Herilaks pacietīgi nogaidija, līdz visi paspēja izmedities un izēsties, ko sirds kāro. Sievietes ģērēja nedaudzās briežādas, kas viņiem vēl palikušas, un varēja cerēt, ka pēc kāda laika viņiem atkal būs teltis. Mastodonti barojās labi; nokārusies āda pamazām atguva miesas pildījumu. Herilaks to redzēja un gaidīja. Gaidīja, līdz visi atkopās, līdz bērni tapa dūšīgi. Katru nakti viņš pētija debesis un sekoja, kā mēness pieaug spožumā un atkal sadilst. Kad nakts no jauna kļuva melna, viņš piebāza akmens pīpi ar sīvo koka mizu un sasauca medniekus ap ugunskuru.
Visi sapipēja. Herilaks piecēlās, izgāja priekšā un atklāja, kādas domas maļas pa viņa galvu visu laiku, kopš viņi atgriezušies šajā upes ielokā.
- Ziema jau nekur nepaliks. Mums nevajadzētu to sagaidīt šeit. Mums jādodas turp, kur ir raženas medības un nav maragu. Es teiktu, ka mums jādodas pāri augstajiem kalniem uz zaļajiem pauguriem aizkalnē. Ja ejam tūliņ, tad paspēsim šķērsot augstās kalnu pārejas vēl vasarā. Munans saka, ka citos gadalaikos tas nemaz nav iespējams. Ja ejam tūliņ, tad nebūs daudz kravas, tāpat kā toreiz, kad bēgām no maragiem. Ja ejam tūliņ, mums nav jābēdā par pārtiku, jo varam tērēt maragu krājumus. Ja ejam tūliņ, mēs varam būt zaļajos aizkalnu pauguros vēl pirms ziemas. Es saku, ka šobrīd ir laiks saiņot šļūceņus un doties uz rietiem.
Neviens gan nevēlējās atstāt šo vietu, tomēr palikšanai attaisnojuma nerada. Ledus vai maragi: citas izvēles nebija. Pārrunas iestiepās melnā nakti, bet tikpat jau nebija nekā, ko likt pretī: vienīgā iespēja - doties uz kalniem.
No rīta šļūceņi bija sasaiņoti un vecās slieces apvilktas ar jaunu ādu. Mazi puišeļi mežā meklēja blīvas matu piciņas ar kauliem - pūču atvēmām. Freikens tās atvēra un nolasīja pareģojumus.
- Ne šodien, bet rīt, - viņš teica. - Tas būtu īstais laiks doties ceļā - ar gaismas svīdu. Kad saule jau pakāpsies virs kalniem un ielūkosies šeit, tā mūs vairs neatradīs: mums jābūt jau gabalā.
Tonakt, tad, kad visi bija jau paēduši, Keriks sēdēja pie uguns un sēja zāles kumšķus pie gariem ogu krūmu ērkšķiem. Dzelkšņu krājumi hezocaniem gāja mazumā, un speciālie dzelkšņu koki šeit neauga, bet bez tiem it labi varēja iztikt: hezocans spēja izšaut jebkuru līdzīga izmēra priekšmetu. Kerika gatavotie dzelkšņi kalpoja gluži labi, pat labāk par īstajiem, ja tos izgatavoja rūpīgi.
Keriks nokoda mezglu. Armuna, iesviedusi ēdiena atliekas ugunī, ķērās pie viņu nelielās mantības saiņošanas. Viņa strādāja klusēdama, un Keriks piepeši apķērās, ka viņa atsākusi pa vecam piesegt seju ar matiem.
Kad Armuna pienāca tuvāk, viņš satvēra viņas plaukstu un nosēdināja sievieti sev lidzās, bet viņa joprojām vairījās. Tikai saņēmis Armunu aiz zoda un pagriezis seju pret sevi, Keriks ieraudzīja viņas asaru pilnās acis.
- Kas tev noticis? Tu esi savainojusies?
Viņa pakratīja galvu un cieta klusu, bet Keriks uzstāja. Beigu beigās Armuna aizgriezās, atkal piesedza seju ar matiem un ierunājās:
- Mums būs bērns. Pavasarī.
Sajūsmā Keriks pat aizmirsa viņas asaras un skumjas; viņš viņu pievilka sev cieši klāt un skaļi iesmējās. Tagad viņš jau zināja par bērniem, bija redzējis tos dzimstam, bija vērojis vecāku lepnumu. Grūti saprast, kāpēc Armuna raudāja: te taču jāpriecājas! Bet sieviete neparko neielaidās sarunā un joprojām slēpa seju. Keriks sadrūma un pat noskaitās. Viņš sapurināja Armunu, bet viņa tikai ieraudājās skaļāk. Keriks sakaunējās par savu rīcību, noslaucīja viņas asaras un apskāva. Viņa saņēmās, atsvabinājās no Kerika skāviena un norādīja uz savu seju, uz savu šķelto lūpu.
- Bērns būs meitene un izskatīsies kā es!
- Tas būtu brīnišķīgi, tu esi ļoti jauka.
Viņa mazliet pasmaidīja.
- Tikai tev tā šķiet. Kad biju maza, visi rādīja uz mani ar pirkstiem un smējās, un es nekad neesmu bijusi laimiga kā citi bērni.
- Tagad neviens par tevi nesmejas.
- Protams, kamēr esi tu. Bet bērni smiesies par mūsu meitu.
- Nē, to viņi nedarīs. Mūsu bērns var būt arī dēls un izskatīties pēc manis.
Un - vai tavai mātei vai tēvam bija tada lupa ka tev?
- Nē.
- Tad kāpēc lai mūsu bērnam būtu? Tu tā ari paliksi vienigā ar tādu seju, un es esmu laimīgs, ka man esi tu un tieši tāda, kāda esi. Nav ko raudāt.
- Es neraudāšu. - Viņa noslaucīja acis. - Man arī nevajadzēja tev uzmākties ar savām rūpēm. Tev jābūt stipram, kad mēs rīt dosimies uz kalniem. Vai aiz kalniem tiešām solās būt tik raženas medības?
- Bez šaubām. Tā teica Munans, un viņš tur ir bijis.
- Vai tur būs… Vai maragu tur nebūs? Maragu ar nāves nūjām?
- Nē. Mēs atstāsim viņus šaipusē. Mēs iesim turp, kur viņu nekad nav bijis. Savu slepeno, tumšo domu viņš atkal paturēja sevī. Vaintē taču ir dzīva. Viņa
nekad nerimsies, nemūžam nemitēsies vajāt viņu un citus, kamēr vien būs palicis kaut viens tanus. Viņi gan varēja bēgt, bet Vaintē viņus vajās, kamēr vien diena nomainīs nakti un nakts - dienu.
XVIII
Piektajā dienā līdzenumā sākās kāpums; rietumu vējš kļuva dzestrs un sauss. Harhavolas samada mednieki ošņāja gaisu un atplauka, juzdami, ka atgriežas sev tik pazīstamajā pasaules daļā. Viņi satraukti čaloja, rādījās ar pirkstiem un traucās uz priekšu, garām samadiem un gausajiem mastodontiem. Herilaks īsti neizprata viņu prieku, jo mēmas pazīmes liecināja, ka medības šeit būs paplānas. Pāris reižu viņš matīja, ka še bijuši arī citi tani, un reiz pat uzgāja siltus ugunskura pelnus. Pašus medniekus nemanīja: tie acīmredzot turējās labu gabalu no šā lielā, bruņotā pulka.