Sniega nebija. Tumšākajā ziemas laikā gan lija lietus - silts, tomēr visai nepatīkams -, bet šo sīko neērtību nevarēja salīdzināt ar salā sastingušu, piesnigušu mežu. Pieeju medibām nācās mainīt, jo lielie pīļknābjaiņu bari bija atkāpušies uz milzu klajuma attālākajām platībām. Tik un tā - paugurainajās mežaudzēs uz austrumiem joprojām bija pulka medījamu maragu. Mednieku grupas devās aizvien tālāk paugurainā, bet tas saistījās ar zināmām briesmām.
Mednieku grupa atgriezās mājvietā jau krietni pēc saulrieta. Dienas bija sarukušas ļoti īsas, tāpēc tas nebija nekas neparasts; daži mednieki, sekojot upurim, nakti pat pārlaida mežā. Šoreiz tomēr kaut kas šķita nepareizi, jo atgriezušies mednieki, kolidz parādījās mājinieku redzeslokā, tūdaļ sāka skaļi klaigāt, ar saviem stieptajiem kaucieniem piesaistot ikviena uzmanību. Citi mednieki traucās atnācējiem pretī, jo skanēja arī saucieni pēc palīdzības. Pienākot tuvāk, atklājās, ka divus medniekus nes uz žagaru nestuvēm. Priekšgalā nāca Herilaks, drūms un noguris.
- Mēs vajājām aspirkstu maragus. Ķetnu marags slēpās aiz kokiem. Tas uzbruka un paspēja sadarīt briesmu lietas, pirms nokāvām to.
Pirmās nestuves smagi nolika zemē.
- Tas ir Ulfadans. Miris.
To izdzirdusi, Meritha skaļi iegaudojās un metās uz priekšu. Atsviedusi kažokādas, kas sedza Ulfadana seju, viņa sirdi plosoši ievaimanājās un ņēmās plēst sev matus.
Herilaks lūkojās visapkārt, līdz pamanīja Freikenu un pasauca viņu šurp.
- Mums vajadzīga tava dziednieciskā prasme. Marags uzklupa Kerikam un salauza viņam kāju.
- Man vajadzēs stingras kārtis un ādas sloksnes. Tu man palīdzēsi.
- Kokus dabūsim. - Herilaks pārlaida skatienu sagaidītājiem un ievēroja Armunu. - Atnes nu kādu mīkstāku ādu! Un ātri!
Keriks kodīja lūpas, tomēr nespēja apslāpēt vaidu, kad viņu nocēla no nestuvēm un nolika zemē pie uguns. Pārlauztā kaula gali plosīja miesu kājas iekšpusē. Freikens pabakstīja lūzuma vietu, un tajā atkal iedzēla negantas sāpes.
- Tev, Herilak, vajadzētu stingri saņemt viņa plecus, kad es vilkšu kāju, - Freikens pieliecās un satvēra Kerika pēdu. Vecais vīrs zināja, kā jāvelk un jāgroza kāja, lai lauztā kaula gali sastaptos. Sāpes bija tādas, ka Keriks ieslīga dziļā bezsamaņā.
- Un tagad - kārtis, kas noturēs kaulus vietā! - Freikens paskaidroja un rūpigi tina ap šinām mīkstu ādas sloksni.
- Nesiet viņu teltī un apsedziet ar ādām, jo puisim jābūt siltumā! Tu, meitēn, mums palīdzēsi.
Kerika atgriešanos pie samaņas ievadīja asa, pulsējoša sāpe, kas tomēr nevarēja mēroties ar pirmītējo. Viņš paslējās uz elkoņiem un ārpusē kurošos ugunskuru šaudīgajā atblāzmā saskatīja pie kājas piesietās kārtis. Āda nebija bojāta; vaina sadzis labi. Tumsā aiz muguras kaut kas sakustējās.
- Kas tu esi? - Keriks uzsauca.
- Armuna, - viņa negribīgi attrauca. Jauneklis pameta skatu atpakaļ:
- Atnes man padzerties, Armun! Un labi daudz!
Tumšā ēna izmetās ārā un veicigi nozuda. Armuna? Viņš nezināja tādu vārdu. Vai viņi jau kādreiz tikušies? Kāda tam nozīme! Kājā bija iemājojusi trula, pukstoša sāpe kā caurā zobā, rīkle - tik izkaltusi, ka jāklepo. Viņam vajag ūdeni, vienu pamatigu ķipi veldzējoša ūdens.
XII
Keriks dusēja dziļā miegā līdz pat rītausmai, kad viņu atkal uzmodināja pukstošā kāja. Pamodies viņš ieraudzīja blakus ūdens kausu, izbāza roku no ādu apakšas, sakampa to un alkaini dzēra, atvilka elpu un dzēra atkal, līdz kauss bija tukšs. No aizmugures pienāca meitene un pacēla to. Keriks nevarēja saskatīt, kas viņa tāda: pār seju klājās mati. Kā viņu sauca? Viņa taču reiz teica.
- Armun?
- Jā. Vai vēl ūdeni?
- Ūdeni… Un kaut ko ēdamu.
Pagājšnakt viņš nebija dabūjis ēst un nebija arī gribējis, toties šobrīd jau mocīja izsalkums. Meitene uzgrieza muguru un izsteidzās laukā. Seju viņš tā arī nebija saskatījis un pat nespēja to iztēloties. Toties viņai ir jauka balss. īpatnējā deguna izruna šķita tuva un pazīstama (ai! kā sāp kāja grozoties). Pazīstama? No kura laika! Tas urdījās dvēseles dziļumos, līdz Keriks apķērās, ka šādas skaņas taču lieto jilanē!
- Armuna, - viņš izrunāja balsī, turklāt ar raksturīgo nazālo pieskaņu. Pēc tam vēl vairākkārt atkārtoja pie sevis. Jau kur tas laiks, kopš viņš nav runājis jilanē valodā, un tagad, mēģinot to atcerēties, nelūgtas uzpeldēja arī atmiņas par Alpīsaku.
Armuna atgriezās ar ūdeni un atnesa arī pītu paplāti ar gabaliņu žāvētas gaļas, noliecās un novietoja nesamo pie sirdzēja cisām. Puiša skatiens sastapās ar viņējo, un viņa strauji aizgriezās, sažņaugtām dūrēm gaidīdama smieklu šalti, kas nez kāpēc nesekoja. Armuna tā arī neko nesaprata. Viņa neuzticīgi nolūkojās, kā Keriks rijīgi plosa gaļu. Pat zinādama, ko viņš domā, viņa tik un tā neticētu.
«Nē,» Keriks prātoja, «nebūšu vis viņu redzējis. Es taču viņu noteikti atcerētos. Interesanti, vai viņa nojauš, ko atgādina viņas balss? Labāk jau neteikt, viņa tikai saskaitīsies, ka ir salīdzināta ar maragu. Bet viņas balsī tiešām skan jilanē valodas skaņas. Un ne tikai: ari mute veidota kaut kā jilanēiski. Varbūt - tas augšlūpas šķēlums? Pazīstama seja. Drusku līdzīga Inlēnu, protams, ne tik plata un mīksta.»
Arī Armuna, Kerikam aiz muguras nosēdusies, prātoja. Laikam taču viņu plosa sāpes, citādi viņš jau sen būtu sācis smieties vai vismaz izprašņātu, kas viņai ar seju. Zēni vienmēr brīnījušies par to un nevarējuši likties mierā. Reiz tie bija piecatā sagrābuši Armunu, kas savā nodabā staigājusi nomaļākā vietā, pārvarējuši viņas mežonīgo pretestību un smiedamies bakstījuši viņas lūpu un degunu, līdz noveduši viņu līdz asarām. Tas nebija sāpīgi, bet dziļi pazemoja. Viņa tik ļoti atšķīrās no citām! Puiši pat nebija cēluši augšup viņas tērpu, lai apskatītu viņu, kā mēdza darīt ar citām vienatnē sastaptām meitenēm. Tikai bakstījuši seju. Viņa tiem nebija nekas vairāk kā dīvains dzīvnieks. Šīs pārdomas bija tik rūgtas un mokošas, ka viņa sākumā pat nepamanīja, ka Keriks atgāzis galvu un nolūkojas viņā. Armuna strauji aizrāva matus priekšā sejai.