Keriks apmulsa. Viņš nogaidīja, līdz svešais atkal paceļ skatienu, un ierunājās.
- Es tevi nesaprotu. Vai tu saproti, ko es saku? Vai tu gribi zināt, kā mani sauc? - Viņš piedūrās sev pie krūtim. - Keriks! Keriks! - Atbildes nebija. Svešinieks tikai sēdēja ar atkārušos žokli un blenza, iepletis apaļās acis - bal- tum baltas pret viņa tumsnējo ādu. Kad Keriks apklusa, viņš atkal paklanījās, pateica vēl pāris vārdu, piecēlās un gāja atpakaļ uz birziti. Parādījās vēl viens mednieks un kaut ko pasniedza pienācējam. Aiz viņa klajumā uznira citi, un Keriks pavilka kājas zem sevis, gatavs ik brīdi mesties projām. Neviens no jaunatnācējiem tomēr netuvojās, un viņš, gan nezaudējot modribu, palika sēžam.
Šoreiz svešais mednieks pienāca un apsēdās tuvāk. Pārējie palika, kur bijuši. Keriks redzēja, ka pienācējs nes īpatnēju tumšu kausu ar ūdeni. Pacēlis to abās rokās un padzēries, viņš pasniedzās un nolika trauku zemē starp viņiem abiem.
Ja mednieki kaut ko dala, viņu vidū veidojas kaut kāda kopība, Keriks prātoja. Tam jābūt miera piedāvājumam. Cieši uzlūkodams pretimsēdētāju, viņš pacēla kausu un iestrēba malku, pēc tam nolika to atpakaļ zālē. Svešais pievāca kausu un izlēja atlikušo ūdeni zemē starp viņiem, tad iebakstīja kausam sānos un pateica vienu vārdu:
- Valiskis.
Vīrs atkal sniedza kausu Kerikam. Keriku viņa rīcība mulsināja, tomēr viņš klanīja galvu un smaidīja, cenšoties sarunu biedru iedrošināt.
Kauss izrādījās veidots no kaut kā tumši brūna un cieta. Viņš ielūkojās vērīgāk. Raupjš un brūns, bet ar kaut kādu melnu ornamentu pie augšmalas. Otrā pusē atklājās vēl lielāks zīmējums - arī melns.
Ļoti sīki izstrādāta, skaidra, melna kontūra. Tas nebija nekāds pleķis vai primitīvs, regulārs ornaments. Nepārprotami iezīmējās zvēra aprises: gan ilkņi redzami, gan snuķis…
Tas bija mastodonts.
- Valiskis, - svešais vēl atkārtoja. - Valiskis.
XX
Keriks pagrozīja kausu delnās un piedūrās mastodonta attēlam. Sarunu biedrs pamāja un uzsmaidīja, atkal un atkal atkārtodams:
- Valiskis.
Ko lai domā? Vai šiem taniem arī ir mastodonti? Ej nu sazini, ja nesaproti ne vārda no sarunu biedra teiktā.
Svešais uzmanīgi pavilka kausu uz savu pusi, līdz Keriks to atlaida, un aizgāja atpakaļ koku pavēni.
Viņam atgriežoties, kauss bija pildīts ar kaut kādu baltu un kunkuļainu sutinātu augu masu. Mednieks paņēma kādu nieku pirkstos un iebāza mutē, bet pašu kausu nolika zemē. Keriks sekoja viņa piemēram; ēdamais garšoja labi. Mednieks nekavējoties metās atpakaļ uz birziti. Keriks gaidīja, bet viņš tā arī vairs neatgriezās. Šķiet, ka tikšanās bija beigusies. Uz Kerika saucienu neviens neatsaucās. Nesteidzīgi pārgājis pār klajumiņu, viņš atklāja, ka birzi neviena vairs nav.
Mīklainā sastapšanās tomēr iedrošināja. Tumsnējais mednieks nebija vicinājis ieročus, viņš piedāvāja ūdeni un cienastu. Keriks savāca trauku un savu šķēpu un kājoja atpakaļ uz teltīm. Viņam parādoties, sardzes viri deva ziņu, un tūdaļ jau arī Herilaks traucās augšup pa nogāzi viņam preti. Arī viņš atzina, ka ēdiens ir itin baudāms, un tāpat kā Keriks nerada notikušajam izskaidrojuma.
Samadi vācās kopā klausīties Kerika stāstījumā, un viņam nācās to atkārtot vēl un vēl. Ikviens vēlējās nomēģināt svešinieka velti, un drīz vien kauss bija tukšs, bet arī tāds tas piesaistīja interesi. Herilaks grozīja to un klauvēja ar pirkstu kauliņiem pa sāniem.
- Ciets kā akmens, bet pārāk viegls. Un šis mastodonts - tikpat ciets. Neko nesaprotu.
Pat Freikens atzina par prātīgāku neizteikt savu viedokli. Beigu beigās Keriks pats pieņēma galējo lēmumu.
- Rīt es atkal došos turp. Aiznesīšu viņiem kādu gaļas klunci. Protams, ne jau viņu kausā. Dodiet man kādu pītu paplāti ar rakstiem.
Pirms saulrieta Armuna izraudzījās labāko paplāti - pašas pītu -, un noskaloja to upē.
- Tas ir bīstami - iet turp, - viņa bažījās. - Kādam tevi jāpavada.
- Nē. Šie mednieki mani tagad pazīst. Un es jūtu, ka briesmas ir garām, - ļaunākais varēja notikt pirmajā reizē. Šie svešādie tani medī šajā zemē, un, ja gribam te palikt, būs jāsadzīvo ar viņiem. Mums taču nav kur dēties! Paēdīsim, bet labākos gabalus atliksim rītdienas cienastam.
Nākamajā rītā pazīstamajā pļaviņā neviens Keriku negaidīja. Viņš tomēr nosvieda šķēpu un apņēmīgi gāja pār klajumu, un tepat jau ari no kokiem iznira pazīstamā figūra. Keriks apsēdās un nolika sev priekšā paplāti; šoreiz svešinieks nāca klāt bez baiļu un omulīgi atsēdās zālē. Keriks apēda kumosiņu, pastūma paplāti uz priekšu un vēroja, kā pretimsēdētājs, neslēpjot apmierinājumu, zelē gaļas šķēli. Tad viņš pagriezās un skaļi uzsauca. No birzs paēnas izslīdēja vēl pieci tumšmataini, bezbārdaini mednieki, apģērbti tāpat kā pirmais; diviem nācējiem bija šķēpi. Šoreiz izbijās Keriks. Viņš pielēca kājās un atkāpās. Svešinieki apstājās un pārsteigti blisināja acis. Keriks izstiepa roku un atdarināja šķēpa nosviešanas kustību. Viņa sarunu biedrs žestu saprata un uzsauca kaut ko, acīmredzot pavēli, jo pārējie nolika šķēpus un nāca tuvāk.
Keriks gaidīja, sakrustojis rokas un neizrādīdams raizes. Viss šķita mierīgi, bet svešie zem saviem baltajiem apsējiem varēja slēpt arī nažus. Un naži pat būtu lieki: viņi sešatā jebkurā gadījumā varētu viņu viegli pieveikt un nogalēt. Viņam bija jāsamierinās ar šādu iespēju. Jāsamierinās vai arī nekavējoties jābēg.
Viņiem tuvojoties, Keriks redzēja, ka divi nes īsas nūjas. Viņš norādīja uz tām un atveidoja dauzīšanas kustības. Svešie apstājās un apspriedās. Nebija tik viegli saprast, ko Keriks gribējis teikt. Beidzot viens no viņiem gāja atpakaļ pēc šķēpa, un Keriks atkal saspringa, gatavs skriet. Izrādījās - mednieks tikai gribēja parādit, kā pielieto koka rīkus. Viņš ielāgoja nūjas galā šķēpa resgali, atbalstīja ieroci pret otras rokas delnu, pieturēja ar pirkstiem, atliecās tālu atpakaļ un raidīja šķēpu augstu gaisā. Tas lidojumā apgriezās un kritienā iecirtās dziļi zemē. Keriks isti nesaprata, kā šī ierīce darbojas, bet katrā ziņā šķēps aizlidoja neparasti tālu. Mednieks aizgāja pie šķēpa un nosvieda nūju tam lidzās; Keriks nepakustējās.