- Zemākā augstākajai, - kāda fārgaja padzērusies vērsās pie Stalanas. - Kur te ir ēst?
- Taču ne šeit, tu, valodā vājā tukšgalve! Varbūt rīt… Vācies atpakaļ laivā! Mēs šonakt negulēsim krastā.
Trūka apmetņu, kas ļautu nakts laikā uzturēt nemainīgu ķermeņa temperatūru, un, kamēr vien saule nesasildīja gaisu, fārgajas kustējās ļengani un gausi. Pēc tam atkāpšanās turpinājās.
Trešajā dienā, joprojām izpaliekot vajāšanas pazīmēm, Stalana saņēmās izkāpt krastā pamedit. Ja gribi atgriezties dzīva, tad jāpaēd. Viņa rūpīgi izraudzījās pieturvietu, kur kādas upes delta veidoja neskaitāmus purvus un sīkas saliņas.
Muklājos viņa uzdūrās dažiem plankumainiem radījumiem, kas ganījās niedrēs. Tie līdzinājās ļoti sīkiem arakabiem - tādi paši gari kakli un mazas galviņas. Stalana pamanījās divus noguldīt. Tie bija pārāk lieli, lai būtu nesami, un medniece devās atpakaļ pēc fārgajām, kas aizvilka ķermeņus uz liedagu.
Visas pieēdās līdz ūkai, lopiski plēšot gaļu ar zobiem, jo trūka jebkādu griežam rīku.
Ceļojuma laikā divas smagāk cietušās nomira. Vēl starp zaudējumiem jāmin bez vadības palikušās ievainotās laivas, kuras pa naktīm cita pēc citas noklīda.
Pusdienlaikā viņas ieraudzīja dažas zvejas laivas un drīz vien jau meta līkumu gar krastu, kurš veda uz Alpīsakas ostas vārtiem. Jādomā, flotile bija pamanīta un sirotāju retās rindas ievērotas, jo nekāda sagaidīšanas grupa ostā neieradās. Tukšs, kā izslaucīts, ja neskaita vienu stāvu - Etdīrgu, kura pagaidām pildīja eistaā pienākumus. Kad Stalana rāpās ārā no laivas, viņa paspēra soli uz priekšu, bet neteica ne vārda. Pirmā ierunājās Stalana - stingri saskaņā ar etiķetes prasībām.
- Kādā nakšņošanas reizē liedagā mums uzbruka astazoi. Viņi veikli kustas tumsā. Mēs nekādi nespējām sevi aizstāvēt. Te nu tu redzi vienīgās, kas izglābās.
Etdīrga pārlaida saltu skatu saujiņai fārgaju, kas dzina laivas aplokos.
- Tā ir nelaime, - viņa konstatēja. - Vai tas notika pirms vai pēc jūsu pašu uzbrukuma astazoiem?
- Pirms. Mēs neguvām neko. Zaudējām visu. Es negaidīju uzbrukumu, es neizliku sardzes. Mana kļūda. Pavēli, un es miršu!
Stalana, elpu aizturējusi, gaidīja. Nāve - tā ir viena vienīga pavēle vākties projām. Viņas skatiens bija piekalts jūrai, bet viena acs pagriezās atpakaļ - pret Etdīrgu.
- Tu dzīvosi, - Etdīrga beidzot izlēma. - Protams, tu esi kļūdījusies, bet Alpīsakai vēl būs vajadzīgi tavi pakalpojumi. Tev vēl par agru mirt.
Stalana atbildēja ar sapratnes un pateicības žestu, neslēpjot atvieglojumu.
- Kā tas varējis notikt? - Etdīrga vaicāja. - Šāda neveiksme sniedzas pāri manai saprašanai.
- Bet ne manai, - Stalana attrauca ar naidu un niknumu ik ķermeņa kustībā. - Man ir pilnīgi skaidrs, kā tas sanāca.
Stalanas acis uztvēra kustību; viņa aprāva runu un pievērsās pilsētas gatvei, pa kuru tuvojās palankīns. To līgani nesa četras lielas fārgajas, bet gājienu noslēdza Akotolpas resnais, gāzelīgais augums. Fārgajas uzmanigi nolaida palankīnu zemē un pakāpās malā. Akotolpa piesteidzās klāt ar ieplestu muti un noliecās pār augumu, kas gulēja nestuvēs.
- Tu drīksti kustēties un runāt tikai mazliet, tas vēl ir bīstami, - Akotolpa aizrādija.
Vaintē saprotoši pamāja un pievērsās Stalanai. Valdniece bija stipri izkri-
tusies: zem ādas skaidri iezīmējās kauli. Šķēpa brūce jau sadzijusi, atstājot červeļainu rētu, bet iekšējie bojājumi izrādījās ļoti nopietni. Atnesta pie Akotolpas, Vaintē daudzas dienas gulēja kā letarģijā. Visas organisma funkcijas bija palēninātas. Akotolpa lāpīja brūces, apkaroja infekciju, pārlēja asinis un darīja visu citu nepieciešamo, lai uzturētu eistaā pie dzīvības, kas karājās mata galā. Tikai Akotolpas neizmērojamās zināšanas, pašas Vaintē spēcīgais organisms un dzīvotgriba ļāva viņai atlabt. Ilgās slimības laikā viņas vietu vadībā ieņēma Etdīrga, bet drīz vien Vaintē pati atgriezīsies valdnieces krēslā. Jau šobrīd viņa runāja kā eistaā.
- Stāsti, kas noticis!
Stalana stāstīja, neko neizlaižot. Viņas detalizētais izklāsts bija iespēju robežās plānveidīgs un lietišķs: izcelšanās krastā, slaktiņš, bēgšana atpakaļ uz Alpīsaku. Viņa nobeidza ar tiem pašiem vārdiem, kurus bija teikusi Etdīrgai:
- Mana kļūda. Pavēli, un es miršu!
Vaintē ar asu kustību atgainīja šādu priekšlikumu, liekot Akotolpai satrūkties un bažigi iesvilpties.
- Kļūda vai ne, tu mums esi vajadzīga, Stalan. Tu dzīvosi. Ja ne vairāk, tu esi nepieciešama, lai atriebtos. Tu būsi mans ierocis. Tu nonāvēsi to, kurš pie visa vainigs. Tas var būt tikai viņš.
- Eistaā taisnība. Lidoņa atnestajās bildēs nebija citas astazou grupas. Ar astazou grupu viss šķita esam kārtībā. Bet nebija! Kāds zinājis par putnu un vadījis astazou nakts kustības. Kāds ir paredzējis, ka mēs nakti pirms uzbrukuma pārlaidīsim krastā. Kāds zināja.
- Keriks!
Šajā vārdā tik spēcīgi izskanēja nāve, ka Akotolpa sāka iebilst.
- Tu riskē ar pašas dzīvību, eistaā, runājot tik skarbi. Tu vēl neesi tiktāl atlabusi, lai atļautos šādas emocijas.
Vaintē atslīga mīkstajos paklājos un piekritoši pamāja, brīdi atpūzdamās pirms turpinājuma.
- Man tas viss rūpīgi jāapsver. Nākamo reizi ķersimies pie astazoiem no citas puses. Mūsu zināšanas bijušas nepietiekamas, jo putna atnestajos attēlos redzama tikai puse astazou dzīves. Dienas puse. Bet astazoi var pārvietoties arī nakts tumsā. - Viņa pievērsās Akotolpai. - Tu pārzini šīs lietas. Vai ir iespējams iegūt attēlus naktī?