Četri mednieki nebija atgriezušies no kaujas mežā.
Viņi pārvietojās gausi, pārāk gausi, lai varētu izbēgt no uzbrukuma, kas, bez šaubām, gaidāms rīt no rita. Pēc divām naktīm nebeidzamas iešanas bez miega visi jutās slābani. Mastodonti bikstīšanu uzņēma ar skaļiem bauriem. Un tomēr - samadi turpināja vilkties uz priekšu, jo citas izejas nebija. Palikt nozīmētu mirt.
Zeme bija nelīdzena, klinšaina, turklāt pārsvarā veda kalnup. Gaita kļuva lēnāka un lēnāka, un krietnu bridi pirms rītausmas aprima pavisam. Sorlis steidza pie Herilaka ar ziņu.
- Lopi nekust! Viņi neies tālāk! Varam kaut šķēpiem durt!
- Tātad paliekam šepat, - Herilaks izmocītā balsī noteica. - Pagulēsim, atpūtīsimies. Līdz ar saullēktu atsāksim virzīties uz nākamo pozīciju.
Rītausmā sacēlās salts vējš, un cilvēki, izlīduši no saviem kažokādu pēļiem, drebinājās un dīdījās. Visi jutās nomākti un izsmelti. Tikai skaidrā apziņa, ka ienaidnieks tuvojas, lika viņiem no jauna doties ceļā. Armuna klusēdama soļoja lidzās Kerikam. Šobrīd vārdi šķita lieki. Jāliek tikai kājas uz priekšu - viena pēc otras -, jābiksta neapmierinātie mastodonti, un viss.
Kāds mednieks apstājās takas malā, atspiedās uz šķēpa un sagaidīja pienākam Keriku.
- Sakripeks vēlas, lai tu aizej uz priekšgalu pie viņa.
Saņēmis spēkus, Keriks metās smagnējā riksī par spīti pulsējošajai sāpei kājā - garām šļūceņiem un grīļīgajiem ļaudīm. Tagad gāja arī mazi bērni, bet zīdaiņus nesa sievietes vai lielākie bērni. Pat ar daļēji atslogotiem šļūceņiem, mastodonti pagurumā ļima. Ilgi šāds gājiens vairs nevarēja turpināties.
Kad Keriks sasniedza Herilaku, tas rādīja uz kalniem tieši priekšā.
- Tur ir atrasta apmežota kore, - viņš stāstīja, - ļoti līdzīga tai, pie kuras mēs nakšņojām vakar.
- Nav… gana laba… - Keriks sēkdams elsa. - lenaidnieču ir pārāk daudz. Viņas mūs apies un atspiedīs atpakaļ.
- Viņi varētu būt guvuši labu mācību. Pat maragi nav tik stulbi. Viņi turēsies pa gabalu. Viņi zina, ka uzbrukums nesīs nāvi.
Keriks nelaimīgs noraidoši papurināja galvu.
- Tā varētu darīt tani. Viņi varētu redzēt citus krītam un izbīties. Ar maragiem tā nav. Es viņus pazīstu - pat pārāk labi. Jilanē, kuras jāj uz lielajiem zvēriem, aizmugurē jutisies drošībā. Un būs drošībā. Un turpinās dzit fārgajas uzbrukumā, kā pirmīt.
- Bet jā nu tās neiet?
- Viņas nevar. Tas nav iespējams. Ja viņas komandu sapratušas, tad klausa tai. Tā ar viņām ir. Viņas uzbruks.
- Maragi, - Herilaks novilka, pretīgumā atņirgdams zobus. - Bet ko tad lai mēs darām?
- Turpināsim ceļu, ko gan citu… - Keriks bezpalīdzīgi noplātīja rokas. Viņa āda nogurumā bija kļuvusi pelnu pelēka. - Ja mēs apmetamies še klajumā, mūs apkaus. Mums jāiet tālāk. Jāuzmeklē kāda augstiene, kur varbūt iespējams aizstāvēties.
- Augstieni var aplenkt. Tad nu mēs noteikti kritisim.
Taka veda augšup aizvien kraujāk. Cilvēki klunkuroja, smagi kampdami elpu.
Pēc kores sasniegšanas gribot negribot nācās apstāties. Keriks pakrita, krampju saliekts deviņos līkumos. Procesijas astes gals lēnām vilkās augšup. Keriks stenēdams pieslējās kājās un palūkojās uz priekšu, uz kāpumu, kas būtu jāpārvar līdz nākamajai augstienei. Viņš, muti iepletis, sastinga apaļām acīm.
- Herilak! Vei, tur. taisni priekšā, uz to kalnaini! Redzi?
Herilaks piesedza acis un palūkojās, tad paraustīja plecus un novērsās.
- Sniegs. No šejienes ziema vēl neatkāpjas.
- Tu nesaproti? Maragi taču nepanes aukstumu! Un viņu jājamlopi neies sniegā. Tur viņi mums nespēs sekot!
Herilaks atkal pacēla skatienu, bet šoreiz jau cerīgāk.
- Sniegs nemaz nav tik tālu. Šodien mēs varam tur nonākt. Ja vien ejam.
Viņš sasauca medniekus, kuri gāja priekšgalā, izdāļāja jaunos rīkojumus un,
apmierināti nokrekšķējies, apsēdās.
- Samadi turpinās ceļu. Bet mums dažiem jāpaliek iepakaļ un jāaizkavē sekotāji.
Bija parādījusies cerība, un izredzes izdzīvot deva samadiem jaunu spēku. Pat mastodonti sajuta šo mundrumu un taurēdami cilāja snuķus. Mednieki sekoja kolonnas virzības maiņai - uz augstajām'virsotnēm -, un paši devās projām kā pēdējie. Tagad viņi medīs maragus tāpat, kā medī ikvienu negantu zvēru.
Kad samadi bija jau pilnībā izzuduši skatienam, Herilaks apstādināja medniekus zem pašas izejas no ielejas. Birstošajā, akmeņainajā nogāzē vietumis vīdēja lieli klintsbluķi.
- Šeit mēs viņus apturēsim. Lai viņi iekļūst mūsu skavās. Tad mēs viņus apšausim. Novāksim vadoņus. Atspiedīsim atpakaļ. Sagrābsim ieročus un dzelkšņus. Ko viņi pēc tam darīs, margalu?
- To pašu, ko vakar, - Keriks noplātīja rokas. - Viņas turēsies mūsu priekšā drošā attālumā un sūtīs fārgajas, lai iet pār kalna kaupri, apiet flangus un nokļūst mums aizmugurē.
- Tieši tas mums vajadzīgs. Mēs atkāpsimies, pirms vēl slazds būs saslēdzies…
- … un izliksim vēl nopietnākus slazdus viņiem! Un atkal, un atkal! - Sorlis izsaucās.
- Tā gan, - Herilaks pasmaidīja, bet viņa saltajā smaidā nepazibēja ne humora dzirksts.
Viņi izraudzījās slēptuves aiz klintsbluķiem gar abām ielejas sienām. Daudzi, arī Keriks, tiklīdz saļimuši zemē, tūdaļ arī iemiga, bet Herilaks, sakripeks, zvilnēja acim vaļā, modri vērodams kāpumu starp divām rūpīgi uzstādītām akmens plāksnēm.
Ieraudzījis pirmās jātnieces, Herilaks steigšus deva rīkojumu modināt gulētājus. Drīz vien ielejā jau rībēja araktopu smagie soļi. Jilanē tarakastu mugurās jāja karapulka priekšgalā un rādija virzienu. Viņas virzījās augšup pa nogāzi, garām tanu slēpņiem, un gausākais araktops vēl nebija nonācis šāviena attālumā, kad priekšgals jau sasniedza virsotni.