Akotolpa, domās ieslīgusi, knibināja savu trekno pakakli.
- Nav izslēgts, ka to varētu panākt. Ja izdosies… Ir arī putni, kas lido naktī. Mēģināšu kaut ko darit.
- Un sāc nekavējoties. Tālāk: vai ir iespējams izcelt sīkākas detaļas saņemtajās bildēs?
- Tava jautājuma jēga man nav skaidra, eistaā…
- Klausies un saproti! Ja uzbrukumu rīkojis astazous Keriks, tam jābūt šajā barā. Tātad - jābūt ari attēlos. Vai to var pārbaudīt?
- Jautājumu sapratu. Attēla detaļas var palielināt pēc patikas.
- Dzirdēji, Etdirg? Paseko, lai tas tiktu darīts!
Etdīrga rīkojumu pieņēma un devās izpildīt. Vaintē atkal pievērsās Stalanai.
- Turpmāk mēs uzbruksim citādi. Gādāsim arī par drošību naktī. Nezinu, kā, bet šāda neveiksme nedrīkst atkārtoties!
- Vajadzēs daudz fārgaju, - Stalana prātoja.
- Šis jautājums ir atrisināts. Tavas prombūtnes laikā mēs saņēmām vēsturisku ziņu: visi sagatavošanās pasākumi jau veikti! Inegbana ieplūdīs Alpīsakā vēl pirms vasaras beigām. Abas pilsētas atkal būs viena, stipra un mūžiga.
- Tad mums būs viss, kas vajadzīgs, lai izsvēpētu astazous no šīs pasaules.
Akotolpa un Stalana reizē līksmi sumināja šo ziņu, ko nekavējās darīt arī pati
Vaintē. Ja tā būtu saņemta kaut kad pirms viņas ievainošanas, viņa par to runātu līkločiem, stingri pieturoties pie etiķetes. Tolaik viņas dzīves vadmotīvs, vienīgā visaptverošā dziņa bija alkas pārvaldīt Alpīsaku. Naidam pret Malzasu nebija robežu, jo Inegbanas eistaā pēc pilsētu saplūsmes lemts kļūt par Alpīsakas eistaā. Tagad viņa apsveica Malzasas ierašanos. Viens šķēpa sviediens, kas iegrūda viņu tumsībā, nekustībā un sāpēs, pārvērtis visu. Jau ar pirmo pusapziņas mirkli pēc šā gadijuma viņa atcerējās, kas noticis. Ko šis astazous viņai nodarijis! Astazous, kura dzīvību viņa saudzējusi, kuru viņa cēlusi tik augstu - nosēdinājusi sev līdzās un ļāvusi gādāt par viņas labklājību! Astazous, kurš par to visu atlīdzinājis, lūkojot viņu nonāvēt! Šī brutālā rīcība nepaliks nesodīta! Domas par Keriku nostiprināja viņas nelokāmo gribu: atpestīt Zemes vaigu no šīm derdzīgajām pinnēm, no visas šīs sugas. Kad jilanē uzzinās, kas noticis ar fārgajām, kuras devušās ziemeļu sirojumā, viņas visas izjutis to pašu. Kad Inegbana ienāks Alpīsakā, jilanē apjautīs, ka dzīve šeit nelīdzinās mierīgajai eksistencei tālajā miera pilsētā. Kad astazoi apdraudēs arī viņu dzīvību un rases nākotni, uzbangos atbalsta vilnis Vaintē centieniem.
Visi jilanē spēki, zināšanas un griba jāapvieno vienas idejas vārdā: iznīcināt astazous! Noslaucīt no zemes virsas bez pēdām! Uzsākt krusta karu, kas notrauks viņus no Zemes virsas kā pelējumu no sienas, kā derdzigu ekzēmu no ādas…
Krusta karā var būt tikai viena vadone.
Beidzot Vaintē redzēja savas dzīves piepildījumu.
VIII
Pazarēs, kur neiekļuva ne vēsmiņa, stingi karājās rēna migla. Saltajā klusumā ielauzās tikai ūdens lāšu plakšķi no lapotnes un attāli putnu kliedzieni. No krūmapakšas piesardzīgi izlēca trusis un sāka skrubināt biezo noras zāli. Piepeši tas mitējās, atsēdās, saspicēja ausis un, kaut ko saklausījis, nozuda kā zibens šautra.
Smagie, gausie soļi dunēja kā attāls negaiss. Aizvien tuvāk čīkstēja ādas siksnas un zem smagajiem baļķiem švīkstēja meža zemsedze. Pirms mastodontu kolonnas noras malā parādījās divi mednieki šaudīgiem skatieniem un izslietiem šķēpiem. Starp ādu kažokiem un zābakiem vīdēja kaili stilbi, kurus valgajā gaisā klāja ūdens piles. Arī citi mednieki atstāja koku aizsegu un nāca pāri klajumam. Tad izspraucās pirmais mastodonts - liels, kuprains tēviņš. Nemainot gaitu, viņš pacēla snuķi, nolauza koka zaru, sastūķēja lapas mutē un sapņaini zelēja.
Cits pēc cita mastodonti iznira no meža, atstājot noras mīkstajā zemē dziļas vagas no šļūceņu baļķiem. Starp dzīvniekiem šaudījās sievietes un pusaudži, bet gājienu noslēdza mednieku arjergards. Tanu dzīve bija nebeidzams ceļojums.
Apmetnes vietu upes līkumā viņi sasniedza jau vēlā pēcpusdienā. Mijkrēslī zvīļoja pirmā sniega pārslas, virpuļodamas starp zariem. Ulfadans pavērās uz ziemeļiem un ošņāja auksto pūsmu.
- Agri gan, - viņš norūca. - Pat agrāk, nekā pērn. Šeit, ielejā, sniegs būs tikpat biezs kā kalnos. Mums šonakt par to jāapspriežas.
Kelimanus rezignēti piekrita. Atgriešanās senajā apmetnes vietā pēc maragu slaktiņa šķita pati par sevi saprotama un neapspriežama. Savākuši maragu ieročus un pārtiku, visi, bīdamies iespējamās atriebes, drudžaini steidza pazust no krasta. Visvieglāk un dabiskāk bija atgriezties. Tas atbrivoja arī no nepieciešamības pieņemt jaunus lēmumus, kamēr nav sasniegts drošs attālums no krasta. Mūžsenais dzīves ritums ir izjaukts, ziemošana kalnos - neiespējama, - ko lai dara? Šāds jautājums izskanēja bieži, bet allaž palika bez atbildes. Tagad beidzot jāpievēršas arī tam un jārod risinājums. Tiklīdz teltis bija uzslietas un vēderi piepilditi, mednieki savācās pie ugunskura un uzsāka pārrunas.
Atšķirībā no mājāssēdētājām pilsētniecēm jilanē, kuras ievāca pašu izaudzēto, tani pārtika no medibām. Viņu nomadu dzīve nesaistījās ar noteiktu vietu, ceļš vienādiņ veda uz labākiem medibu laukiem, uz bagātīgākām zvejas vietām, rudenī - uz mežiem, kur vairāk augļu, sēņu, sakņu. Tani netiecās pēc noteikta zemes pleķīša, jo viņu mājas bija visa pasaule. Viņi arī neveidoja lielas sabiedrības grupas kā jilanē. Samadi bija mazas vienības, kuras kopā saturēja savstarpējs izdevīgums. Vecākās sievietes varēja ierādīt jaunākajām, kur meklējamas ēdamas saknes. Zēni varēja apgūt medību iemaņas, mednieki kopigiem spēkiem spēja samedīt vairāk nekā katrs atsevišķi. Samadars nebija virsaitis, kurš visus komandētu: drīzāk jau mednieks, kurš prasmīgāk plānoja medības, pats tajās izrādījās veiksmīgāks un radīja iespaidu, ka viņa vadībā samads uzplauks. Viņam nebija nekādu atšķirības zīmju no citiem medniekiem. Viņa vara balstījās uz samada vienprātības. Samadaram bija grūti nodrošināt netīkamu rīkojumu izpildi: mednieks ar visu ģimeni varēja balsot kājām, aizejot mūžamežā un pievienojoties citam samadam, kura samadars viņam vairāk tīkams.