- Maragi ir kā lapas: neskaitāmi… Tu saki, viņiem ir nāves nūjas. Kā mēs varam pretoties tādiem radijumiem? Un kam mums tas vajadzīgs? Ko mēs iegūstam, stājoties viņiem pretī? Mums vajag, ko ēst, nevis karu!
Viņa runas nobeigums noslāpa atzinīgā murdoņā. Šķiet, tikai Herilakam radās iebildes:
- Jums vajag ēdamo, mums - atriebību! - viņš drūmi aizrādīja. - Jāatrod iespēja apkaut tos dienvidu maragus. Tiklīdz viņi būs pagalam, gar krastu varēs lieliski medit.
Pēc tam sākās pārrunas un vārdu kaujas, bet nekas netika nolemts. Beigu beigās Herilaks pamāja Ortnaram, viņi piecēlās un attālinājās. Keriks vēroja viņus aizejam, bet nesteidza sekot. Viņu tā nekveldināja atriebes alkas. Ja ceļabiedri nepasauktu, varbūt viņš pat būtu palicis. Viņš taču var palikt pie uguns un iesaistīties citu mednieku sarunās. Varbūt viņš pat var apmesties šeit ar šo samadu, medit un aizmirst maragus.
Tas gan nav risinājums. Viņš zina to, par ko citiem nav ne jausmas. Viņš taču zina, ka jilanē neaizmirsīs ne viņu, ne arī pārējos tanus. Viņu naids sakņojas pārāk dziļi. Viņas izsūtīs putnus, lai uzmeklē visus samadus līdz pēdējam, un nerimsies, lidz visi nebūs iznīcināti. Ulfadans, Kelimanus un viņu ļaudis bīstas tikai ziemas, bada un citu tanu, kamēr tepat - sprīdi aiz apvāršņa - uzglūn patiesais slepkava.
Neviens pat nepamanīja, kā Keriks paņēma šķēpu un aizgāja. Viņa ceļabiedri sēdēja pie atsevišķa ugunskura, un viņš tiem pievienojās. Herilaks ar pagali bikstija uguni, dziļi ielūkodamies tajā, kā meklēdams atbildi liesmās.
- Mēs esam tikai trīs, - viņš prātoja. - Tāda saujiņa nevar stāties pretī maragiem… Bet mēs tā darīsim, ja nāksies! - Viņš pievērsās Kerikam. - Tu zini par maragiem, ko nezinām mēs. Pastāsti! Pastāsti, kā viņi raduši karot!
Keriks domīgi paberzēja zodu un ierunājās - gausi un neizlēmīgi.
- To nav viegli izstāstīt. Jums vispirms jāsaprot, kas ir viņu pilsēta un kā tiek vadīta tās dzīve. Jums jāsaprot fārgajas un jilanē, un vispār - viņu pieeja visam.
- Tātad tu mums pastāstīsi, - Herilaks secināja.
Kerikam sākumā nevedās stāstīšana tanu valodā par lietām, ko viņš nekad šajā valodā nebija pārspriedis. Nācās meklēt jaunus vārdus pazīstamiem apstākļiem, izskaidrojumus jēdzieniem, kas šiem medniekiem pilnīgi sveši. Klausītāji nesaprata; viņi iztaujāja vēl un vēlreiz… Visbeidzot viņi nonāca pie aptuvenas apjausmas par jilanē sabiedrības uzbūvi, kaut gan tā arī nesaprata, kam tāda vajadzīga.
Herilaks klusēdams aplūkoja savas sažņaugtās dūres uz gurniem, cenzdamies uztvert dzirdētā jēgu. Noslēgumā viņš spēja tikai pakratīt galvu.
- Es nekad tos maragus nesapratīšu un, jādomā, arī necentīšos. Ir gana, ja zinu, ko viņi dara. Lielais putns lido augstu un uzokšķerē mūs, tad atgriežas un noziņo viņiem, kur atrodas samads, lai viņi varētu mums uzbrukt. Vai ne tā?
Keriks jau lūkoja apstrīdēt, bet atmeta šo domu un piekrītoši pamāja. Labi, ka viņiem radusies kāda apjausma par jilanē gaitām. Nav vērts ieslīgt sīkumos.
- Kad viņi uzzina, kur samads apmeties, viņi gatavo uzbrukumu. Bruņotas fārgajas laivās dodas sirojumā. Viņas negaidīti uzrodas no jūras un nonāvē visus no vietas, kā jums zināms.
- Bet tas jau nebija viss, - Herilaks iejaucās. - Vai tu nestāstīji, ka nakti pirms uzbrukuma viņas pārlaiž apmetnē pie krasta?
- Jā, tā viņas parasti dara gan. Apmetas, cik vien tuvu iespējams, pārguļ nakti, nākamajā rītā atstāj pārtikas krājumus turpat un dodas uzbrukumā līdz ar saullēktu.
- Vai tā tas notiek ik reizi?
- Ik reizi? Nezinu. Es tikai divreiz esmu piedalījies. Starp citu, tam nav nozimes. Visa viņu domāšana, visa darīšana… Tā tam jābūt vienmēr. Kamēr vien nerodas pretargumenti, viņas savu rīcību nemaina.
- Tātad mums, savukārt, jārod iespēja izmantot šīs zināšanas pret viņiem.
- Kā tu to domā? - Ortnars nesaprata.
- Vēl nezinu. Mums tas jāapdomā un jāizplāno, līdz atrodam izeju. Mēs taču esam mednieki! Mums jāzina, kā piezagties laupījumam. Mēs pratīsim tikt maragiem klāt un iznīdēt viņus!
Keriks visu laiku domās iegrimis klusēja. Viņam samada iznīcināšanas shēma atklājās skaidrāk nekā jebkuram citam. Viņš reiz krastā bija vērojis tumšus apveidus iznirstam no ūdens un vēl joprojām nespēja aizmirst šīs šausmas, bet viņš pats bija arī ceļojis no Alpīsakas kopā ar uzbrucējām, vērojis sagatavošanos, klausījies rikojumos, un skaidri zināja, kā tas notiek. Tagad jāizsver šis notikums no pretējiem redzes viedokļiem un jāatrod iespēja apgriezt to ar kājām gaisā.
- Kājām gaisā… - Keriks balsī noteica, un piepeši skaļi iekliedzās: - Kājām gaisā!
Pārējo skatieni pievērsās Kerikam.
- Bet to var izdarīt, tikai iesaistot Ultadanu, Kelimanu un viņu samadus. Mums jāizskaidro viņiem un jāiestāsta, ka šī palīdzība tiešām nepieciešama. Un lūk, kas jādara! Mēs kopā ar samadiem dosimies uz dienvidiem un medīsim. Tur ir pulka medījuma, un pārtikas netrūks. Bet, ja reiz ejam uz dienvidiem, tad jārēķinās, ka maragi to uzzinās no lielajiem putniem. Toties mēs modri vērosim debesis un, tiklīdz pamanīsim šādu putnu, tā zināsim, kas drizumā gaidāms. Pēc putna parādīšanās izsūtisim medniekus uz pludmali izlūkos. Tā mēs redzēsim, kad ierodas uzbrucēji, un būsim gatavi. Un apkausim viņus, nevis bēgsim.
- Tas ir bīstami, - Herilaks iebilda. - Ejot kopā ar samadiem, mēs riskējam ar sieviešu, bērnu un citu cīnīties nespējīgo dzīvībām. Jāizstrādā labāks plāns, citādi samadi neuzņemsies risku mums sekot. Padomā vēl! Vai tik nebija kaut kas svarīgs, ko tu man jau stāstīji? Kaut kas par nakti… Ka maragiem nepatīk klejot naktī…
- Ne gluži tā. Vienkārši viņu ķermeņi atšķiras no mūsējiem. Nakti viņiem jāguļ, un ne citādi. Tādi viņi ir.