Ceļš veda tālāk un tālāk paugurainā, katrs nākamais kūkums slējās augstāk par iepriekšējo. Dienas vēl siltas, saule karsēja, bet naktīs visi ierakās kažokādās.
Kādu rītu vēl pirms saullēkta Harhavola, sajūsmā aurodams, norādīja uz sārto austrumu pamali, pret kuru iezīmējās attālas, baltas kalnu virsotnes: sniegotās grēdas, kas viņiem drīz jāšķērso.
Diendienā ceļš veda augšup; attālie kalni slējās pret debesīm un izstiepās viņu priekšā no viena apvāršņa līdz otram. Tie šķita viengabalaini, bez mazākās plaisiņas; bija jāpiekļūst stipri tuvu, lai redzētu, ka upes ieleja it kā nemanāmi ielīkumo pašā kalnu sirdī. Straume bija aša, salta un tēraudpelēka. Ļaudis virzījās gar upi, līkumodami tai līdzi, un drīz vien grēdas piekāje jau izzuda skatienam. Apkārtne pārvērtās: koku kļuva aizvien mazāk un palikušie pārsvarā bija mūžzaļi.
Kādu pēcpusdienu kraujā virs viņiem izcēlās kņada; gar pārkares malu varēja samanīt lēkājam ragainus zvērus. Viens no tiem nostājās uz dzegas un palūkojās lejup, par ko arī saņēma Herilaka bultu un aizkūleņoja lejup pa nogāzi.
Zvēra kažoks izrādījās mīksts un cirtains, bet tai pašā vakarā saceptā patreknā galiņa vai kusa mutē. Harhavola pēc mielasta laizīja taukus no pirkstiem un laimīgi urkšķēja:
- Tikai reizi dzivē es biju ēdis kalnu govi. Lieliska! Bet ļoti grūti nomedīt. Tās dzīvo tikai augstu kalnos. Nu mums laiks padomāt par barību mastodontiem un malku sārtiem.
- Malku arī? - Herilaks nesaprata.
- Mēs kāpjam augšup. Drīz koku vairs nebūs, pēcāk pat zāle kļūs skraja un vārgulīga. Un kāds sals tur būs, kāda spelgoņa!
- Tad jānodrošinās ar visu vajadzīgo, - Herilaks prātoja. - Bez teltīm šļūceņi ir patukši. Sašķīsim zarus un piekrausim pilnus. Arī zaļus zarus ar lapām - lopbarībai. Zvēriem nebūs badu ciest. Un kā ar ūdeni?
- Par to neraizējies: sniega netrūks.
Kaut arī dienas joprojām pieturējās siltas, rītausmā nereti skatam pavērās apsarmojusi zāle, bet mastodonti neapmierināti mīņājās, izelpojot garaiņu mutuļus.
Ļaudis sāka žēloties, ka trūkstot elpas; vecais Freikens aizdusā skaļi sēca un, nespēdams vairs iet, vizinājās uz šļūceņa, bet Keriks jutās laimīgs un piepildīts, pats būdams par to pārsteigts. Dzidrais gaiss viņu priecēja tāpat kā kalnu klusums, kā klinšu skaudrās aprises pret debess piesātināto zilgmi. Tas tik ļoti atšķīrās no sutīgās tveices dienvidos ar svīšanu un knišļiem. Lai jau jilanē paliek viņu purvi un nebeidzamā vasara! Tas viņām lieliski piederas, turpreti šis novads kā dzīvesvieta tām jāatzīst par pilnīgi nederigu. Kāpēc gan viņas nevarētu atstāt šo svešo pasauli taniem? Keriks visu laiku neviļus vēroja debesis. bet sen vairs nebija redzējis ne milzu plēsoņas, nedz arī kādus citus putnus, kas varētu sekot viņu virzībai. Varbūt tiešām jilanē vairs neseko? Varbūt beidzot viņi ir drošībā?
- Šī ir augstākā pāreja, - paziņoja Munans, norādīdams taisni uz priekšu. - Tur, kur tie mākoņi, kur šobrīd snieg. Tagad es atceros, kā mākoņi vienādiņ traucās turp no vakariem. Tur bieži krit sniegs, reti ir brīži, kad nesnieg.
- Mēs nevaram gaidīt, līdz mitēsies snigt, - Herilaks prātoja. - Ēdamā un lopbarības palicis maz. Mums jāsarauj.
Garas un smagas dienas gājumā viņi sasniedza pārejas augstāko punktu. Svaigais sniegs vietumis slēpa sērsnu; mastodontu kājas bruka tai cauri un stiga dziļajās kupenās. Ļodzīgiem soļiem cilvēki un zvēri virzījās pretī mērķim lidz pilnigam spēku izsīkumam. Tumsa samadus pārsteidza pirms pašas virsotnes, un nācās pārlaist bezmiega nakti klajā nogāzē, klausoties neapmierināto dzīvnieku ignajos spiedzienos. Ugunskurus sakurt neizdevās, un ļaudis, ādās ietinušies, drebinājās lidz rītam. Ar pirmajiem saules stariem viņi atsāka gaitu, lai nesastaptu šeit savu galu.
Kaupres otrā pusē iet kļuva vēl grūtāk, jo nogāze bija krauja un apledojusi. Diemžēl ar kurnēšanu nepalīdzēsi. Ēdamais bija cauri, un mastodonti nepārciestu vēl vienu nakti sniegos. Samadi turpināja virzīties, taustīdamies caur mākoņu vāliem, kas vēlās preti pa kalna sānu. Pēcpusdienā viņi sasniedza akmeņainu krauju un atklāja, ka iet pa ripojošiem oļiem, bīstoties aizķert nestabilu klintsbluķi, ir vēl nepatīkamāk, nekā lauzties caur sniegiem. Tikai isi pirms tumsas ceļinieki iznira no mākoņiem un sajuta rietošās saules glāstus sejā. Tālu lejā pavērās skats uz ielejām, kaut kur vīdēja pat zaļš augājs.
Vēl ceļā pār viņiem nolaidās krēsla. Atpūta bija paredzēta tikai ugunskuru iekuršanai un lāpu sagatavošanai. Šaudīgajā lāpu gaismā samadi turpināja ceļu, līdz kājas sajuta, kā zeme kļūst mīkstāka un smagais pārbaudījums ir izturēts. Tad viņi apstājās nogāzē pie brāzmainas kalnu straumes, kur zemi klāja ciņi ar izspūrušām velēnām. Visi kā viens saļima zemē. Mastodonti taurēja un rijīgi plucināja zāles kušķus. Šovakar labi garšoja pat maragu konservētā gaļa.
Ļaunākais bija aiz muguras, gājiens caur ielejām izrādījās daudz vieglāks. Drīz vien viņi nonāca mežainā apvidū, un mastodonti piestūķēja vēderus ar zaļām lapām. Mednieki jutās laimīgi. Šur tur vīdēja pa govs pļekai, un vīri dievojās, ka drīz vien ēdis svaigu gaļu. Diemžēl kalnu govis bija modras un manījās projām, pirms mednieki piekļuva bultas šāviena attālumā. Tikai nākamajā dienā pļaviņās starp kokaudzēm viņi pielavījās stirnu pulciņam un pa- tapa divas noguldīt, pirms bariņš pajuka kur kurā. Stirnas nebija vienīgā ēdmaņa: visapkārt auga neredzētas priedes, kuru čiekuros slēpās saldi rieksti. Kalni palika aiz muguras, un nākotne rādījās rožainās krāsās.