Grāfiene vēlas ar mani runāt, — ministrs, izlasījis vēstuli, teica. — Man, cik ātri vien iespējams, jābrauc uz Pilnicu. Jūs, sekretār, pagaidiet, kamēr es atbraucu, man ar jums vēl jārunā.
Pēc dažām stundām ministra rati ieripoja Pilnicas pagalmā.
Šodien ministru saņēma neparasti laipni. Grezni ģērbušies sulaiņi pazemīgi nolieca galvas, kad ieraudzīja augsto viesi.
Lieliska idejai — Flemings murmināja. — Kā šķiet, grāfiene gatavojas mani maldināt. Nu, šinī ziņā es nebūšu muļķis!
Izlikdamies vienaldzīgs, tas lēnām kāpa pa trepēm. Te nočaukstēja zīda drānas — un Hilda kā gaiša parādība nāca tam pretī.
Grāfiene bija manāmi uztrauktā garastāvoklī.
Vai jūs, ekselence, jau kādreiz še bijāt? — viņa nedroši jautāja.
Jā gan, bet jūsu ekselence bija slima, — viņš atbildēja.
Pareizi, biju ļoti slima, — Hilda, viņu pētoši uzlūkojusi, atbildēja.
Flemings labi prata maldināt Hildu. Viņa sevī nodomāja, ka grāfam nav ne mazāko šaubu par viņas slimību.
Es saņēmu ziņu, ka jūsu ekselence vēlējusies, lai jūs apmeklēju, — Flemings sacīja.
Jā gan. Man ir kāda svarīga lieta ar jums jāpārrunā, — Hilda klusi sacīja.
Viņas skatiens no jauna saviļņoja Flemingu, bet, atcerējies dabūto pliķi, tas atkal iekvēlojās naidā un ievēroja Hildas neparasto uztraukumu.
Es saņēmu negaidītu vēsti, — Hilda iesāka, bet Flemings to nelikās dzirdējis.
Vispirms, ekselence, man jums jāvēl laimes uz izveseļošanos, — Flemings zobgalīgā balsī sacīja.
Hilda pārsteigta uzlūkoja grāfu. Tas taču izklausījās tik ironiski! Vai tik grāfs Flemings to netur aizdomās?
Es biju nopietni slima, — viņa vilcinādamās teica.
Jā, es to dzirdēju — es.baidījos, ka nenotiek kas ļauns, — ministrs piemetināja.
«Tiešām, — tam ir aizdomas, — bet viņš nekad tas nevaras pierādīt,» grāfiene domāja.
Tagad esmu pilnīgi izveseļojusies, — viņa asi iesaucās. — Es šodien dzirdēju, ka mūsu karali piemeklējusi nelaime.
Tā ir patiesība, -grāfiene. Viņa majestātes karaspēks ir vairākās cīņās cietis neveiksmi un pretinieki uzvarējuši. Tā -ir nenoliedzama lieta.
Un tagad zviedri tuvojas Drēzdenei? — Hilda bailīgi vaicaja.
Viņi nāk, bet vēl atrodas tālu, — ministrs atteica.
Vienalga, — Hilda iesaucās. — Galvaspilsētai draud briesmas.
Es domāju, ka tā lieta vēl nav tik bīstama, — Flemings paskaidroja. — Ķēniņš Kārlis XII neatļaus laupīt. Bez tam mūsu valsts mantas, kā arī troņa insignijas jau laikus ir aizvestas uz neieņemamo Kenigsteinas cietoksni.
Vai tiešām? Hilda uztraukta iesaucās. — Un es lai palieku neapsargātā Pilnicā, varbūt par upuri nevaldāmiem kareivjiem.
Flemings acumirklī nezināja, ko atbildēt.
Ak, ekselence, vēl nekādas briesmas nedraud un, un …
Hilda izlietoja šo vilcināšanos sev par labu? Tagad tai bija dibināts iemesls.
Man jādabū droša uzturēšanās vieta, —- viņa atri turpinaja.
Ekselence, man jādodas uz Kenigsteinu, kamēr karaspēks vēl nav ieņēmis Drēzdeni!
Flemings šinī steigā nojauta kādu slepenu iemeslu, kas Hildu vilināja uz cietoksni.
Ekselence, — viņš stostījās, — ekselence!
Vai jums tur kas pretī? — viņa dzestri jautāja.
Ak, nē — bet — tas ir — bet, ekselence, zviedri jau vēl nav Drēzdenē!
Tas nav no svara. Es nevēlos sastapties ar valdnieka ienaidniekiem. Paziņojiet tūliņ ģenerālim Kijaus, lai sagatavo piemērotu dzīvokli!
Ministrs vēl kavējās.
Jūs šaubāties? Nu, tādā gadījumā es pati sūtīšu ziņnesi uz Varšavu! — Hilda iesaucās.
Tas līdzēja. Flemings padevās. Viņš saprata, ka vēl nav pienācis laiks apvainot grāfieni Kozelu, vai spītēt.
Es izgatavošu pavēli, — Flemings smaidīdams sacīja.
Nu, tad šodien pat!
Bet, ekselence, zviedri jau vēl tālu.
Bet es tā vēlos, — Hilda pavēloši sacīja, — un ja tūliņ neizpildīsit manu pavēli, tad pusstundas laikā mans ziņnesis jau būs - ceļā uz Varšavu.
Ministrs apsolījās visā drīzumā šo lietu nokārtot, jo Hilda jau rītu gatavojās aizceļot.
Flemings, laipni atvadījies, aizbrauca. Ceļā uz mājām grāfs arvien vēl domās kavējās pie skaistās Hildas. — Ja tik grāfiene pret mani būtu laba, tad man prātā nenāktu to ienīst. Bet — ja Hildai patiks man spītēt. Nu, tad lai viņa sargās… — Flemings murmināja.
109. nodaļa Laupītāju virsnieks gādā par bāriņu zēnu
Vietējais ciema vecākais, Elzbetes audžutēvs, pēc svešinieces aizceļošanas atkal bija labā garastāvoklī, jo skaistā dāma par pakalpojumiem bija iedevusi prāvu naudas summu.
Tagad tas staigāja tikpat lepns kā senāk un bija nopietns kā
tītars.
Protams, ka tas arvien vēl baidījās no jauna uzbrukuma. Sī iemesla dēļ mājās uzturējās četri' kalpi: Stofelis, Krišjānis, Ignacs un Florians. Kalpi bija apbruņoti spriguļiem, siena dakšām un kādu berdanku, kas bija atlikusies no Magdeburgas aplenkšanas un kuru pielādējot vajadzēja pusmārciņas pulvera.
Šis briesmu rīks stāvēja pielādēts ciema vecākā istabā aiz krāsns. Kalpi un abas kalpones gulēja priekšistabā.
Bija vēls vakars. Ārā. plosījās negaiss. Ciema vecākais ar kalpiem un meitām ieturēja kopējas vakariņas.
Te kāds pieklauvēja piЈ durvīm.
Šovakar ciema vecākais nevēlējās nevienu pieņemt. Tādēļ Stofelis izgāja svešnieku aizraidīt, bet tikko viņš drusciņ pavēra durvis, tūliņ kāds ar milzu spēku atrāva tās vaļā. No šī trieciena Stofelis tikko spēja noturēties kājās.
Es gribu runāt ar ciema vecāko. Dodiet ceļu! — svešinieks uzkliedza un ātri devās pie ciema vecākā. Ar sparu tas nometa no pleciem mēteli un nostājās ciema vecākā priekšā greznā mednieka uzvalkā.
Jēzus, Lips Tulians! — ciema vecākais pārbijies iesaucās.