Tad nu gan es būtu liels muļķis, Lips Tulians mani nonāvētu.
Nu, tad pasaki kādam viņa biedram, tie tev ļauna nedarīs, kad dabūs zināt, ka esi mans ziņnesis.
Tu gribi mani samaitāt! — Kremo iesaucās.
Tu maldies, es zvēru tev, es zvērēšu pie visa, kas man svēts un dārgs, ka iešu tev līdz, ja tu aiznesīsi manu ziņu.
Lida, vai tu arī pie dieviem zvērēsi?
Jā, pat pie Bībeles, pie Jēzus Kristus, kuram es ticu.
Vai tā ir tava svētākā pārliecība, Lida?
Jā gan, es tiešām turēšu savu zvērestu!
Kremo pārsteigts brīnījās. Vai gan tas paredzēja, ka šajos meitenes vārdos slēpjas kāda neizteikta doma? Viņš ilgi šaubījās. Beidzot piekrita.
Nu Lida zvērēja — un zināja, ko savā sirdī ir apņēmusies.
Tagad tu esi mana! — Kremo līksmi iesaucās. — Bet nu pasaki, ko lai paziņoju Lipam Tulianam?
Lida tam piegāja tuvāk.
Esi tik labs un pasaki, ka es tevi sūtīju, lai viņš nāk uz Ke- nigsteinu atsvabināt no cietuma Vitorfu un Elzbeti. Bet lai viņš neaizmirst pieklauvēt pie mana loga, jo man vēl kaut kas tam jāpasaka. Savu zvērestu, Kremo, es nelauzīšu!
Labi, es došos pie Lipa Tuliana. Bet kad man atgriezties, kad tu nāksi man līdz?
Pēc astoņām diienām.
Kādēļ tik ilgi?
Tā ir mana darīšana, ātrāk es nevaru sagatavoties.
Nu labi, es iešu, Lida, dzīvo vesela!
Dzīvo vesels, Kremo!
Kremo uzmanīgi norāpās lejā un, dienai austot, bija jau aiz- teidzies tālu no cietokšņa. Tuvojās nakts, bet meža dzirnavas vēl atradās labā gabalā. Viņš arī neuzdrošinājās tur rādīties, jo Lips Tulians taču vēl nevarēja būt aizmirsis toreizējo karu ar čigāniem.
Tagad Kremo atradās ciema tuvumā un cerēja še atrast kādu lipa Tuliana izlūku. Viņš nemaldījās. Krodziņā tas ievēroja laupītāju no Lipa Tuliana bandas, kas bija pārģērbies par apkārtkle- jojošu tirgotāju.
Kremo tam uzticēja Lidas noslēpumu un, dabūjis zināt, ka tas liiliņ paziņošot Lipam Tulianam, ātri aizmetās projām.
105. nodaļa Zārbergs — asinssuns
Velns viņu zin, kādēļ tie neatgriežas. Vencelis taču vienmēr bija vīrs, kuram viss ātri izdevās. Un Terēze — tai jau pats velns mājoja miesās! — Zārbergs pārskaities kliedza, jo tikko bija saņēmis ziņu par sudraba vezumu-nolaupīšanu. Tātad-Lips Tulians vēl dzī-
voj a!
Nekad Zārbergam nevarēja ienākt prātā, kas pa to laiku bija noticis meža dzirnavās. Viņš vēl arvien dusmojās uz Lipu Tulianu.
Zārberga biedri piedzērušies trokšņoja un nejēdzīgi kliedza, tā ka pulkā nebija nekādas kārtības. Tas jau nebija nekāds brīnums, jo Zārbergs vienmēr pats deva priekšzīmi visām nekārtībām, tādēļ to uzskatīja par nerru un nevienam nenāca prātā no tāda virsnieka bīties.
Te Zārbergam pienāca kāds biedrs un stāstīja, ka bijis pagrabā un redzējis sagūstīto brīvkungu fon Freidenbergu, kas esot tuvu miršanai. Ja Zārbergs vēl cerot atpirkšanas naudu dabūt, tad esot pats vēlākais laiks par to padomāt, par mironi neviens neko nemaksājot.
Tagad Zārbergs gribēja sūtīt uz Prāgu pēc izpirkšanas naudas kādu no savas bandas, bet neviens negāja un neklausīja. Bija jāpadodas un jāiet pašam.
Zārbergs par savu neģēlīgo rīcību un nabadzīgu ceļotāju un zemnieku aplaupīšanu bija iemantojis asinssuņa vārdu.
Nu Zārbergs gatavojās ceļā uz Prāgu un izvēlējās sev trīs pavadoņus. Ar dusmām tas iedomājās, ka nu tam jāatstāj banda bez virsnieka un ka neviens tam vairs neklausa.
Par Libuši viņš vairs neraizējās, jo bija pārliecināts, ka tā pratīs sevi aizstāvēt.
Beidzot Zārbergs ar saviem pavadoņiem atstāja vientuļo nometni. Pa mežu ejot, Zārbergs pamanīja kādu zemnieku ar sievu un pusaudzi zēnu, kas gāja no tirgus mājā.
Zārbergs kā vilks uzbruka saviem upuriem un atprasīja naudu.
Uztrauktais zemnieks tam paskaidroja, ka naudu atstājis pilsētā ceļa nedrošības dēļ. Zārbergs zināja, ka zemnieks nemelo, jo toreiz tā rīkojās gandrīz visi zemnieki. Tiem naudu arvien atsūtīja pa pastu.
Zārbergs saniknojās par šo neveiksmi un rupji uzbļāva:
Suns, ja tev naudas nav, tad gribu redzēt tavas asinis!
Jēzus dēļ, apžēlojieties, — zemnieks lūdzās.
Žēlastība ir ellē, pie manis tās nav! — Zārbergs kliegdams izšāva.
Zemnieks, asinīm noplūdis, pakrita uz ceļa. Zemniece vaimanādama noslīga pār savu mirstošo vīru. Tad Zārbergs pavēlēja saviem biedriem nogalināt arī raudošo sievu, lai ātrāk izbeigtos troksnis.
Ar paceltiem dunčiem nelieši uzbruka sieviņai.
Jēkab, mīļais dēls, lai Dievs tevi svētī — atrieb savus vecākus. Ej un uzmeklē Lipu Tulianu, izstāsti tam un …
Tālāk sieviņa nespēja izteikt, jo Zārbergs tai deva pēdējo dūrienu. Tagad laupītāji gribēja nogalināt zēnu, bet tas jau bija aizskrējis kādu gabaliņu projām. Par laimi visi viņam domātie šāvieni aizskrēja garām. Zēns, nozuzdams mežā, vēl paspēja iesaukties:
Es atriebšu savus vecākus, es iešu pie Lipa Tuliana!
Zārbergs ar biedriem aplaupīja līķus, iegūto laupījumu paslēpa
mežā. Visi bija noskaitušies, ka ieguvuši tik mazvērtīgas lietas.
106. nodaļa Lips Tulians — neuzvaramais
Meža dzirnavās atkal mājoja gaviles. Grāfs Flemings, nespēdams paciest sudraba vezumu zaudējumu, bija sarīkojis lielu laupītāju gūstīšanu. Bet Lips Tulians, to uzzinājis, devās ar saviem biedriem mežā karaspēkam pretī. Bija norisinājusies karsta cīņa.
Laupītāji, labi pazīdami mežu, ar viltu izklīdināja lielāko daļu kareivju. Atlikušie bija spiesti, neko. nepanākuši, atgriezties Drēz-
denē.
Tagad laupītāji svētīja savas uzvaras svētkus.
Hilda, pie loga stāvēdama, vēroja Lipu Tulianu. Un atkal viņā. uzliesmoja vecā kaisle, un viņa svēti apņēmās iegūt Lipu Tulianu.