Herilaks domīgi atspiedās pret šķēpu.
- Tad mēs esam guvuši ne vien uzvaru, bet arī dzīvību. Ar to vēl vairāk tanu pārdzīvos tuvo ziemu. Man jāizsūta ziņneši pie samadiem un jāuzdāvina tiem šis dārgums. - Viņš pārlaida skatienu pār līķiem pieslānīto pludmali. - Ko te vēl var izmantot?
Keriks pieliecās, pacēla nosviestu hezocanu, notrausa smiltis no tā tumšā ķermeņa, pavērsa ieroci pret klajo jūru un saspieda. Atskanēja sauss sprakšķis, un dzelksnis aizlidoja viļņos. Domās nogrimis, Keriks pabakstīja sīko mutīti, un tā pavērās. Aizvēris to, viņš pasniedza šaujamo Herilakam.
- Savāksim nāves nūjas. Un dzelkšņus. Es parādīšu, kā tie izskatās. Mēs nevaram izaudzēt šīs lietiņas, bet, ja barosim tos, tie dzīvos daudz gadu. Indīgie dzelkšņi nonāvēs maragus tikpat viegli kā tanus. Bijuši mums šādi ieroči, neviens marags šonakt nebūtu izsprucis sveikā.
Herilaks aizrautīgi uzsita Kerikam pa plecu.
- Šī būs tikai viena uzvara no daudzām! Es tūlīt saaicināšu samadus.
Palicis viens, Keriks pacēla tuvāko dzēriena pūsli, veldzēja slāpes un pārlaida skatienu sajūsminātajiem medniekiem. Tā bija uzvara, tanu pirmā uzvara. Bet viņu neatstāja drūma nojauta, ka turpmākās uzvaras nenāks tik viegli. Keriks paraudzījās uz tuvējās fārgajas līķi, piecēlās un piespieda sevi ķerties pie pludmales pārmeklēšanas.
Lai pilnībā pārliecinātos, vajadzēja daudz laika. Viņš izbradāja pat ūdeni, aplūkodams tur guļošos liķus, un saņēmās pagriezt to sejas pret sevi. Pabeidzis viņš gurdi atslīga smiltīs.
Dažas jilanē izrādījās pazīstamas, pārsvarā mednieces, un bija pat viena, kuru viņš pazina kā laivu dresētāju. Bet to vienu pazīstamo seju Keriks bija meklējis velti. Tās še nebija. Viņš nolūkojās gar krastu uz dienvidiem, kur jau sen kā izzudušas aizpeldošās laivas.
Vienā no tām bijusi ari Stalana, par to nav šaubu. Šo sirojumu noteikti vadīja viņa, un tikpat noteikti viņa tumsas aizsegā paglābusi savu dzīvību.
Pienāks diena, kad viņu ceļi krustosies, - par to Keriks nešaubījās. Šī sakāve jilanē neapturēs. Drīzāk tā darīs viņas mērķtiecīgākas. Cīņa nav galā, tā tikai sākusies. Kerikam nebija ne jausmas, ar ko tā beigsies. Viņš saprata, ka tādu sadursmi, kāda viņus vēl gaida, pasaule nav pieredzējusi.
Mežonīga cīņa starp divām rasēm, kurām kopīga tikai viena lieta: neremdināms savstarpējs naids.
VII
nu<nkē a>akburzhou
kaseibur>ak umuhesn
tsuntensi nu<nkekash
Pirms Ērkšķu Sienas mūsu drošais aizsegs ķermeņu aplis bija; tā izturība
neplaks arī nākotnē.
Lietus kapāja laivas kā ar pātagām, vēja brāzmas svaidīja tās stāvajos viļņos. Smagās lāses šķīda pret to melnajiem ķermeņiem, un okeāns visapkārt apnicīgi šņāca. Tumšā krasta līnija bija izzudusi skatienam, un jūra aiz muguras rādijās tukša. Stalana pavērās uz visām pusēm, tad lika savai laivai apstāties un aicināja citas darīt tāpat.
Pelēcīgajā rīta gaismā visas pat bez rīkojuma sadrūzmējās kopā, pārējo klātbūtnē meklēdamas patvērumu. Pat tukšās laivas piespiedās ciešāk līdz ar aizņemtajām un mulsi zvārojās, jo nedzirdēja komandas. Stalana augošā niknumā pārlaida acis pār izsprukušo fārgaju rindām.
Tik vien! No varenās trieciengrupas, ko viņa veda uz ziemeļiem, palikusi panikas pārņemta saujiņa. Kā tas gadījies!
Dusmas auga; Stalana zināja gan, kā tas gadijies, un tieši šī apziņa iesvēla viņā tik ārprātīgu niknumu, ka uz brīdi visas domas nācās izmest no galvas. Jāpagaida, līdz pūlītis būs veiksmīgi nogādāts atpakaļ Alpīsakā; tas ir viņas virs- uzdevums.
- Vai kāda ir ievainota? - viņa sauca, griezdamās riņķī, lai visas varētu saprast žestus. - Paceliet rokas, kura ir!
Izrādījās - gandriz puse ir ievainotas.
- Mums nav apsēju, tie ir zuduši līdz ar pārējiem krājumiem. Vaļējas brūces izskalojiet jūras ūdenī! Neko vairāk nevaru palīdzēt. Tagad paverieties visapkārt! Vai redzat tukšas laivas? Tās drīz vien nošķirsies, bet mēs nevaram atļauties zaudēt kaut vienu. Es gribu, lai katrā laivā atrastos vismaz viena tārgaja. Pārkārtojieties nekavējoties, kamēr esam visas kopā!
Dažas fārgajas vēl bija pārāk panikas pārņemtas, lai spētu domāt. Stalana dzina savu laivu caur burzmu, kliegdama un dunkādama fārgajas, līdz tās pakļāvās.
- Šī laiva nav tukša! - kāda fārgaja spiedza. - Tajā ir mirusi fārgaja!
- Met viņu okeānā, un arī visas citas, ko atrodiet!
- Šī laiva ir ievainota! Tajā sadūrušās astazou bultas!
- Atstāj tās, kur ir! Tu vairāk kaitēsi, raujot tās laukā!
Armādas paliekās vairs nepietika fārgaju, lai izvietotos pa vienai katrā laivā. Stalanai nācās pamest dažas ievainotās laivas likteņa varā.
Tiklidz visi pārvietojumi bija veikti, viņa norikoja paplucināto flotili uz dienvidiem.
Viņas kuģoja augu dienu bez apstājas. Vismaz līdz tumsai Stalana nevēlējās tuvoties krastam: te varēja gadīties citi astazoi - slēpnī, kaujas gatavībā. Laivas ar fiziski un morāli sagrautajām fārgajām nerimtīgi virzījās uz priekšu, kamēr vien saule vēl vīdēja virs apvāršņa. Tikai pēc tam Stalana deva rīkojumu griezt krastā, kur jūrā ieplūda kāda upele. Ieraudzījušas saldūdeni, fārgajas slāpēs sasparojās, bet Stalana lika tām kavēties laivās, līdz pati bija pārlūkojusi krasta joslu. Tikai tad viņa ļāva mazās grupiņās izcelties krastā un padzerties. Viņa turēja hezocanu gatavībā un stāvēja sardzē. Ik auguma līnijā paudās nicinājums pret stulbajām radībām. Viņas ierocis palicis vienīgais! Pārējās vienkārši izmisumā bēgušas, pilnībā aizmirsdamas par ieročiem.