Visi klausījās un māja ar galvām, un piepūtās lepnumā par paveikto. Pīpe ceļoja no rokas rokā, Freikens skandināja slavas dziesmu, likdams balsij te dramatiski pieaugt spēkā, te kaismīgi pieklust, un visi, pat sievietes un mazākie bērni, vaļā mutēm drūzmējās ciešā lokā.
Liesma noplaka; Keriks piesvieda kādu pagali un apreibis atslīga uz muguras. Pīpes dūms izrādījās negants, jauneklis vēl nebija pie tāda pieradis. Freikens ievistījās kažokādās un gurdi slāja uz telti. Arī samadari cits pēc cita devās pie miera, līdz pie uguns vairs palika tikai Keriks ar dažiem medniekiem. Herilaks stingi vērās liesmās, un Harhavola pusaizmidzis klanīdamies sēdēja viņam pie sāniem. Herilaks pievērsās Kerikam:
- Tagad viņi ir laimīgi. Ir miers. Un labi, ka viņi kādu laiku tā jūtas. Ziema bija gara un barga. Lai jau viņi aizmirst šo ziemu, pirms jāsāk domāt par nākamo. Un arī par maragiem ar nāvesnūjām.
Viņš ilgu laiku klusēja, tad atkal palūkojās uz Keriku un turpināja:
- Mēs nokāvām daudzus. Varbūt tagad viņi mūs aizmirsis? Varbūt atstās mierā?
Keriks labprāt būtu atbildējis apstiprinoši, tomēr nespēja melot, tāpēc negribīgi papurināja galvu, un Herilaks nopūtās.
- Viņi nāks atkal, - Keriks paskaidroja. - Es pazīstu šos maragus. Viņi mūs nīst tieši tāpat kā mēs viņus. Vai tu neiznīcinātu viņus visus, ja varētu?
- Kā ne! Un ar lielāko prieku!
- Un viņi darītu tieši tāpat.
- Bet ko lai darām mēs? Šī vasara nebūs no garajām. Varbūt, ka medībās veiksies, - kas zina… Bet drīz vien arī ziema būs klāt, un ko tad? Ja ejam uz austrumiem gar krastu medit, tad maragi mūs atradīs. Uz dienvidiem? Mēs zinām, kā gāja dienvidos. Un ziemeļus ieslēgs ledus.
- Kalni, - ierunājās balsu pamodinātais Harhavola. - Jāiet pāri kalniem.
- Bet tavs samads taču ir no turienes, - Herilaks iebilda. - Un jūs atnācāt šurp, jo tur nebija ko medīt.
- Tā tikai jūs saucat manu samadu - par aizkalniešiem. Tie jau nav nekādi kalni, - tīrie pauguri. īstie kalni ir aiz tiem. Tādi, kas iesniedzas debesīs un kuru virsotnēs nekad nenokūst sniegs. Tie ir kalni.
- Esmu dzirdējis par tādiem, - Herilaks atminējās, - un esmu dzirdējis, ka tiem pāri nevarot tikt, ka tie solot drošu nāvi.
- Tā var iznākt. Ja nezini augstās kalnu pārejas, tad ziema tevi panāks un sagūstīs, un tu mirsi. Bet Munans, mana samada mednieks, ir bijis kalnu otrā pusē.
- Maragi nezina par šiem kalniem, - Keriks ar pēkšņu cerību balsī iejaucās. - Viņi nekad par tiem nerunāja. Kas aiz tiem atrodas?
- Tuksnesis, kā Munans stāstija. Ļoti reta zāle, ļoti maz lietus. Viņš saka, ka gājis divi dienas pa tuksnesi un bijis spiests atgriezties, jo aptrūcies ūdens.
- Mēs varētu doties turp, - Keriks skaļi domāja. Herilaks iespurdzās.
- Šķērsot kalnu ledājus, lai nosprāgtu tuksnesī. Tad jau labāk maragi. Tos mēs vismaz varam nogalināt.
- Maragi nogalinās mūs! - Keriks nikni atcirta. - Mēs nonāvēsim, un citi nāks vietā, jo viņu skaitam nav gala kā ūdens pilēm okeānā. Beigsies ar to, ka mūs visus apkaus. Bet tuksneši nav bezgalīgi. Var taču paņemt līdzi ūdeni un meklēt, kur tam gals. Par to ir vērts padomāt.
- Tā gan, - Herilakam bija jāpiekrīt. - Par to mums tiešām jāpadomā. Harhavola, pasauc savu mednieku vārdā Munans! Lai viņš pastāsta par kalniem.
Munans bija stalts mednieks ar garām rētām pār vaigiem, kā visiem no viņa samada un citiem aizkalnu samadiem. Kad pīpe nonāca līdz viņam, viņš izpūta dūmu mutuli un ieklausījās jautājumos.
- Mēs bijām trīs, - mednieks uzsāka stāstu. - Visi ļoti jauni. Kad esi jauns, tu tiecies pierādīt, ka būsi labs mednieks. Tev jāizdara kaut kas ļoti varens. - Viņš piedūrās rētainajiem vaigiem. - Tikai parādījis lielu drošsirdību vai spēku, tu vari gūt šos te, kas pierāda, ka esi mednieks.
Harhavola piekrītoši pamāja; viņa paša rētas ugunskura gaismā šķita baltas.
- Trīs aizgājām, divi atgriezāmies. Mēs izgājām vasaras sākumā un šķērsojām augstās pārejas. Manā samadā bija vecs mednieks, kurš zināja šīs pārejas, zināja, kuras izvēlēties, un viņš mums izstāstīja, un mēs atradām ceļu. Viņš pastāstīja, kādas zimes mums jāmeklē, kuras pārejas jāšķērso. Tas nebija viegli, un augstākās pārejas klāja dziļš sniegs, bet beigu beigās mēs tikām galā. Mēs nerimtīgi gājām pret rietiem. Tieši aiz kalniem ir pauguraine, un tur ir labas medības. Bet aiz pauguriem stiepjas tuksnesis. Mēs devāmies turp, bet tur nebija ūdens. Mēs izdzērām visu, ko bijām atnesuši savās ūdens tarbās un, kad tas izbeidzās, griezāmies atpakaļ.
- Vai tur varēja medit?
- Jā. kalnos ir lietus, bet ziemā - sniegs. Pauguri kalnu pakājē turpina zaļot, bet aiz tiem sākas tuksnesis.
- Vai tu spētu atkal uzmeklēt tās augstās pārejas? - Keriks interesējās, un Munans pamāja. - Tad jau mēs varētu izsūtīt nelielu izlūku grupu. Viņi atrastu pāreju un paugurus aiz kalniem. Un atraduši atgrieztos un vestu sev līdzi samadus, ja viss izrādītos, kā tu saki.
- Vasaras šobrīd ir pārāk isas, - Herilaks aizrādīja, - un maragi pārāk tuvu. Ja kāds vispār iet, tad jāiet mums visiem. Manuprāt.
Viņi par to spriedelēja tonakt, nākošnakt un vēl nākamo arī. Neviens patiesībā nealka vasarā rāpties sniegotajos kalnos: gan jau ziema pienāks pati, un nav jācenšas pašiem doties tai preti. Bet visi arī zināja, ka kaut kas jādara. Medības laiku pa laikam sekmējās, svaigas gaļas pagaidām pietika, varēja ari izrakt saknes, atrast augus un sēklas, bet ziemošanai ar to bija daudz par maz. Bija zudušas teltis un daudz citu augstvērtīgu mantu. Viena lieta gan vēl pieturējās: kublos glabājās maragiem atņemtā gaļa. Neviens nejūsmoja par tās garšu un, kamēr vien bija kas cits, ko ēst, neaiztika konservus, tomēr tie deva iespēju izdzīvot.