Svešie sasēdās lokā viņam iepretim un augstās balsīs nervozi čaloja. Keriks viņus interesēja tāpat kā viņi - Keriku. Kāds pastiepa pirkstu un piedūrās debessmetāla nažiem Kerika kaklā, cits pataustīja kaklariņķi. Keriks uzmanīgi pētīja viņu ādas apsējus un saprata, ka tie nemaz nebija no ādas. Viņš paslidināja pirkstus pa viena mednieka galvasrotu; tas nosēja balto lentu un pasniedza viņam. Lietiņa izrādījās mīksta kā vilna, tāda kā sapīta līdzīgi grozam, bet šķiedras šķita savītas no smalkiem matiņiem. Keriks grasījās sniegt to atpakaļ, bet mednieks atstūma viņa roku un rādija uz Kerika galvu. Viesis uzvilka to galvā, un pārējie pavadija šo ricību ar atzinīgiem izsaucieniem.
Visi svešinieki šķita gandarīti par pirmo saskarsmi un aizrautīgi tērgāja, līdz nonāca pie kāda lēmuma. Jaunatnācēji piecēlās un devās atpakaļ uz birzi. Pirmais mednieks pavilka Keriku aiz elkoņa un norādīja uz aizejošajiem biedriem. Žestu pārprast būtu grūti: nāc mums lidzi! Varbūt tiešām iet? Vai varbūt viss šis teātris spēlēts tikai tāpēc, lai viņu sagūstītu vai nonāvētu? Bet viņi šķita tik dabiski un atraisīti, abi šķēpneši pat savāca atpakaļ savus šķēpus un neatskatījušies turpināja ceļu.
Keriks izlēma. Ja te būtu kādi slazdi, viņi nebūtu ņēmuši šķēpus: starp kokiem taču mierīgi varēja gaidīt citi bruņoti mednieki. Viņam jārīkojas, pilnībā paļaujoties uz viņu labajiem nodomiem. Nedrikst izrādīt bailes. Tomēr viņš nepameta savu šķēpu: norādijis uz to, Keriks devās tam pakaļ. Pirmais mednieks aizlēkšoja viņam garām un ieroci pacēla; spējas izbailes kā zibens izskrēja caur Kerika krūtim, bet svešinieks tikai izpalīdzīgi pasniedza viņam ieroci. Spriedze atslāba; varbūt patiesi viņi ir tik miermīlīgi, kā izskatās? Viņš dziļi ievilka elpu; bija tikai viens ceļš, kā to noskaidrot.
Svešinieki apstājās birzs malā un apgriezās. Keriks nomierinājās un sekoja viņiem.
Ceļš veda pār paugura virsotni un lejup gar otru sānu. Tur pavērās aiza, un Keriks saprata, ka to izgrauzusi tā pati upe, gar kuras krastiem samadi visu laiku virzījušies: tā meta lokus šurpu turpu caur pauguraini. Šobrīd viņi gāja pa skaidri iezīmētu taku lejup, līdz nonāca pie upes un turpināja ceļu gar krastu.
Ar katru līkumu klinšu sienas slējās arvien augstāk un straume traucās aizvien straujāk. Viņi spraucās pa šauru, klinšainu, smiltīm klātu krasta dzegu, kuru pavasaros noteikti klāj palu ūdeņi. No krasta bija atšķēlušies milzu klintsbluķi, un ūdens, triekdamies pret tiem, uzšķieda augstu gaisā smalkas šļakatas. Gājēji pārrāpās pāri varenai klints atlūzai, kas aizšķērsoja gravu visā platumā, jo upe šeit krākdama vēlās pāri radzēm, sakuldama baltas putas pie pretējās, stateniskās klints sienas. Rāpšanās vērtās grūtāka. Keriks pavērās augšup un salēcās.
No augšas viņā nolūkojās tumšmataini, šķēpiem bruņoti mednieki. Viņš uzsauca ceļabiedriem un norādīja uz savu bažu cēloni. Tie palūkojās augšup, saprata viņu un izkliedza komandas, liekot novērotājiem pazust no redzeslauka. Keriks, smagi elsdams, uzkāpa klints virsotnē un pārlaida skatu tikko veiktajam ceļa posmam.
Visapkārt, līdz pat tumšajai straumei tālu lejā, vīdēja smilšaini klinšakmeņi. Abos krastos slējās stāvas klintis. Medniekiem, kuri bija uz brīdi nozuduši, lai palaistu viņu garām, būtu ļoti vienkārši aizstāvēt šo dabisko nocietinājumu. Tās bija lieliskas aizsargpozīcijas, bet kas gan aiz tām slēpās? Steigšus klumburojot lejup pa pretējo krauju pakaļ pārējiem, bailes atkal pārmāca ziņkāri.
Ainava nemitīgi mainījās. Klinšu sienas mijās ar smilšainiem pauguriem, šur tur vīdēja kāds zāļu kušķis, kāds panīcis kociņš. Pēc īsa brīža zeme kļuva līdzenāka un zaļāka, taisnās rindās stiepās zaļumi… Keriks brīnījās par šīm taisnajām rindām, lidz pamanīja, ka vienā no tām rakņājas vīri, un nu jau varēja brīnīties par divām lietām: par mērķtiecīgi stādītajiem krūmiem un medniekiem, kas darīja sieviešu darbu - čubinājās ap lakstiem. Tas viņu pārsteidza jo īpaši. Bet jilanē taču iekopa laukus ap pilsētu! Kāpēc gan tani nevarētu darīt tāpat un kāpēc gan vīri nevarētu tur strādāt līdz ar sievām? Viņš ar skatienu iztaustīja zaļās vagas lidz pat ielejas klinšu sienai, lidz tumšajām nišām klintī.
Tālāk viņu ceļš veda gar grupiņu sieviešu, kuras visas bija ietinušās mīkstajā izstrādājumā: tās rādija uz Keriku ar pirkstiem un spalgās balsīs klaigāja. Kerikam šķita, ka būtu bijis pareizi izjust bailes še, ielejā, starp melnīgsnējiem svešiniekiem, bet viņš neizjūta. Ja tie būtu gribējuši izrēķināties ar viņu, tas sen jau būtu darīts. Briesmas gan joprojām pastāvēja, bet ziņkāre pārmāca bailes. No ugunskuriem cēlās dūmi, visapkārt skraidīja bērneļi, klintis sakļāvās ciešāk - un viņu pārsteidza pēkšņa atskārsme:
- Pilsēta bez jilanē! - Keriks iesaucās. - Tanu pilsēta!
Viņa pavadoņi apstājās un pagaidīja, lidz viņš mitējās brīnīties. Augšup uz dobumiem klinti sniedzās baļķi ar gropēm, veseli koku stumbri. Jādomā, pa šiem baļķiem varēja uzrāpties, jo Keriks redzēja nišās vidām ziņkāras sejas. Visapkārt bija kņada kā īstā jilanē pilsētā, visapkārt kūsāja viņam neizprotama rosiba.