- Kas tad nu? - Herilaks ieinteresējās. - Kas atgadījies?
- Nezinu. Ļauj paklausīties!
- Šitais ievilkās ielejā, - Nenne sūdzējās. - Atvedu viņu pie tevis, Sanone, lai tu uzklausītu, kas viņam sakāms.
Viņš atkal pabakstīja gūstekni ar šķēpu.
- Runā! Stāsti vēlreiz, ko stāstīji man!
Kargus drūmi pablenza visapkārt un ar dubļaino roku notrausa sviedrus no sejas, noķēpādamies lidz ausīm.
- Kalnājā biju, medīju viens, - tas negribīgi teica. - Visa nakts pie dzeram- vieta. Briedis nekad nenākt. Rītā atpakaļ teltis nācu. Visi beigti.
Sanonem runājot, Keriku sagrāba saltas priekšnojautas.
- Miruši? Tavs samads? Kas ar viņiem noticis?
- Beigti. Arderihs, samadars, bez pauris. - Viņš novilka ar pirkstu gar rikli. - Ne šķēpu, ne bultu. Beigti pagalam. Ir tikai šitie.
Viņš parakņājās savās ādās, izvilka salocītu ādas skrandu un lēnām vīstīja to vaļā, bet Keriks jau zināja, ko tur ieraudzīs.
Sīki, asi un spalvām līdzīgi. Hezocana dzelkšņi!
- Viņi ir sekojuši! Tie ir šeit!
Herilaka vārdi nogranda kā sāpju rēciens. Viņa dūre iebelza pa kargus roku smagi kā vāle. Mednieks griezīgi iebrēcās, dzelkšņi izbira, un Herilaks tos iebradāja zemē. Saski tikai neizpratnē blenza. Sanone pavērās Kerikā, gaidīdams paskaidrojumu, bet Kerika sirdī mutuļoja naids un izbailes. Viņš saraustīti ievilka elpu un izmocīja vārdus:
- Tie ir viņi. Atnākuši no dienvidiem. Maragi. Maragi, kas staigā kā saski. Tie atkal ir klāt.
- Vai tie būtu maragi, par kuriem tu man stāstīji? Tie paši, no kā jūs aizbēgāt?
- Tie paši. Maragi, kādus jūs neesat redzējuši un pat nevarat iedomāties. Viņi staigā, runā, ceļ pilsētas un nogalina tanus. Tie izkāva manu samadu, apslaktēja Herilaka samadu. Katru mednieku, sievieti, bērnu. Ik mastodontu. Visi bija beigti.
Pēc pēdējiem vārdiem Sanone pamāja svinīgā sapratnē. Viņš jau bija ne mazums dzirdējis nostāstus par maragiem, bet līdz šim pats par to netika runājis, - patiesībā viņš tā īsti neticēja. Tagad pārliecība bija nobriedusi, un to vajadzēja nodot arī citiem, un Sanone zināja mācību un zināja arī to, ka ir tikai viens radījums, kas varētu uzdrīkstēties nokaut mastodontu.
- Karognis! - viņš noteica riebuma pilnā balsī, kas lika tuvāk stāvošajiem nodrebēt un soli atkāpties. - Karognis siro pa pasauli, un beidzot tas ir klāt.
Keriks to dzirdēja tikai pa ausu galam; viņu Sanones teiktais neinteresēja.
- Ko mums iesākt, Herilak? Vai atkal bēgt?
- Ja liksim kājas pār pleciem, tie mums tik un tā sekos. Vai redzi, ko nozīmēja mani sapņi? Šo dienu es paredzēju. Man tie jāsastop, un es cīnīšos. Tad man jāmirst. Bet tā būs cīnītāja nāve, jo līdz ar mani kritīs maragu pulki.
- Nē, - Keriks atcirta - asi kā ar pliķi sejā. - Tā varētu darīt, ja tu būtu viens pats un gribētu mirt. Bet tu esi sakripeks! Vai gribi, lai mednieki un samadi mirst līdz ar tevi? Vai esi aizmirsis, ka maragu ir tik daudz kā smilšu jūrmalā? Atklātā kaujā mēs varam tikai zaudēt. Saki man skaidri: vai tu esi sakripeks, kas vedīs mūs kaujā, vai mednieks Herilaks, kas alkst vienatnē saķerties ar maragiem un mirt?!
Lielais mednieks, galvas tiesu garāks par Keriku, nolūkojās uz viņu no augšas. Viņa rokas sažņaudzās un atlaidās; rokas, kuras spēja grābt un nonāvēt. Bet Keriks bija ne mazāk saniknots; viņš lūkojās pretī, salti klusēdams, un gaidīja atbildi.
- Tas bija skarbi teikts, Kerik. Tā ar Herilaku neviens nerunā!
- Kā margalus es runāju ar sakripeku. Citādi es runātu ar mednieku Herilaku, jo viņa sāpes ir arī manējās. - Viņa balss kļuva maigāka. - Tā ir tava izvēle, varenais Herilak, un neviens cits nevar to izlemt tavā vietā.
Herilaks klusējot lūkojās zemē. Viņa dūres atkal sažņaudzās tik cieši, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Tad viņš lēni pamāja ar galvu un ierunājās. Vārdos jautās sapratne un cieņa.
- Un tā nu dēlam būs jāpamāca tēvs. Tu liki man atminēties, ka reiz es izdarīju izvēli tavā vietā, un tu paklausīji man un pameti maragus, atkal kļūdams par tanu mednieku. Ja tu to varēji, tad arī man jāspēj izpildīt savu sakripeka pienākumu un jāaizmirst sapņos redzētais. Toties tu esi margalus. Tev jāizstāsta, ko šie maragi dara.
Strīds bija izbeigts un aizmirsts. Tagad kārta lēmumam. Keriks neredzošām acīm skatījās uz kargu mednieku, it kā tam cauri saskatot tuvojošās jilanē un fārgajas, kā tiekdamies izprast, ko tās dara un kā gan tās varētu nonākt šeit. Kargus neveikli knosījās šā neredzošā skatiena šaustīts, un pēc ilgāka laika sprīža Keriks viņu uzrunāja.
- Tu esi mednieks. Atradi savu samadu apkautu. Kādas pēdas, kādas zimes tu atradi?
- Daudz pēdu ceļi no tādi lopi, ko iepriekš nav matijis. Atnākuši no dienvidi, gājuši uz dienvidi prom.
Keriks sajuta spēju ceribas staru. Viņš pievērsās Herilakam, tulkodams kargus teikto, taustoties kā miglā, lūkoja iztulkot jilanē atstātās pēdas…
- Ja jau tās griezušās atpakaļ, tad tā tomēr ir neliela vienība no pūļa. Maza fārgaju grupiņa tik tālu nespētu atnākt, tas būtu neiespējami. Tātad šīs būtnes pirms uzbrukuma jau zina, kur apmetušies upuri. Tās zināja par kargu nometni, negaidīti uzbruka un aši visus apkāva. Tas nozimē, ka viņas zina, kur ir samadi. Un zina arī, kur atrodas saski, pazīst šo ieleju.