Armunai neskaidrību nebija. Viņa zināja, kas tas ir. Jaunās sievietes to apsprieda pietiekami bieži, un arī vecākās - tās, kurām jau bērni, - dalījās savā pieredzē par to, kas notiek tumšās nakts stundās teltīs, kad esi palikusi divatā ar mednieku. Armuna visu saprata un labprāt tam ļāvās, pilnībā atveroties šīm neatvairāmajām izjūtām. Jo vairāk tāpēc, ka viņa nekad neloloja cerības un vēl mazāk nodevās gaidām. Ja tikai šobrīd būtu nakts un viņi būtu divi vien! Sieviešu stāsti mēdza būt detalizēti un burtiski taustāmi. Bet tagad taču ir diena, ne nakts. Toties - tik kluss… Un viņa ir jau pārāk tuvu viņam.
Armuna viegli atvairījās, un Keriks atlaida rokas, ļaujot viņai izslīdēt. Meitene piecēlās un izvairījās no viņa skatiena. Viņa izgāja ārā un pārlaida skatienu visapkārt. Neviena tuvumā nebija, neskanēja pat bērnu klaigas. Ko tas varētu nozīmēt?
Nu protams - apdziedāšana. To aptvērusi, jaunava notrīsēja pie visām miesām. Ulfadans taču bija samadars. Šajā apdziedāšanā piedalīsies visi bez izņēmuma - no visiem samadiem. Viņi ar Keriku patiešām ir pilnīgi vieni.
Ar rūpīgām, apdomātām kustībām viņa atgriezās teltī un apņēmīgi aizsiksnoja ieeju, tikpat mērķtiecīgi atsvabināja sava tērpa siksniņas un pietupēs, paverot ādas un ļaujot iekļūt siltajā tumsībā starp tām. Viņas tikko samanāmās aprises slējās pār Keriku, kurš lauztās kājas dēļ nespēja daudz kustēt. Tas gan ari nebija vajadzīgs, un itin drīz viņš pilnībā aizmirsa par sāpēm. Meitenes miesa bija mīksta, negaidīti karsta, un viņas mati klusi glāstīja viņa seju. Keriks aplika rokas ap šo augumu, un arī viņa ķermenis kļuva tikpat karsts. Atmiņas par vēso rumpi sāka bālēt. Viņa šķita aizvien tuvāka un tuvāka. Viņai nebija cietu ribu, tikai silta miesa, apaļīga un stingra, negaidītā atsaucībā cieši piekļāvusies viņa krūtīm. Jaunekļa skavas sažņaudzās, un meitenes lūpas pieplaka viņa ausij, izrunājot skaņas bez vārdiem.
Ārpusē spīdēja rīta saule, kliedējot miglu un izsvēpējot saltumu no rēnā gaisa. Teltī, siltumā zem kažokādām, divu ķermeņu siltums kliedēja atmiņas par vēsāku un raupjāku augumu, aizgaiņāja svešo dzīvi, svešo pasauli, aizvietojot to ar saldo, daudzkārt vērtīgāko īstenību.
XIII
entapsosop
otoshker<e
hespeleiaa
DNS ir dzīvības atslēga.
Alpīsakā virmoja dzīvība. Pilsēta kūsāja no gaismas svīdas līdz nakts melnumam. Pa platajām gatvēm, kur senāk klīdušas atsevišķas fārgajas, tagad plūda jilanē. Citas tecēja savām kājām, augstdzimušākās nesa palankīnos. Fārgajas klīda pa vienai vai pulciņos ar nastām. Varēja sastapt pat grupiņas labi apsargātu, klusu un apaļacainu vīrišķu; blisinādami lielās acis uz visām pusēm, tie nolūkojās nebeidzamajā kustībā. Osta bija ievērojami paplašināta, tomēr joprojām nebija gana plaša, lai uzņemtu visas atbraucējas, tāpēc okeānā varēja sazīmēt ieradušos araketo tumšās aprises: tie no okeāna ienāca upes grīvā, trinās gar krastu un gaidīja savu kārtu. Kad tos pietauvoja, fārgaju masas ņēmās izlādēt kravu, un starp tām lauzās pasažieres - jilanē -, pēc ilgā ceļojuma noilgojušās drīzāk spert kāju uz cietzemes.
Vaintē ar priecīgu satraukumu nolūkojās lejup šajā kņadā, un viņas auguma skarbās aprises pauda lepnumu. Viņas pilsēta, viņas pūliņi, viņas dižās ieceres beidzot sasniedz piepildījumu. Beidzot Inegbana ir ieplūdusi Alpīsakā. Abu pilsētu apvienošanās savādi satrauca. Alpīsakas jaunību un nepabeigtību tagad līdzsvaros Inegbanas gadi un mūžsenā gudrība. Šī vienība radījusi sakausējumu, kas solās būt daudz augstvērtīgāks par katru atsevišķo izejvielu. Tā bija jaunradīta pasaule, tikko izšķīlies laiks, kurā viss iespējams un viss rādās daudzsološs.
Tikai viena ēna aptumšoja šo saules apmirdzēto tagadni un nākotni, bet Vaintē atvairīja šo domu, jo tā tomēr ir lieta, kuras apsvēršanai un apkarošanai pienāks savs laiks. Pašreiz viņa vēlējās tikai izbaudīt savu tīksmi un pagozēties veiksmes liedagā. īkšķi cieši sakļāvās ap stingro balustrādes zaru, jo uzbudinājums bija tik spēcīgs, ka viņa gluži neapzināti mīņājās uz vietas uzvaras marša soli.
Kā no liela attāluma atskanēja pazīstama balss, un Vaintē pievērsās Malzasai, kas parādījās uz plašā balkona, - sākumā negribigi, bet galu galā viņas apmierinājums izrādījās tik visaptverošs, ka nekas to nespēja sagandēt.
- Redzi, eistaā, - Vaintē ierunājās ar lepnumu katrā kustībā, - tas nu ir darīts! Inegbanā nekad vairs nepienāks ziema, jo Inegbana pati ir atnākusi uz mūžīgo vasaru, tik siltu un vēlīgu kā jebkura vasara šeit - Entobanas sirdī. Tagad mūsu pilsēta zaļos un zels mūžigi mūžos.
- Tieši tā arī ir, kā tu saki, Vaintē. Kamēr mūs šķīra okeāns, mūsu sirdis nepukstēja vienā ritmā, mūsu pilsētas bija tālas un atšķirīgas. Tagad mēs esam kā viena. Es, tāpat kā tu, jūtu, ka mūsu varenībai nav robežu, ka mēs spējam pilnīgi visu. Un tas ir mūsu pienākums! Vai tu negribētu vēlreiz apdomāt iespēju par vietu man lidzās, par kopīgu darbu? Stalana pilnīgi noteikti varētu vadīt fārgajas un noslaucīt no zemes virsas astazous - šo ziemeļzemes lāstu.
- Varbūt varētu gan. Varbūt. Toties es ZINU, ka varu. Un es to darīšu! - Vaintē ar strauju kustību novilka īkšķi lejup starp acīm. - Es esmu kā divas. Atgriezusies veseliba gan ļāvusi nedaudz noplakt naidam, kas manī burtiski vārījās, tomēr es jūtu sevī cietu naida kamolu. Stalana varētu būt spējīga sagraut astazous, bet tikai es pati varu sadrupināt šo akmeni savā dvēselē. Kad viņi visi būs miruši, kad radījums, kuru es uzaudzināju un loloju, būs beigts, - tikai tad šis akmens izšķīdīs un uzsūksies. Tad es būšu pilnībā gatava sēdēt tev līdzās un darīt, kas no manis prasīts. Bet man jāsāk ar pirmo darbiņu.