- Tas novedīs tevi pie patiesības. Tas pārliecinās tevi, ka astazoi, kuri nonāvē mūs, ir jāizkauj. Tas būtu taisnigi. Mēs aizstāvam mūsu liedagus, mēs iznīcinām neradījumus, kas apdraud mūsu izdzīvošanu. Es tiešām neprasu, lai tu mainītu savu pārliecību. Es tikai lūdzu palidzēt mums šajā taisnajā karā. Ja tu tā darīsi, mēs visas būsim daudz ieguvušas. Mūsu pilsēta būs glābta. Eistaā atsvabinās tavas rokas, un tu atkal būsi pilsone. Jūsu ticibu atzīs par tiesīgu pastāvēt, jo tā vairs neapdraudēs Alpīsakas nākotni. Tad tu būsi patiesa Dzīvības Meitu vadone un kāpsi augšup pa Jūganinepsas mācības pakāpieniem.
Peleinē apmulsumā un rūgtumā saminstinājās.
- Es tomēr šaubos. Ja astazoi runā, tie varētu apzināties ari nāvi un līdz ar to - dzīvības nozīmi. Ja tas tā, eš nevaru veicināt viņu iznīcināšanu.
Vaintē paspēra soli uz priekšu, ļaujot viņu rokām gandrīz saskarties, un dziļā aizkustinājumā ierunājās.
- Viņi ir zvēri. Vienu no viņiem iemācīja runāt, tāpat kā laivas iemāca klausīt komandas. Tikai vienu no viņiem. Pārējie rukšķ kā daždien zvēri mūžamežā. Un šis viens, kuru iemācija runāt kā jilanē, tagad slaktē jilanē. Viņi ir sērga, kas iznīdēs mūs. Viņi jānoslauka no zemes virsas - visi lidz pēdējam. Un tu mums palīdzēsi. Tu izvedisi Nāves Meitas no nāves tumsas, un viņas patiesi kļūs Dzivibas Meitas. Tu to darīsi. Tev tas jādara.
To sakot, Vaintē viegli aizskāra Peleinē īkšķus ar kustību, kuru lietotu pret savu efenselē. Peleinē jūsmīgi atbildēja šim sirsnīgajam žestam no tik augstu stāvošas jilanē puses un aptvēra, ka, ja viņa darīs, kas jādara, viņas stāvoklis varētu kļūt tikpat augsts.
- Tev taisnība, Vaintē, tev taisnība. Man jādara, kā tu liec. Dzīvības Meitas pārāk ilgi dzīvojušas nošķirtībā no savas pilsētas. Mums jāatgriežas dzīvē. Bet mēs nedrīkstam nogriezties no pareizā ceļa.
- Tas nemaz nebūs jādara. Jūs ticēsiet kā līdz šim, un neviens jūs nekavēs. Tālākais ceļš ir skaidrs, un jūs dosieties pretī savai diženajai nākotnei.
XIV
Tas bija Harla pirmais loks, un viņš ar to neizsakāmi lepojās. Kopā ar savu tēvoci Nadri zēns bija devies mežā uzmeklēt vajadzīgo koku - ar plānu mizu un cietu, atsperīgu šķiedru. Slaiko atvasi izvēlējās Nadris, bet Harls pats sīksto, zaļo stumbriņu nogrieza, Nadra modrā uzraudzībā noskrāpēja mizu un atsedza balto koka serdi. Pēc tam viņam nācās gaidīt, un tas izrādījās pats trakākais. Tēvocis bija pakāris koka nūju augstu pie telts griestiem žāvēties, un tur nu tā karājās, dienu no dienas, nebeidzami ilgi. Kad sākās galīgā izveide, Harls bija sēdējis un vērojis, kā Nadris metodiski apstrādā koku ar akmens šķēpeli. Loka galus rūpīgi nosmailoja un ierobija, lai varētu iesiet no mastodonta astes garajiem, cietajiem astriem novītu stiegru. Pat ticis galā ar stiegru, Nadris vēl nerimās: viņš pārbaudīja savilkumu, noņēma stiegru un no jauna apstrādāja koku, līdz beigu beigās šķita ar veikumu apmierināts. Šis loks izgatavots Harlam, tātad viņam pieder pirmā šāviena tiesības. Puika atvilka stiegru, cik tālu vien jaudāja, un ļāva bultai lidot. Tā traucās taisni un noteikti, iegrima koka stumbrā un atzīstami nobūkšķēja.
Ši diena bija garākā un laimīgākā Harla mūžā. Tagad viņam ir loks, viņš iemācīsies trāpīgi šaut un drīz vien drikstēs piedalīties medibās. Tas būs pirmais un pats nozīmīgākais solis ceļā no puikas uz mednieku, ceļā, kurš reiz ļaus viņam piepulcēties vīru rindām. Zēna roka jau sūrstēja, pirkstu gali pietūka, bet viņš nemitējās. Viņa loks, viņa lielā diena! Puisēns vēlējās būt vienatnē ar to; viņš aizlavījās no citiem zēniem un devās uz nelielo koku pudurīti netālu no apmetnes. Cauru dienu Harls ložņāja starp kokiem, vajāja krūmus, šaustīja ar bultām nevainigus ciņus, kas patiesībā bija visīstākie brieži, ko gan redzēja tikai viņš.
Kad nolaidās krēsla, zēns negribīgi savāca loku un griezās atpakaļ pie teltīm. Vēders kurkstēja un mokoši savilkās, sajūtot cepeša smaržu. Pienāks diena, kad viņš dosies medībās un pats sagādās sev maltīti, legropēs bultu, atvilks stiegru, - viens trinkšķis, trieciens, gals… Pienāks diena!
Kokā virs Harla galvas kaut kas nočabēja, un viņš sastinga kluss un nekustīgs. Tur kāds ir! Tumšs apveids pret pelēcīgajām debesīm. Tas sakustējās, un atkal noskrapstēja nagi. Liels putns!
Mērķis šķita pārāk vilinošs. Tumsā varēja pazaudēt bultu, bet to zēns pats bija darinājis un uztaisis vēl. Toties - ja viņš trāpa putnam, tas būs mūžā pirmais medījums! Pirmā diena ar loku - un uzreiz jau medījums! Citi zēni uzlūkos viņu ar gluži citām acīm, kad viņš parādīsies starp teltīm ar guvumu.
Lēnām un klusi viņš ielāgoja stiegru bultas robiņā, uzvilka loku, notēmēja bultu uz melno ēnu augšā un lika tai skriet. Atskanēja sāpju ķērciens, un putns jau kūleņoja lejup. Tas nokrita uz liela zara virs Harla galvas un palika tur nekustīgi karājamies starp dzinumiem. Zēns pacēlās pirkstgalos un ar loka galu pabakstīja laupījumu. Pēc neilgām pūlēm loms nokrita pie zēna kājām. No ķermeņa rēgojās bulta, un putna apaļā, nedzīvā acs truli blenza viņā. Harls, izbailēs iepletis muti, pakāpās soli atpakaļ.
Pūce! Viņš nogalinājis pūci!
Kāpēc viņš bijis tik neapdomīgs! Izbailēs izlauzās vaids. Vajadzēja taču apjēgt, ka neviens cits putns krēslā neklīst apkārt. Aizliegtais putns… Un viņš to nošāvis! Vēl izgājšnakt vecais Freikens bija attinis pūces atvemto bumbiņu un bakstījis ar pirkstiem tajā apslēptos kauliņus, un to savstarpējā novietojumā redzējis nākotni un veiksmi medībās! To darīdams, Freikens bija stāstījis par pūcēm, par vienīgajiem putniem, kas lido naktī, par putniem, kuri gaida, kad varēs vadīt mednieku tharmas caur tumsu uz debesīm.