Izejas nav. Rietumos un austrumos saimnieko citi samadi, tikpat badīgi kā viņš un Kelimanus. Dienvidos maragi, ziemeļos ledi - un pašā vidū slazds. Bez izejas.
Neatrisināmi uzdevumi Ulfadana galvu plēsa vai pušu. Viņš izmisumā iekaucās kā lamatās iekritis zvērs un griezās atpakaļ pie samada.
No zāļainās nogāzes augšas lejupceļā pret krastu viss šķita kā allaž. Ādas telšu tumšie konusi stiepās gar upi nekārtīgā ķēdē. Starp teltīm kustējās figūriņas, no ugunskuriem kāpa dūmi… Kaut kur tieši blakus sapīts mastodonts pacēla snuķi un ietaurējās. Tālāk gar krastu varēja redzēt dažas sievietes rakājamies pa zemi ar apdedzinātiem iesmiem: viņas meklēja ēdamas saknes. Šobrīd saknes bija labs ēdamais. Bet ko tad, kad zeme sasals? Zināms, kas notiks! Ulfadans atgainīja šo domu.
Spiegdami skraidija kaili bērneļi un šķaidījās ar ūdeni. Vecās sievietes sēdēja saulainā teltspriekšā un no lūkiem un niedrēm pina grozus. Ulfadans atgriezās ar nenosakāmu izteiksmi drūmajā, skarbajā sejā. Tūdaļ piesteidzās viens no viņa mazākajiem dēliem, lai atklātu jaunākās ziņas.
- Te ir trīs mednieki no cita samada! Viens no šiem trakoti jocīgs!
- Aiznes trusi mātei. Un ātri!
Mednieki sēdēja ap uguni, pēc kārtas ievilkdami dūmus no akmenī izdobtas pipes. Te atradās Kelimanus un aladjekss Freikens, jau sažuvis aiz vecuma, bet visu cienits par savām zināšanām un dziednieciskajām spējām. Jaunpienācēji pieceldamies sveica parādījušos Ulfadanu. Viens izrādījās labi pazīstams.
- Sveicu tevi, Herilak!
- Sveicu tevi, Ulfadan! Tas ir Ortnars no mana samada. Tas ir Keriks, Amahasta dēls, manas māsas dēls.
- Vai jums ir, ko ēst un dzert?
- Esam jau labi ieturējušies. Par Ulfadana vēlību runā plašā apkaimē.
Ulfadans pievienojās ap uguni sēdētājiem, kad pienāca kārta, paņēma pīpi
un dziļi ieelpoja asos dūmus. Viņu izbrīnīja savādais, plikpaurainais mednieks, kuram vajadzēja būt kritušam kopā ar pārējo samadu, bet šis nebija vis. Gan jau vis noskaidrosies, kad tam pienāks savs laiks.
Arī citi mednieki brīnījās par jaunatnācējiem, nāca klāt un sēdās aplī, jo tā samadā pieņemts.
Herilaks nebija tik pieklājīgi rezervēts kā citkārt: nogaidījis tikai vienu pīpes apli, viņš sāka runāt.
- Ziemas ir garas, kurš gan to nezina… Ēdamā trūkst, arī to visi zina… Tagad no visa mana samada palikuši divi vīri.
Tiklīdz viņš izteica šos baisos vārdus, iestājās klusums. Tad ievaimanājās sievietes, kuras klausījās ārpus apļa. Daudziem radi bija ieprecējušies Herilaka samadā. Ne viens vien pacēla skatienu pret austrumu debesīm, kur sāka parādīties pirmās zvaigznes. Herilaks turpināja, un runu neiztraucēja ne vientuļš čuksts.
- Kā zināms, es ar saviem medniekiem devos tik tālu uz dienvidiem tāpēc, ka tur nebija sniega un ziemā valdīja karstums, - uz vietām, kur saimnieko tikai maragi. Man bija doma, ka maragi nogalinājuši Amahastu un visu viņa samadu. Mana doma izrādījās pareiza, jo mēs uzgājām maragus, kas staigā kā cilvēki un nogalina ar nāves nūjām. Tas, ko es atradu Amahasta samada pīšļos, tātad bijušas viņu nāves nūjas paliekas. Mēs nokāvām sastaptos maragus un devāmies atpakaļ uz ziemeļiem. Nu mēs zinājām, ka nāve uzglūn dienvidos un kāda šī nāve izskatās. Bet pērnziem mēs cietām badu, daudzi nomira… Vasarā, kā zināms, medības neveicās… Tā nu es vadīju samadu gar krastu, lai neatkārtotos bads. Vedu medniekus tālāk uz dienvidiem, kur labas medību vietas. Mēs apjautām briesmas. Mēs zinājām, ka var uzbrukt maragi, bet arī bez ēdamā vienādiņ gals. Mēs modri stāvējām sardzē, un starpgadījumu nebija. Tikai atceļā viņi mums uzklupa. Te nu es esmu. Un Ortnars ir te. Pārējie miruši. Kopā ar mums ir Keriks, kurš ir Amahasta dēls, dzīvojis maragu gūstā, bet tagad beidzot brivs. Viņš pārzina maragu gaitas.
Atskanēja ieinteresēta murdoņa, un klausītāju loks sakustējās, jo aizmugurē stāvošie spiedās virsū, tiecoties saskatīt Keriku. Viņus piesaistīja viņa plik- galvība, mirdzošais riņķis ap kaklu un debessmetāla nazis. Pats Keriks lūkojās taisni uz priekšu un neteica ne vārda. Kad viss noklusa, ierunājās Kelimanus.
- Taniem pienākušas nāves dienas. Mūs nonāvē ziema, mūs nonāvē maragi, mūs nonāvē citi tani.
- Vai nav gana, ka mūs nonāvē maragi? Vai tiešām jānaidojas savā starpā? - Herilaks izsaucās.
- Garā ziema un īsā vasara - lūk, pret ko mums jācīnās, - Ulfadans paskaidroja. - Mēs nonācām šeitan, jo brieži kalnus ir pametuši. Bet, tiklīdz mēs mēģinājām še medīt, vairāku šāspuses samadu strēlnieki mūs padzina. Tagad mums trūkst pārtikas ziemai. Mūs gaida bads.
Herilaks drūmi noskurinājās.
- Tā nevar darīt. Ienaidnieks ir marags, ne tanus. Ja mēs vēršam ieroci pret sev līdzīgo, ar mums ir cauri.
Atkal ierunājās Ulfadans, un Kelimanus piekrītoši pamāja.
- Esmu vienisprātis ar tevi, Herilak, bet no mums te nekas nav atkarīgs. Tev jārunā ar citiem samadiem. Ja ne viņi, mēs medītu un nebadotos. Tie nāk no grēdas viņas puses lielā skaitā un ir ļoti badigi. Viņi atspiež mūs, un mēs nevaram medīt. Viņi gaida mūsu nāvi.
Herilaks ar delnu atgainīja viņa vārdus.
- Tas nav tiesa. Viņi nav jūsu posta cēlonis. Medības aiz kalniem droši vien ir tikpat nesekmīgas, ja reiz viņi atdzinušies šurp. Taniem ir divi naidnieki: nebeidzamā ziema un maragi. Viņi apvienojas, lai mūs iznīcinātu. Mēs nevaram uzveikt ziemu. Bet mēs varam nobeigt maragus!
Arī citi pacēla balsi, pievienojoties šim spriedumam, bet Freikens ierunādamies lika tiem apklust. Visi respektēja vecā vīra zināšanas un dziednieka prasmi un cerēja, ka viņš zinās kādu atbildi uz visiem sasāpējušajiem jautājumiem.