- Ar tavu atļauju - ceļojums noris kā paredzēts, Vaintē.
Beigusi sakāmo, viņa atvirzījās, atbrīvodama goda podestu priekšgalā. Vaintē divu citu jilanē pavadībā uzmanīgi uztrausās pa spuras redeļaino iekšpusi un nostājās uz iekšējās dzegas. Viņa paspēra soli uz priekšu, un pavadones bijīgi pavirzījās sānis. Vaintē turējās pie apmales un virināja nāsis, izbaudīdama salto, sāļo vēju. Erifneisa nolūkojās viņā ar sajūsmu, jo Vaintē tiešām izskatījās lieliska. Varēja pat nezināt, ka viņai uzticēts pārvaldīt jaunceļamo pilsētu: augstais stāvoklis tik un tā jautās ik žestā.
Vaintē nemānijā apbrīnas pilnos skatienus. Viņa stāvēja, lepni izslējusies, ar atgāztu galvu un izrieztu žokli. Redzokļi zem saules pielietā debesjuma sakļāvās šaurās, vertikālās spraudziņās, stiprās plaukstas sažņaudzās dzelžainā tvērienā, kamēr ieplestās kājas stingri balstījās pret pamatu; vieglas trīsas virmoja pār viņas cildeno, spilgti oranžo seksti. Dzimusi, lai valdītu, - tas bija lasāms ik auguma līnijā.
- Teic man, kas tas ir - tur, priekšā? - Vaintē strupi vaicāja.
- Salu virkne, augstiba. To vārds irto esība. Alekes-Ekzihenta, zeltainu klinšu ķēde. Smiltis un ūdens ap tām nezaudē siltumu cauru gadu. Salas stiepjas virknē, līdz sasniedz cietzemi. Tur, uz tā krasta, jātop jaunajai pilsētai.
«Alpīsaka. Jaukās pludmales,» Vaintē pie sevis murmināja, bet tā, ka citas nevarēja ne redzēt, ne dzirdēt viņas vārdus. «Vai tas ir mans liktenis?» Viņa pagriezās ar seju pret kapteini: - Kad mēs būsim tur?
- Šopēcpusdien, augstība. Līdz tumsai jau nu noteikti. Te ir silta okeāna straume, kas ātri nes mūs turp. Te ir pulka kalmāru, entīsenatis un araketo ēd labi. Dažkārt pat pārlieku. Tā ir problēma, ar ko jāsaskaras tālā ceļojumā. Mums lopi rūpīgi jāpieskata, citādi tie kļūs lēni, un mūsu ierašanās…
- Brīva! Es gribu palikt viena ar savām efenselē.
- Ar patiesu prieku.
Šos vārdus izrunājot, Erifneisa jau kāpās atpakaļ un līdz ar pēdējo skaņu pazuda lejā. Vaintē palūkojās klusajās vērotājās ar siltu skatienu.
- Tas ir noticis! Cīņa par jauno pasauli, par Džendazi, noslēdzas. Tagad sāksies galvenā cīņa - par pilsētas tapšanu.
- Esam tavā rīcībā, lai ko arī tu darītu, - Etdīrga teica, stingra un cieta kā klints, dzelžainā nelokāmībā gatava kalpot. - Vadi mūs kaut nāvē!
No citas mutes tas varētu izklausīties pārspīlēti, bet no Etdīrgas… Katra viņas auguma kustība bija neviltota.
- To es neprasīšu, - Vaintē teica, - toties vēlēšos redzēt tevi, manu drošo balstu, sev līdzās visās lietās.
- Man būs liels gods…
Tad Vaintē vērsās pie Aikimendas, kura saslējās gatavībā saņemt rīkojumu.
- Tava vieta būs atbildīgākā no visām. Starp taviem īkšķiem ir mūsu nākotne. Tu pārvaldīsi hanalē un vaisliniekus.
Aikimenda pauda ciešu apņēmību, gandarījumu un nelokāmu noteiktību. Sajūtot atbalstu, Vaintē sirdī ielija siltums, bet tūdaļ arī viņas vaigs apmācās.
- Pateicos jums abām, - viņa teica. - Tagad atstājiet mani. Es gribu Engu. Zem četrām acīm.
Vaintē cieši turējās pie ādainās spuras, jo araketo uzšūpoja augsts vilnis. Zaļais ūdens bangoja pār tā muguru un sašķīda pret spuras melno pakāji. Vaintē seju apsmidzināja sāļas šļakatas. Caurspīdīgās plēvītes noslīdēja pār viņas acim un lēnām atgriezās vietā. Vaintē nesajuta saltā ūdens dzēlienu - viņas domas bija tālu priekšā milzīgajam dzīvniekam, kas nesa viņu pār Inegbanas jūru. Tur priekšā gaidīja Alpīsaka, viņas nākotnes zeltainās pludmales. Vai ari melnās klintis, kas viņu salauzīs. Viens no diviem - vidusceļa nav. Viņa bija augstu kāpusi kopš šķiršanās no savas jaunības okeāniem, atstādama aiz sevis daudzas sava efenbarus biedrenes, apsteigdama un pārspēdama par sevi daudzus gadus senākus efenbarus. Ja vēlies sasniegt virsotni, tev jākāpj kalnā. Un jāiemanto naidnieki šajā ceļā. Bet Vaintē, atšķirībā no vairuma, zināja, ka sabiedroto atrašana nav mazāk svarīga. Viņa izvirzīja sev mērķi neaizmirst nevienu no sava efenbarus, pat tās, kuras ieņēma zemu stāvokli. Un nekad arī neaizmirsa. Tādu pašu, ja ne vēl lielāku nozīmi Vaintē piešķīra spējai iedvest bijību, pat apbrīnu jaunāko efenbaru loceklēm. Tās bija viņas acis un ausis pilsētā, viņas slepenais spēks. Bez šīs palīdzības viņa nekad nebūtu spējusi likt nākotni uz sava mūža triumfa kārts - šā ceļojuma. Viņas liktenis… Varbūt arī sakāve. Jaunceļamās pilsētas Alpīsakas pārvalde bija dižens solis, misija, kas uzrāva viņu augstāk par daudzām citām. Briesmas slēpās iespējā kļūdīties, jo šajā pilsētā, kura atradās tālāk no Entobanas nekā pilsēta jebkad bijusi, jau šobrīd nebija kārtības. Un viņai būs zemu grimt, ja pilsētas dibināšana vēl kavēsies. Tik zemu, lai nekad vairs neceltos. Kā Dīstai, kuru viņa nāca atstādināt no jaunās pilsētas eistaā posteņa. Dīstai neveicās, darbi viņas vadībā virzījās pārāk gausi. Vaintē nāca viņas vietā - un uzņēmās visas neatrisinātās problēmas. Ja viņai nomisēsies, arī viņu aizstās. Tas biedēja, tomēr bija riska vērts. Jo - ja veiksme viņu nepametīs, kā visas arī cerēja, - tad viņas zvaigzne trauksies augšup un nekas vairs nespēs to kavēt.
Kāda izrāpās no tilpnes un nostājās viņai līdzās. Tīk pazīstamas un vienlaikus tik smeldzīgas izjūtas… Vaintē sajuta ciešo kopību ar sava efenbarus locekli. Diemžēl tumšā nākotne, kas melnēja tur priekšā, samudžināja šīs saites - ciešākās, kādas vispār var pastāvēt, - slāpējošos žņaugos. Vaintē bija jāliek savai efenselē apzināties, kas viņu gaida pēc izcelšanās krastā. Tieši šobrīd, jo šī viņām bija pēdējā iespēja pārmīt kādu vārdu pirms ceļojuma noslēguma. Pārāk daudz bija dzirdīgu ausu un redzīgu acu lejā, tilpnē, lai Vaintē būtu atļāvusies izteikt savu sāpi. Bet tagad viņa runās un pārvilks svītru šai nejēdzībai uz visiem laikiem.