- «Jūganinepsa!» fārgaja, vēl slapja no jūras, uzrunāja skolotāju. «Jūganinepsa, kas atšķir mani no kalmāra jūrā?» Un Jūganinepsa atbildēja: «Mana meita, atšķirība slēpjas tur, ka tu zini par nāvi, kamēr kalmārs jūrā apzinās tikai dzivību.» «Bet ko man līdz tas, ka es zinu par nāvi? Ko tas dod dzīvesziņai?» Un atbilde, ko Jūganinepsa toreiz sniedza, bija tik vienkārša un skaidra, it kā būtu bijusi zināma, kopš izšķīlies laiks, un tā skanēs jo skaidri vēl arī rītu un rītrītu. Atbilde bija tā, kas uztur mūsu dzīvību, jo, zinot par nāvi, mēs apzināmies dzīvības robežas, tāpēc mēs varam dzīvot, kad citas mirst. Tas ir mūsu ticības spēks, tas ir mūsu spēks ticībā. Tad fārgaja, vēl slapja no jūras, savā vienkāršībā vaicāja: «Vai, apēdot kalmāru, es nenesu nāvi?» Un skolotāja viņai atbildēja: «Nē. Kalmārs ar savu miesu nes tev dzīvību, bet, tā kā viņš nezina par nāvi, viņš nevar mirt.»
Klausītājas pāršalca atzinīga murdoņa, un arī pašu Engu aizkustināja ši domas skaidriba, tās elegance, un viņa uz brīdi pat piemirsa, cik atturīgas jūtas viņa lolo pret pašu runātāju. Kāda jilanē kvēlās zināšanu alkās uzsauca no klausītāju pūļa:
- Viedā Peleinē, kā būtu tad, ja kalmārs būtu tik liels, ka apdraudētu tavu dzīvību, bet garšotu tik nebaudāmi, ka nederētu ēšanai? Ko tad tu darītu? Vai tu stāvētu un ļautu sevi apēst, vai nonāvētu to, kaut ari zinātu, ka nevari to ēst?
Peleinē atzinīgi novērtēja problēmas nozīmību.
- Te nu mums sīkāk jāpapēta Jūganinepsas domas. Viņa runāja par lietu mūsos, ko nevar redzēt, kura dod mums runas spēju un atšķir mūs no nedomājošiem dzīvniekiem. Šī lieta ir vērtība par sevi, tāpēc kalmāra nogalināšana, lai pasargātu neredzamo lietu, ir vērtīgs darbs. Mēs esam Dzīvības Meitas, un dzīvība mums jāsaudzē!
- Bet ja kalmārs prastu runāt? Ko tad? - nokliedzās kāda cita. un, tā kā šis bija pats svarīgākais jautājums viņām visām, tās pamazām noklusa un saausījās.
Kad Peleinē atkal ierunājās, visas mēmi klausījās.
- Jūganinepsa nedod atbildi uz šo jautājumu, jo viņa nepazina runājošus kalmārus, - Peleinē paziņoja un sāka atbildi izvērst. - Nezināja arī par runājošajiem astazoiem. Tāpēc mums pašām Jūganinepsas vārdos jāmeklē to patiesā sūtība. Vai runāšana pati par sevi jau nozīmē dzīvības un nāves apziņu? Vai tomēr astazoi, arī prazdami runāt, var nezināt par nāvi? Ja tā, tad savas dzīvības aizsardzības nolūkā mēs varam nonāvēt arī runājošos astazous, jo mēs apzināmies šo atšķirību, toties nezinām, vai to apjēdz astazoi. Lūk, kāds lēmums mums jāpieņem!
- Bet mēs nevaram izlemt! - Enga satraukta iesaucās. - Mēs nevaram izlemt, kamēr vien nezinām to droši, pretējā gadījumā mēs varam izkropļot visu Jūganinepsas mācību!
Peleinē pavērsās uz Engas pusi un piekrītoši pamāja, paužot arī sarūgtinājumu.
- Engas vārdi ir patiesi, bet tie atklāj arī sarežģījumu. Mums jāņem vērā piebilde, ka tā ir tikai varbūtība, ka astazoi varētu zināt par dzivibu un nāvi. Un tas jāpretstatī faktam, ka mēs to zinām pilnīgi noteikti. Vienā svaru kausā - šaubas, otrā - noteiktība. Tā kā augstāk par visu mēs vērtējam tieši dzīvību, es teiktu, ka mums jāturas pie noteiktības un jānoraida šaubas. Cita ceļa nav.
Jautājumi nemitējās, bet Enga tos vairs nedzirdēja un arī nevēlējās dzirdēt. Viņu neatstāja dziļa, intuitīva ticība, ka Peleinē nav taisnība, tomēr viņa nerada atbildi uz jautājumu, kur slēpjas Peleinē kļūda. Būs rūpīgi jāpārdomā. Viņa patvērās nomaļā vietiņā un pilnībā iedziļinājās sevī.
Pārdomas bija smagas. Enga pat nepamanīja, ka caur pūli laužas sardzes, nolūkojot darba brigādes, nedzirdēja aprautos sašutuma saucienus, kad viņu izvēle krita uz skolotāju Peleinē, kaut arī viņa ne ar ko neizcēlās citu starpā. Izveidotās darba brigādes savažoja kopā un aizveda.
Tās, kuras bija kopā ar Peleinē, nebija sasaistītas kā citas, jo grupa bija mazāka, paredzēta citam darbam. Neviena pat nepamanīja, ka beigu beigās Peleinē palika viena. Kāda augsti stāvoša jilanē aizraidīja arī sardzes un ilgi veda Peleinē pa taku apkārt pilsētai līdz kādām durvīm, kuras tūdaļ atvērās. Peleinē nelaimīga iegāja iekšā, jo tā nebija pirmā reize, bet viņa joprojām nejutās pārliecināta, ka dara pareizi. Tomēr, nebūdama skaidri izlēmusi, viņa nespēja iebilst, nespēja atteikties še ierasties. Negribīgs solis pār slieksni - un durvis jau aizvērās. Telpā atradās tikai viena jilanē.
- Tagad aprunāsimies, - Vaintē teica.
Peleinē stāvēja ar noliektu galvu un neredzošām acim pētīja savus īkšķus, kuri nervozi savijās, atvijās, atkal savijās…
- Es jūtu, ka tas, ko daru, ir nepareizi, - viņa beidzot izlēma. - Man nevajadzēja šurp nākt. Nevajadzēja ielaisties ar tevi.
- Tev nav nekāda pamata justies slikti. Es tikai vēlējos dzirdēt, kas tev sakāms. Vai tas nav Dzīvības Meitas uzdevums: stāstīt citām par savu ticību un nest viņām apgaismību?
- Ir gan. Bet vai tu tagad esi apgaismota, Vaintē? Vai tu sauc mani par Dzīvibas, nevis Nāves Meitu tāpēc, ka tici tam, ko es daru?
- Vēl ne. Tev jāstāsta tālāk, jāsniedz vairāk pārliecinošu argumentu, pirms es pievienojos jūsu rindām.
Peleinē iztaisnojās, ik kustībā paužot aizdomas.
- Tad, ja reiz tu netici tam, kam ticam mēs, - ko tad tev vajag no manis? Vai tu redzi manī nevienprātības sēķlu Meitu rindās? Reižu reizēm es pati tā jūtos un prātoju, kurp gan mūsu mācības rūpīgās analīzes ceļš mani novedis.