Tādēļ, ka jūs mīlu! — Hilda čukstēja.
Mani — jūs — mani mīlat — ha, ha, ha! Nu labi, ir jau iespējams, ka jūsu dvēselē valda briesmīga kaislība.
Hilda nostājās viņam blakus.
Ak, uzklausiet mani, Filip, — viņa kaisli čukstēja, — es jums pateikšu, kādēļ kļuvu par valdnieka mīļāko. Es to darīju vienīgi jūsu dēļ, es vēlējos glābt jūsu dzīvību, pat vēl vairāk. Lai jūs turpmāk varētu dzīvot spožumā Un greznībā.
Par to man jāpateicas, Hilda.
Ko jūs teicāt?
Es varu tik atkārtot. Se, zaļajā mežā, esmu kungs un pavēlnieks. Se varu izkliegt savas sāpes, kad asiņo sirds. Un tagad man vajadzētu pamest savu patvērumu, savus ļaudis — tik tamdēļ, ka mani vajā kāda kaisla sieviete, kura ar savu nekaunīgo rīcību grib apžilbināt manas acis un atgriezt greznajos salonos. Nekad vairs! Nekad, nekad!
Filip, mīļais! — Hilda iesaucās.
Nesauciet šo vārdu, es to vairs nevēlos dzirdēt! — viņš nicinoši iesaucās. — Es esmu Lips Tulians un uz visiem laikiem esmu apracis Filipa fon Mengsteina vārdu.
Nē, nē! — Hilda iekliedzās. — Jūs laimīgs valkāsit šo lepno vārdu: mans kūrfirsta parakstītais dokuments to apsola.
Vienalga, es to nevēlos!
Filip, es jūs lūdzu.
Nepūlieties, es esmu laupītāju virsnieks un savu zvērestu nepārkāpšu!
Filip! — Hilda noslīga uz ceļiem viņa priekšā.
Lepnā grāfiene Kozela hija nometusies laupītāju virsnieka priek- ' šā ceļos.
— Celieties augšā, —,viņš strauji iesaucās.
Nē, nē, Filip, — es- tevi mīlu, tu nedrīksti mani atstumt. Nu, nāc man līdz, es tevi aizvedīšu greznā mājoklī, kur sulaiņi tev paklausīs uz mazāko mājienu.
Un kaut jūs pašu troni piesolītu, es tomēr atteiktos, — viņš dusmās iesaucās. — Celieties augšā, grāfiene Kozela — es jūs ienīstu!
Hilda strauji uzlēca augšā.
Tu — mani ienīsti. Un es upurēju savu godu, lai spētu jūs glābt, — viņa drebēdama sacīja.
Lai jums pateicas, kam tīk. Es nekad to nedarīšu!
Filip!
Nesauciet šo vārdu, es nevaru paciest. Bet tagad atstājiet mani, jūsu klātbūtne mani apgrūtina.
Un tomēr es palikšu!
Sargieties!
Es neiešu, — viņa spītīgi iesaucās. — Es varu atklāt kādu noslēpumu, bet, ja jūs mani aizdzenat, Filip, tad jūs nekad to neuzzināsit. Apdomājiet!
Ha, ha, ha! Vai grāfiene mani nodos?
Šos pēdējos vārdus viņš pateica tik zobgalīgi, ka Hilda tikko spēja savaldīties.
Atļaujiet taču man izrunāt, — viņa asi iesaucās, — es drīzāk iznīcinātu sevi, nekā jūs nodotu!
Dariet, kā jums tīk!
Hilda piegāja tuvāk Lipam Tulianam un noslēpumaini čukstēja:
Vai pie jums atrodas visi biedri? Vai neviena netrūkst? Vai kāda meitene Elzbete nav bez vēsts pazudusi?
Vitorfs un Elzbete, — viņš murmināja.
Vai jūs zināt, kur tie atrodas?
Jā gan, — Hilda atbildēja. — Manās rokās ir viņu dzīvība.
Nu, pasakiet, kur viņi atrodas? — Lips Tulians vaicāja.
To es neteikšu.
Ak, man jāzin un es dabūšu zināt, — viņš dzīvi iesaucās.
Ja patīk — mociet mani, — viņa spītīgi iesaucās. — Saraujiet mani gabalos, es tomēr neizpaudīšu savu noslēpumu. Te es esmu, bez aizsardzības, atdodiet mani saviem mežonīgajiem zeļļiem.
Es nemoku sievietes, — viņš stingri atbildēja, — bet jums jāpaliek še tik ilgi, kamēr mans biedrs un Elzbete atgūs brīvību. Hallo, Zamuel! Es nododu šo dāmu tavā rīcībā. Liec viņu stingri apsargāt, tik neiedrošinies to aizskart. Vēlāk es izlemšu viņas likteni.
Filip! — Hilda lūdzošā balsī iesaucās, bet Lips Tulians vairs neklausījās.
Bet Hilda vēl nezaudēja cerību. Viņa apzinājās savu skaistumu. Vēl arvien tā ticēja savai uzvarai. Gan jau Filips tai drīz vien padosies, nespēs atvairīt viņas ziedošo daiļumu. Un tad — tad viņa būs uzvarētāja.
Smaidot viņa steidzās savam cietuma sargam līdz.
104. nodaļa Noslēpumainais ziņnesis
Lida sēdēja istabā pie loga Turku tornī un gauži raudāja. No Kiliana viņa bija uzzinājusi, ka nākošās dienās sanāks kara tiesa spriest par jauno zviedru virsnieku Stenburgu. Viņa paredzēja tam neizbēgamu nāves sodu. Visu laiku Lida lauzīja galvu, kā varētu tam palīdzēt.
Bet visas labās domas bēga. Ak, neiespējami! Un tik drīz viņa to vairs neredzēs. Ak Dievs, kaut tā spētu mirt priekš viņa!
Lida mocījās stundām ilgi, jo Kilianam bija nakts dežūra un tādēļ to neviens netraucēja. Viņa vēlējās, kaut jau būtu mirusi, jo tad varētu ar mīļo debesīs satikties. Beidzot ap pusnakti tā gatavojās izģērbties.
Pēkšņi Lida sarāvās. Kas tad tas? Kāds tumšs siluets ieķēries loga restēs! Pieejot tuvāk logam, tā skaidri ieraudzīja kādu cilvēka ķermeni. Viņa apslāpēja bailes un ātri atvēra logu.
Kas tur ir? — viņa klusi vaicāja.
Es esmu — Kremo!
Lida nespēja savām ausīm ticēt. Bet tas tiešām bija jaunais čigāns, kurš vēlējās to iegūt par sievu. Kremo karājās pie Turku torņa — augstu virs Elbas ūdeņiem.
Lida brīnījās, kā gan Kremo še ticis, bet tas atbildēja, ka čigāns esot spējīgāks kā citi cilvēki. Viņš nācis tādēļ, ka gribot to dabūt par savu sieviņu, bet Lida atteica, ka tas nekad nenotikšot.
Ā, tu varbūt priecājies, ka tavs logs ir aizžogots un tamdēļ es nevaru tev piekļūt. Jā, tev taisnība, bet tomēr, Lida, tu piederēsi vienīgi man. Es atnācu pēc tevis un tu nāksi!
Lida jau taisījās aizvērt logu, bet pēkšņi kaut ko iedomājās.
Kā butu, ja viņa upurētu sevi priekš tā, kas viņai dārgāks par dzīvību. Bez tam viņa bija skaidrībā, ka nelauzīs savu doto vārdu. Lai notiek!
Kremo, es piederēšu tev, ja tu izpildīsi kādu uzdevumu — ja tu aiznesīsi kādu ziņu Lipam Tulianam.