Fārgaja, uzvērusies uz šķēpa kā uz iesma, gulēja, turēdama asiņainās skavās mednieku, kuram šis šķēps klausījis. Fārgaja ir jilanē, un viņš, Keriks, arī ir jilanē.
Bet… Nē, viņš taču ir tanus!
Vai tiešām viņš ir arī tanus?
Nedz atrisināsi šo mīklu, nedz arī izmetīsi no galvas… Tomēr nāksies nedomāt par to. Viņš gan reiz ir bijis zēns, bet šis zēns jau sen miris. Ja viņš grib dzīvot, viņam jādzīvo kā jilanē. Viņš ir jilanē, nevis smirdīgs astazous!
Kāda fārgaja pavilka jaunekli aiz rokas, un viņš aizklunkuroja tai nopakaļ caur līķu armādām: krituši tani, mastodonti, jilanē… Šis skats nebija izturams. Priekšā stāvēja bruņotu fārgaju pulciņš, kurš pašķīrās, lai Keriks varētu tikt garām. Aiz viņām stāvēja Vaintē, ik kustībā paužot neslēptu niknumu. Ieraudzījusi Keriku, viņa bez vārdiem norādīja uz veidojumu, kurš mētājās viņai pie kājām. Tā bija neprasmīgi izģērēta, plankumaina, apdriskāta un apveidu zaudējusi dzīvnieka āda, par kuras piederību liecināja tikai galva - izbāzta galva.
Keriks šausmās atlēca sāņus. Tas taču nav dzīvnieks! Jilanē! Turklāt - ne jau sveša. Suakaina - mērniece, kuru savulaik nogalināja astazoi! Nonāvēta, nodīrāta un vazāta līdzi!
- Palūk! - Katra Vaintē ķermeņa kustība un izdvestā skaņa liecināja par dusmām un neremdināmu naidu. - Šī inteliģence, šis smalkums - un vei, ko tie lopiņi ar viņu izdarījuši! Es gribu noskaidrot visu, kas saistās ar šo lietu: kurš no viņiem to organizējis, cik daudzi iesaistīti, kur viņus meklēt! Tu izprašņāsi astazou, ko mēs tikko saķērām. Mums nācās tam iedauzīt sajēgu. Tas varētu būt barvedis. Patecini viņam asintiņu un izspied no viņa visu, ko šis zina, - pēc tam nositīsim. Bet ātri! Atgriežoties es jau vēlos visu zināt. Daži izspruka, bet Stalana ar med- niecēm aiztraucās pa pēdām, un gan jau driz visi būs pie vietas.
Mazā, augstu koku ieskautā noriņā, zemē nosviests, gulēja tanus ar sasietām rokām un kājām, un kāda fārgaja radijumu slānīja ar viņa paša šķēpa resgali.
- Pamoki viņu, bet nenogalini! - Vaintē aizrādīja un aizsteidzās pretī atskrējušajai ziņnesei.
Keriks nāca tuvāk lēni, it kā pret paša gribu. Mednieks izrādijās liels, lielāks par viņu pašu; viņa kuplā bārda un matu ērkulis piekaltis asinīm. Sišana nemitējās, bet vīrs neizdvesa ne skaņas.
- Beidz! - Keriks pavēlēja, iebakstīdams fārgajai ar hezocanu. - Paej malā!
- Kas tu tāds?! - mednieks aizsmakušā balsī iesaucās, ieklepojās un izspļāva asiņainas zobu drumslas. - Vai esi gūsteknis, sasaistīts kā es? Bet tu runā ar viņiem… Kur tavi mati? Kas tu esi? Vai tu proti runāt?
- Es… Es esmu Keriks.
- Tā sauc puiku, ne mednieku. Bet tu esi liels…
- Jautājumus šeit uzdodu es. Saki man savu vārdu.
- Es esmu Herilaks. Tas ir mans samads. Bija mans… Viņi ir miruši, visi kā viens, vai ne?
- Daži aizbēga. Viņus vajā-
- Zēna vārds… - vīra balss skanēja jau maigāk. - Nāc tuvāk, puis, kas esi jau virs! Nāc, parādies! Viņi uzdauzījuši man acis, tev jānāk tuvāk. Jā, es redzu gan. Kaut arī tev zuduši visi mati, es tomēr redzu, ka tev ir tanus seja.
Herilaks purināja galvu, cenšoties nokratīt asinis no acīm. Keriks pastiepa roku un vieglītēm noslaucīja tās. Siltās ādas pieskāriens atgādināja viņa paša ādu. Keriks nodrebēja pie visām miesām un, savādu izjūtu pārņemts, sakrampēja rokas.
- Tu adresēji viņiem kaut kādas skaņas, - Herilaks turpināja, - un staipīji augumu tāpat kā viņi. Tu proti sarunāties ar viņiem, vai ne?
- Tu atbildēsi uz maniem jautājumiem. Tu neesi tas, kurš jautās.
Herilaks ar to nebija mierā, tomēr saprotoši pamāja.
- Viņi vēlas, lai tu strādā viņu labā. Cik sen tu jau esi pie viņiem?
- Nezinu. Pulka vasaru… Ziemu…
- Viņi visu šo laiku slaktējuši tanus, Kerik. Mēs arī viņus apkaujam, bet ar to nav gana. Reiz es redzēju zēnu maragu gūstā. Vai viņiem ir daudz šādu gūstekņu?
- Viņiem nav gūstekņu. Tikai es… - Keriks aprāvās pusvārdā, un atmiņā uzplaiksnīja sen aizmirstā bārdainā seja starp kokiem.
- Viņi tevi sagūstīja un uzaudzināja, vai ne? - Herilaks gandrīz čukstēja. -Tu vari ar viņiem sarunāties. Mums vajag tavu palīdzību, tu esi nepieciešams taniem… - Viņš ieraudzīja, kas karājas Kerikam ap kaklu, un uz brīdi apklusa. Izklausījās, ka viņam aizžņaugta rīkle.
- Pagriezies pret gaismu, manu zēn! Tev ap kaklu - vai tas ir tavs?
- Mans? - Keriks pārjautāja, pieskārdamies naža vēsajam asmenim. - Droši vien. Viņi saka, ka tas bijis man ap kaklu, kad es nokļuvu pie viņiem.
Herilaks sāka balsī pārcilāt atmiņas, un viņa balss skanēja kā no tālienes.
- Debessmetāls. Es biju starp tiem, kas redzēja to nokrītam no gaisa, kas meklēja un atrada to. Es biju klāt, kad izgatavoja nažus, kad tos ar akmeņiem izzāģēja no metāla, izkala un izvilēja. Pag… Patausti zem maniem apsējiem, jā, jā, te, priekšā… Izvelc ārā!
Siksniņā karājās metāla nazis. Keriks to apmulsis sažņaudza. Tieši tāds kā viņam! Tikai divreiz lielāks.
- Es redzēju, kā tos izgatavoja. Lielāku - medniekam, samadaram, mazāku - viņa dēlam. Dēla vārds kā zēnam bija Keriks… Varbūt. Es neatceros. Bet tēvs… Man ļoti tuvs cilvēks. Viņu sauca Amahasts. Daudzus gadus vēlāk es atradu debessmetāla nazi viņa kaulu atliekās. Starp Amahasta kauliem.
Keriks spēja vien stingā, baiļpilnā klusumā noklausīties, kā izrunā šo vārdu. Vārdu, kurš atnāca sapnī un izzuda atmostoties.