Pēc komandas sākās šaušana.
Slaktiņš bija drausmigs, pulka bargāks nekā vakar. Mednieki šāva un šāva bez mitas, un paši sajūsmā auroja. Augstāk nogāzē uzkāpušās jilanē tika nodzītas atpakaļ, viņu jājamlopu milzīgie līķi kūleņodami vēlās lejup nāves jūklī. Arī araktopi krita viens pēc otra, lidz ar fārgajām. Bēgošās apšāva. Uzbrucēju priekšējās rindas retinājās, un naidnieks atvilka spēkus, lai pārgrupētos. Mednieki viņas vajāja, slēpdamies aiz kritušajām un likdami lietā to ieročus. Viņi mitējās tikai tad, kad novērotājs kalna kauprē deva zīmi. Šāvienam nesasniedzamā attālumā viņi lēkšoja augšup pa nogāzi un devās tālāk pa šļūceņu iebrauktajām vagām.
Vēl divas reizes maragi atdūrās pret slēpni, vēl divas reizes viņu pulki krita rindām vien un ieroči palika pretiniekam par laupījumu. Tad tani atkal bēga pa iemīto taku, bet saule jau slīga aiz apvāršņa.
- Šādi mēs vairs tālu netiksim, - Keriks aizrādija, zvārodamies aiz spēku izsīkuma un sāpēm.
- Bet nāksies! Citas izejas nav! - drūmi atcirta Herilaks, spītīgi sperdams soli pēc soļa. Pat viņa spēki bija izsmejami. Viņš vēl varēja paiet, bet apzinājās, ka ne viens vien teju teju kritīs.
Sejā cirtās skaudrs vējš. Kājas sametās; viņš apstājās un pavērās uz priekšu.
Herilaka uzvarošais sauciens izrāva Keriku no trulās apātijas. Arī viņš palūkojās uz nogāzi, blisināja acis un centās izsekot biedra rādītājpirkstam.
Uz dubļainās un izdangātās takas starp dziļajām pēdām melnēja mastodon- ta mēslu čupa, un tajā vidēja balti punktiņi. Uz zemes visapkārt varēja redzēt arī lielākus baltus pleķus.
Sniegs.
Samadu iemītā taka aizvijās augšup pa sniegotu klajumu. Keriks metās skriet, paklupa, saujām grāba salto, balto sniegu un svieda to gaisā, liekot citiem sajūsmā smiet un gavilēt.
Kraujas virsotnē viņi atvilka elpu, jau līdz ceļiem stāvēdami kupenās. Tālu lejā parādījās jilanē priekšgrupa. Sasniegušas sniegoto nogāzi, jātnieces grieza savus rumakus atpakaļ. Apstājās ari visa uzbrucēju orda. Jilanē jātnieces atgriezās pie saviem pulkiem un pēc īsas, drudžainas rosības atkal nošķīrās.
Pūlis atkal sakustējās. Lēnā, gurdā solī fārgaju pulki izzuda skatienam.
XVII
Upes ledus vāks bija salūzis un krāvās grēdās, kuras drīz vien līgani aizslīdēja lejup pa straumi, izzuzdamas jūrā. Pavasaris gan bija jau klāt, bet tumšākās vietās no krasta upē vēl iestiepās ledus mēles un kraujas pārkarēs blāvoja sačākstējis sniegs. Toties pļavā, pa kuru upe meta plašu cilpu, neliels stirnu bariņš jau mielojās ar dzeltenzaļiem, sulīgiem jaunās zālītes stiebriem.
Dzīvnieki saausījās un sāka ostīt gaisa pūsmas. Kaut kas viņus satrauca. Bariņš slaikiem lēcieniem nozuda starp kokiem.
Herilaks stāvēja stalto, mūžzaļo koku ēnā un ieelpoja skuju spirdzinošo smaržu, lūkodamies uz apmetni, ko viņi atstāja rudenī. Ziemas skavas atslāba; šogad pavasaris pienāca agrāk nekā daudzus iepriekšējos gadus. Varbūt nežēlīgās ziemas būs apsīkušas?
Varbūt.
Mežā bija dzirdama ādas iejūgu čīkstēšana un mastodontu auri. Dzīvnieki pazina apvidu un saprata, ka mājas ir klāt, ka ceļojumam pienācis gals.
No mežaudzes iznira mednieki ar Keriku priekšgalā. Tagad varēja apstāties un iekārtoties parastajā vietā, - ķerties pie nojumes būves no kritalām un kādu laiku palikt tepat. Ziema vēl pat nebija paspējusi pilnībā atkāpties, kad viņi jau izmeta to no galvas lidz ar domām par nākamo.
Varbūt…
Galvā iezagās tumšas domas un apēnoja saulaino dienu. Pasaulē bija jilanē. Un būs vienmēr. Nemitīgs drauds - kā vētra, kas var sākt trakot ik mīļu brīdi. Lai ko arī tani domātu, lai ko arī viņi vēlētos pasākt, it visam pāri klājās ši apziņa, šis briesmas no dienvidiem.
Viņa prātojumus izkliedēja skaļi un līksmi mastodontu spiedzieni. Ir gana! Savs laiks rūpēm, sava reize - nometnes būvei, uguns kuršanai un svaigas gaļas cepšanai. Un atpūtai.
Šo nakti viņi sagaidīja pie ugunskura, - Keriks, Herilaks un vecais Freikens. Un samadari. Vēderi bija pilni un sirdis - mierigas. Sorlis sarušināja uguni, uzsizdams dzirksteles, kas mirguļodamas izzuda tumsā. Nakts bija rāma; virs koku galotnēm izlīda pilnmēness. Sorlis izvilka gailējošu zariņu, papūta, lai tas uzliesmo, iegrūda uguni pīpes akmens kausā, dziļi ievilka dūmus, izpūta pelēku mutuli un pasniedza pīpi Harhavolam. Arī tas nodevās rituālam rāmi un svarīgi. Tagad viņi bija samadu samads, un neviens vairs nesmējās par viņa un citu aizkalniešu savādo izrunu. Kur nu - pēc kopā pavaditās ziemas, pēc kaujas ar maragiem! Jau trim viņa medniekiem bija sievietes no citiem samadiem. Tas ir ceļš uz mieru.
- Freiken! - Herilaks uzsauca. - Pastāsti mums par kauju! Pastāsti par kritušajiem maragiem!
Freikens papurināja galvu, liekot saprast, ka ir noguris, bet visi aizrautīgi turpināja lūgties, arī citi savācās ap ugunskuru, un vecais padevās. Brīdi kaut ko neskaidri zem deguna padūcis un iešūpojies ritmā, viņš sāka dziedošu stāstījumu par pērnās ziemas varoņdarbiem.
Visi gan paši bija tur piedalījušies un savām acīm vērojuši atstāstītos notikumus, bet šāds atstāsts skanēja daudz labāk. Ar katru reizi stāsts pilnveidojās, atkāpšanās kļuva mokošāka, sievietes - sīkstākas, mednieki - brašāki. Vienkārši neticama varoniba.
-… atkal un atkal kāpa augšup pa nogāzi, atkal un atkal mednieki stāja viņiem pretim un galēja tos atkal un atkal, un vēl un vēl, līdz katram medniekam apkārt sakrājās tāda kritušo grēda, ka tas vairs nespēja redzēt tai pāri. Ikviens mednieks nogalēja tik daudz maragu, cik zāles stiebru klāj kalna muguru. Ik mednieks bez mitas trieca šķēpu maragu ķermeņos, un katru reizi uz šķēpa sagūla pa pieciem pretiniekiem uzreiz. Stipri tos laikus bija mednieki, augsti bija kritušo naidnieku kalni.