tad augstā godība tik drīz jau beigusies? — viņš smīnēdams jautāja.
Kāda augstā godība, Filip? — Hilda kā nezinādama jautāja.
Lips Tulians klusēja.
Filip, vai tas ir viss, vai vairāk tu neko man neteiksi?
Nē!
Kas tā par godību, ko tu pirmīt piemineji? — Hilda kairā balsī čukstēja.
Lips Tulians nicinoši iesmējās.
Nu, uz visiem jumtiem kādreiz pļāpāja žagatas, ka skaistā fon Brokdorfa kļuvusi par grāfieni Kozelu.
Filip! — Hilda iesaucās.
Ak, kādēļ šī izlikšanās, — viņš rūgti sacīja. — Ko es gribēju jums sacīt, to pateicu toreiz — pilsdrupās, kad jūs mani sastapāt. Un tagad ar savu sirdsapziņu izrēķinieties pati. Es neko vairāk neteikšu.
Hilda cīnījās ar sevi.
Tā spētu paciest viņa dusmas, bet šī aukstā nicināšana to pazemoja, iznīcināja viņas dvēseli.
Filip! — viņa maigi čukstēja, — es būšu jūsu sargeņģelis!
Lips Tulians stīvi skatījās, it kā nebūtu pareizi dzirdējis.
Jā, jūsu sargeņģelis, — viņa turpināja. — Es jūs izglābu. Flemings jūs nedrīkst aizskārt, jo esmu viņam to aizliegusi.
Ha, ha, ha, cik lieliski! Pateicos jums! — viņš dobji iesmējās. — Kāda uzupurēšanās! Karaļa mīļākā apsargā kādu laupītāju virsnieku!