Malzasa negribīgi piekrita.
- Tu man būtu vajadzīga allaž pie rokas, bet ne ar šādu sūtibas apziņu. Iznicini astazous un sadrupini akmeni sevī. Alpīsakas nākotne taču iestiepjas bezgalībā.
Vaintē apliecināja savu pateicību un atzinību.
- Tagad mēs saņemsim spēkus un būsim gatavas uzbrukt viņiem, tiklīdz tas iespējams. Aukstums, kas izdzina mūs no Inegbanas, dzen arī viņus - uz dienvidiem. Bet šeit ziemas spelgoņa ir mūsu sabiedrotā. Astazoi šobrīd noteikti medī tur, kur mēs tos it viegli varam sasniegt; mēs viņus novērojam. Pienāks laiks, un viņi mirs. Mēs gāzīsimies pār viņiem kā negaiss, tad dosimies vēl tālāk uz ziemeļiem un uzveiksim arī pārējos. Un tā atkal un atkal, līdz nepaliks neviena.
- Tu nelietosi laivas? Vai tu tiešām runāji par uzbrukumu no sauszemes?
- Viņi gaidīs mūs uzbrūkam no ūdens. Viņi taču nezina, ka mums šobrīd ir araktopi un tarakasti. Par šiem radījumiem zināja tikai Vanalpē, viņa brauca uz
Entobanu, uz pilsētu Mesekeju tālu no okeāna, kur izmanto šādus zvērus, un pastāstija turieniešiem par mūsu vajadzībām, par astazou draudiem, un ieguva savā rīcībā noturīgāko ģenētisko celmu. Araktopi sasniedz briedumu nepilna gada laikā. Jaunie jau tagad ir pilnā augumā, spēcīgi un strauji. Tarakasti ir lielāki, ilgāk briest, tāpēc ir atvesti tikai daži nepieauguši īpatņi, bet arī tie mums daudz dos. Ja mēs uzbruksim, tad tikai pa sauszemi. Tagad viņus vada astazous, kurš aizmuka no manis, un viņa grupa apmetusies tālu dienvidos. Esmu redzējusi to ķēmu attēlos. Tas mirs pirmais. Pēc tam ari ar pārējiem nebūs sarežģījumu.
Vaintē nākotnes redzējums saistījās tikai ar atriebību, ar nīstās būtnes nežēlīgu iznīcināšanu. Lidz ar viņas garastāvokli aptumšojās arī debesis: tās aizsedza blīvs mākonis, virs kura pakāpeniski sakļāvās arī pārējie padebeši. Ēna skāra abu augstmaņu ādu, bet vēl tumšāka ēna nolaidās pār viņu prātiem, un šī doma bija pat nelāgāka par astazoiem. Tā nu tas allažiņ notiek, jo, lai cik gaiša arī austu diena, tā ik reizi noslāpst nakts tumsā. Šajā gaismas pilsētā mājoja tumsa, kura vienādiņ pārņēma viņu domas, redzot to, kas bija redzams šobrīd.
Tālu lejā gausi virzījās ar vidukļiem kopā savažotu jilanē ķēde. Pati priekšējā šajā ierindā palūkojās apkārt, pacēla acis augšup… Viņas rāmo skatienu nez kāpēc piesaistīja abi augumi uz augstā balkona. Attālums nebija tik liels, lai nepazītu sejas, lai nepazītu Vaintē. Gājējas roka novēzējās ātrā, siltā sveicienā, kā sveicina savu efenselē, un viņa jau bija garām.
- Tā ir no mana efenbarus, - Vaintē ar rūgtumu paskaidroja. - Nasta, no kuras man nekad neatbrīvoties.
- Nav taču tava vaina, - Malzasa mierināja. - Arī manā efenbarū ir Nāves Meitas. Šī kaite upurus nešķiro.
- Man varbūt ir pretlīdzeklis pret šo ligu. Es neuzdrīkstos šobrīd runāt par to: mūs var noklausīties. Tomēr es uzsveru: nav liegts cerēt…
- Tu man esi pirmais atbalsts visās lietās, - Malzasa teica ar pārliecības spēku ik kustībā. - Izdari to, apkaro šo invāziju, un nebūs augstākas par tevi.
Enga pat nebija domājusi pamāt savai efenselē. Žests paspruka neviļus, un, vēl nepabeigusi to, viņa jau aptvēra savu kļūdu. Vaintē tas neiepriecinātu nekādos apstākļos, bet šobrīd, eistaā klātbūtnē, tas varētu izrādīties īpaši aizskaroši. Enga to nebija gribējusi. Netīša, bet nopietna kļūme.
Ierinda bija apstājusies pie slēgtiem vārtiem, pēc kuru atvēršanas varēja gaidīt atbrīvošanu. Tiesa gan, atbrīvošanu cietumā, bet viņām arī tā būs brīvība. Tur viņas būs savā nodabā, kur ļauta pilnīga brīvība ticēt patiesibai un - kas vēl svarīgāk - runāt patiesību.
Starp Dzīvības Meitām Enga vairs nejutās saistīta ar solījumu nerunāt par savu ticību ar citām jilanē, jo viņas visas piederēja vienai ticībai. Pārceļoties uz Alpīsaku, Inegbana bija atvedusi līdzi arī pilsētai nevēlamo nastu - šis ticības pārņemtās. Tagad viņu bija tik daudz, ka šo sektu nācās turēt iežogojumā, lai viņu intelektuālā inde neizplatītos tālāk. Un pilsētas vadiba vairs nepiešķira nozīmi tam, ko viņas runā savā starpā šajā aplokā, - kamēr vien šīs nodevīgās domas paliek starp sienas asajiem ērkšķiem.
Pie Engas piesteidzās Efenatē, kuras trauslais augums trīsēja alkās paziņot jaunumus.
- Te ir Peleinē! - viņa dvesa. - Viņa runā ar mums, atbild uz mūsu jautājumiem.
- Ejam! - Enga iesaucās, nespēdama apslēpt uztraukumu pat ar uzspēlēti stīvajām kustībām. Viņai Jūganinepsas mācība bijusi skaidra no pašiem sākumiem - kā saules stars tumšos sāpju brikšņos. Citas, savukārt, ne vienmēr uztvēra šo mācību tāpat, ne vienmēr jutās gatavas diskusijām un izskaidrojumiem. Tas bija tikai pareizi, jo Jūganinepsa mācija par gara spēka brīvību visu saprast, nevis par dzīvības un nāves brivību. Kaut arī Enga piekrita šai brīvībai, viņu joprojām tracināja daži Jūganinepsas vārdu tulkojumi, un tieši Peleinē viņu nomāca vairāk nekā jebkura cita izskaidrotāja.
Peleinē stāvēja uz paaugstinājuma liela koka pakājē, lai visas klātesošās varētu saprast viņas vārdus. Enga apstājās pūļa malā, atsēdās uz astes, tāpat kā citas, un ieklausījās. Peleinē runāja savā jaunajā, jau visai populārajā diskusiju stilā, visu jautājumu izskaidrošanai izmantojot jautājumu un atbilžu metodi.