Pūci nogalināt nedrīkstēja!
Un Harls to ir izdarījis…
Varbūt, ja viņš to apraks, neviens tā ari neuzzinās? Viņš sāka ar rokām drudžaini kašāt zemi, bet apdomājās. Tas nebūtu labi. Pūce taču to zināja, un tad jau arī citas pūces zinās. Viņas atcerēsies. Un pienāks diena, kad viņa paša tharmai nebūs pūces, kas to pavadītu, jo dzīvnieki neaizmirst. Nekad.
Zēns noliecās, lai izrautu bultu no beigtā putna; viņa acīs sariesās asaras. Sabiezēja krēsla.
Kad atskrēja Harls, Armuna sēdēja pie ugunskura. Viņš gaidīja, līdz viņa zēnu pamanis, bet meiča nesteidzās to darīt un ar pagali lēnprātīgi bakstīja uguni. Tagad viņa ir Kerika sieviete! Viņa tīksmi izbaudīja šo sajūtu. Kerika sieviete! Puikas vairs neuzdrīkstēsies smieties par viņu! Nerādīs ar pirkstiem! Viņai vairs nenāksies slēpt savu seju!
- Kas tas? - Armuna vaicāja, cenzdamās būt stingra, bet nespēdama apslāpēt siltu smaidu: tik dziļi laimīga viņa jutās.
- Vai šī ir margalus telts? - Harls atjautāja drebošā balsī. - Viņš runās ar mani?
Keriks dzirdēja šīs balsis. Viņš neveikli pietrausās kājās -, kaut arī lauztā kāja bija labi saaugusi, tā vēl sāpēja - un iznāca no telts. Harls pievērsās viņam. Zēna seja šķita iekritusi un pelēka, vaigi - nosmērēti, it kā puisēns būtu slaucījis asaras.
- Tu esi margalus, kurš zina visu par maragiem, vai ne?
- Ko tu vēlies?
- Nāc man līdzi, lūdzu, - tas ir svarīgi. Man tev kas jāparāda.
Šeit visapkārt mudžēja savādi dzīvnieki, un Kerikam tas nebija noslēpums. Jādomā, zēns atradis kaut ko nepazīstamu. Keriks sāka atgaiņāties, bet pārdomāja. Tas varētu arī būt kaut kas bīstams, - labāk jau palūkoties. Viņš palocīja galvu un sekoja zēnam. Tiklīdz viņi bija pietiekoši attālinājušies, lai Armuna viņus nedzirdētu, puisēns apstājās.
- Es nošāvu pūci, - viņš drebošā balsī teica. Keriks sākumā neaptvēra, bet tad atcerējās Freikena pastāstus par pūcēm un saprata, kas zēnu tā satraucis. Jāmēģina atrast kādus vārdus, lai atgrieztu viņam dzīvesprieku, nenomelnojot Freikenu un negraujot ticību viņam.
- Tas nav labi, - viņš prātoja, -, bet tev nevajadzētu pārāk satraukties…
- Ne jau par to. Ir kas cits!
Harls pieliecās un izvilka pūci no krūmapakšas aiz garā spārna gala, pacēla un ļāva tuvākā ugunskura gaismai to apspīdēt.
- Lūk, kāpēc es nācu, - Harls pavēstīja, rādīdams melno kunkuli uz pūces kājas.
Keriks pieliecās to aplūkot. Radījuma acs uz brīdi pavērās un spoži
uzmirdzēja atstarotajā ugunskura gaismā.
Keriks lēnām atliecās un izņēma putnu zēnam no rokām.
- Tu esi izdarījis pareizi, - viņš noteica. - Pūces šaut nav labi, bet šī nav no mums pazīstamajām pūcēm. Tā ir maragu pūce. Labi, ka tu to nošāvi, pareizi, ka tūdaļ nāci pie manis. Tagad nu veicīgi skrien un uzmeklē mednieku Herilaku, un pasaki, lai viņš nekavējoties atnāk uz manu telti. Pastāsti, ko mēs redzējām uz pūces kājas.
Padzirdējis par zēna atradumu, atnāca arī Harhavola un Sorlis, kurš tagad bija samadars Ulfadana vietā. Viņi lūkojās uz beigto putnu un dzīvo maragu, kurš ar melnajiem nagiem cieši iekrampējies pūces kājā. Sorlis pat nodrebēja, kad lielā acs atvērās, uzmeta viņam ciešu skatienu un atkal aizvērās.
- Ko tas nozīmē? - Herilaks vaicāja.
- Tikai to, ka maragi zina, kur mēs atrodamies, - Keriks aizrādīja. - Mūsu izspiegošanai vairs nesūta lielos plēsoņas, jo pārāk daudzi jau pazuduši uz neatgriešanos. Pūces lido naktī un redz tumsā. - Viņš pabakstīja ar pirkstu melno būtni; tās vēsā āda notrīsēja un atkal norima. - Arī šis marags redz tumsā. Tas mūs redzējis un pastāstījis maragiem. Varbūt mēs esam redzēti jau pulka reižu.
- Kas, savukārt, nozīmētu, ka maragi varbūt ir jau ceļā, lai uzbruktu mums, - Herilaks nobeidza domu nāves saltā balsī.
Keriks drūmi papurināja galvu:
- Nevis varbūt, bet noteikti ir. Šeit, dienvidos, viņiem ir gana silti pat šajā gadalaikā. Viņi mūs meklējuši, un šis radijums ziņojis viņiem, kur atrodas mūsu nometne. Viņi nāks atriebties, šaubu nav.
- Kas mums atliek? - Harhavola pameta skatu uz zvaigžņoto debesi. - Vai mēs varam iet uz ziemeļiem? Vēl jau nav pavasaris.
- Var izrādīties, ka jāiet, ziema vai vasara, - Keriks teica.. - Tas vēl jāizlemj. Bet, kamēr prātojam, ir jātiek skaidrībā, vai mums jau drīzumā neuzbruks. Mednieki - tie. kuri ātrāk skrien, - gar upes krastu dosies uz dienvidiem. Jānovēro upe vienas vai pat divu dienu gājumā. Tiklīdz parādās maragu laiva, tā jāsteidzas atpakaļ brīdināt.
- Sigurnats un Peremandus, - Harhavola iesaucās. - Tiem manā samadā ir ātrākās kājas. Viņi ir skrējuši pakaļ briežiem kalnos, viņi skrien tikpat ātri kā brieži.
- Viņiem jāiziet mazā gaismiņā, - piebilda Herilaks.
- Daži mani mednieki nav atgriezušies, - Sorlis aizrādija. - Viņi devās tālu un nakšņo mežā. Mēs nevaram pamest šo vietu, kamēr tie nav atpakaļ.
Keriks lūkojās uguni, kā meklēdams tur atbildi.
- Es jūtu, ka būtu lieki gaidīt kaut bridi ilgāk. Tiklīdz mednieki atgriežas, mums jādodas uz ziemeļiem.
- Tur vēl ir sals, tur nebūs medīšana, - iebilda Harhavola.
- Ēdamā mums pietiek, - Keriks pastāvēja uz savu. - Ir pašu medījums, ir maragu gaļas kubli, - arī to var ēst, ja grib dzīvot. Ja paliekam šeit, tad uzbrukums ir neizbēgams. Es to jūtu, es zinu! - Viņš norādīja uz pūces līķi un dzivo radību uz tās kājas. - Viņi spiego. Viņi zina, kur mūs meklēt. Viņi nāk mūs nokaut. Es viņus pazīstu un viņu izjūtas arī. Palikšana uz vietas ir droša nāve.