- Tā ir viņa! - Keriks saspringti čukstēja. - Tā, kuru es nogalēju, maragu samadars! Bet es viņu nogalēju, tu taču redzēji!
- Es redzēju, ka tu sadūri kādu maragu. Varbūt tos nav tik viegli nonāvēt.
Tātad dzīva gan. Šaubu nav. Dzīva. Keriks papurināja galvu un pacēla hezocanu. Nav vaļas domāt par tādām lietām! Ja vien… Viņš varētu nonāvēt viņu tagad.
Keriks piespieda sevi atgriezties pie kaujas.
Līdz šim uzbrucējas bija tērējušas maz dzelkšņu, jo pēkšņais trieciens izrādījās graujoši spējš. Šobrīd viņas rada patvērumu aiz savu kritušo kaudzēm un deva prettriecienu. Neskaitāmie dzelkšņi čabināja lapas un šūpoja zariņus.
- Nerēgojies! - Herilaks šņāca. - Pieploc pie zemes! Gaidi uzbrukumu.
Jilanē, kuras izspruka no pirmā trieciena, tagad turēja savus lielos tarakastus
drošībā aiz araktopu un fārgaju masas. Pavēle atspiest uzbrukumu izsauca lielu kņadu. Fārgajas negribigi cēlās un skrēja uz priekšu nāvē. Pretuzbrukumu apspieda, vēl nesākušos.
- Atsitām gan, - Herilaks gandarīts konstatēja, vērodams līķiem piekaisīto nogāzi. - Mēs varam viņus noturēt.
- Tiesa gan, ne ilgi, - Keriks iebilda, norādīdams lejup. - Uzbrūkot no ūdens, tās izvēršas aplīkus abos sānos un sakļaujas aiz pretinieka muguras. Manuprāt, tieši tas notiek arī šobrīd.
- Mēs varam to nepieļaut!
- Kādu brīdi. Bet es zinu viņu taktiku. Viņas uzbruks aizvien plašākā un plašākā frontē, līdz tomēr apņems mūsu flangus. Mums jābūt gataviem.
Kerikam bija taisnība. Fārgajas rāpās lejup no astoņkājainajiem araktopiem un izkārtojās visā piekalnes platībā, apņēmīgi kāpdamas augšup. Tās gāja bojā. bet aiz viņām jau nāca jaunas. Jilanē komandieres neraizējās par lielgabalu gaļu. Parādījās jaunas un jaunas fārgajas, slēpdamās aiz kritušajām, un dažas bezmaz aizkļuva līdz pašai mežmalai.
Pirmā fārgaja atrada patvērumu starp kokiem tikai pusdienlaikā. Viņai pievienojās arī citas, un tanu aizsargspēkiem nācās atkāpties.
Sākās citāda, ne mazāk asiņaina kauja. Maz bija fārgaju ar pieredzi mežā. Tiklīdz kāda atstāja aizsegu, tā parasti arī krita. Bet viņas joprojām nāca. Kaujai vairs nebija frontes, mednieki un medijamie meža puskrēslā sajuka vienā ņirbā.
Keriks lidz ar pārējiem atkāpās, vairs nejuzdams sāpes kājā un gādādams, lai starp viņu un fārgajām allaž paliktu koku biežņa, tomēr, tiklīdz viņš iztaisnojās, atskanēja sauss sprakšķis un krevē pie pašas sejas iecirtās dzelksnis. Keriks apcirtās un ar kreiso roku ietrieca šķēpu fārgajā, kas bija pielavījusies no mugurpuses, apņēmīgi izrāva ieroci un metās dziļāk mežā.
Atsākās atkāpšanās. Pavēloši čuksti dzina mastodontus, aiz tiem savācās mednieki un sedza aizmuguri. Caur mežu atskanēja arī skarbākās balsis izsauktas komandas, un Keriks, pielicis delnu pie auss, apstājās, uzmanīgi ieklausījās un metās caur kokiem pēc Herilaka.
- Viņas atvelk spēkus! - Keriks sēca. - Es nevaru droši spriest par viņu teikto, neredzot viņas, bet ir frāzes, ko var saprast.
- Vai viņi ir sakauti un bēg?
- Nē taču. - Keriks pacēla skatienu uz tumstošo debesi virs koku galotnēm. - Nāk nakts. Viņas atkāpjas klajumā. No rita sekos jauns uzbrukums.
- Bet mēs jau būsim gabalā. Trauksim nu atpakaļ pie samadiem.
- Vispirms gan jāizdara viena lieta. Mums jāizķemmē mežs un jāuzmeklē nāvesnūjas - cik vien daudz var. Tad varam iet.
- Tev taisnība. Nāvesnūjas un dzelkšņi. Esam pamatīgi izšāvusies.
Kad viņi, ieročus savākuši, atkal pievienojās samadiem, bija jau melna nakts. Keriks nāca pēdējais. Viņš vēl pārlūkoja nogāzi; Herilaks viņam uzsauca, Keriks pamāja pretī un rādīja lejup.
- Liec citiem atgriezties ar ieročiem. Es gribu, lai mēs abi piekļūtu tuvāk maragu apmetnei. Viņiem nepatīk tumsa. Varbūt mēs kaut ko varam pasākt.
- Uzbrukt naktī?
- Tieši to vajadzētu noskaidrot.
Viņi uzmanīgi soļoja, turot ieročus gatavībā, bet ienaidnieks bija jau atstājis nokalni. Tiesa gan, pārāk tālu tas nebija ticis. Tālu lejup zāļainajā nogāzē melnēja apmetne. Klusa un nekustīga vīdēja tumšo ķermeņu gūzma.
Abi mednieki ne bridi nezaudēja modrību. Viņi tuvojās knūpus un, nonākuši jau gluži tuvu, turpināja ceļu lišus. Krietna bultas šāviena attālumā no jilanē apmetnes Herilaks apturēja Keriku ar vieglu pieskārienu plecam.
- Tas izskatās pārāk vienkārši, - viņš čukstēja ausī. - Vai tiešām viņiem nav kaut kādas apsardzes?
- Nezinu. Viņas naktī guļ. Mums tas jānoskaidro.
Vēl pāris soļu tālāk Kerika pirksti sataustīja kaut ko savādu - tādu kā nūju, kā vīnstīgu, kā sprunguli zālē. Tas gausi slīdēja caur pirkstiem.
- Atpakaļ! - viņš uzsauca Herilakam, bet tūdaļ arī tieši priekšā iemirdzējās gaisma. Blāva gaisma, kas strauji pieņēmās spēkā, līdz spoži apspīdēja visu apkārtni. Atskanēja šāvienu sprakšķi, un čabēdami visapkārt zālē sabira nāves dzelkšņi. Mednieki līda, cik ātri vien spēja, līdz nokļuva glābjošajā tumsā, kur pielēca kājās un metās skriešus. Ļimstošām kājām un aizrautu elpu viņi sasniedza kalna kaupri.
Aiz muguras gaisma izplēnēja un atkal nolaidās nakts. Jilanē bija ņēmušas vērā mācību pēc slaktiņa liedagā. Viņas vairs nepieļaus uzbrukumu naktī.
Kerika un Herilaka savāktos dzelkšņus un hezocanus ielādēja šļūceņos, un atsākās atkāpšanās. Pa ceļam Herilaks aprunājās ar samadariem.