Nu bija laiks izlemt. Mednieku loks pletās, malkas krāvums auga, un liesmas uzsitās aizvien augstāk. Ļaudis sasaucās un smējās, ieņemdami labākās vietas pie uguns, meklējot siltumu un vairīdamies no dūmiem. Vēderi smagi, ziemai krājumu netrūkst, - ko vairāk var vēlēties! Tiesa gan, jāpieņem atbildīgs lēmums. Visapkārt jau skanēja dažādi vēlamās rīcības ieteikumi, bet, kad priekšā izgāja Ulfadans, kņada rimās.
- Esmu dzirdējis daudzus sakām, ka būtu labi pārziemot šajā mums tik pazīstamajā vietā. Medības gan še nesokas, bet pārtikas mums pietiek līdz pavasarim. Jautājums ir gluži cits: padomājiet, vai mastodonti šeit spēs izdzīvot? Vai zāles te pietiek, vai koku zaros ir gana lapu? Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Ja mēs ziemu pārciešam, bet lopi ne, tad ari mums gals klāt: pienāks laiks doties projām, bet… Lūk, kas mums apspriežams!
Sāka raisīties nopietnas pārrunas, jo mastodontu vajadzības daudzu prātus nebija nodarbinājušas. Runātgribētāji cēlās kājās un vērsās pie visiem; čala pieklusa. Herilaks un Keriks klausījās, bet paši vārdu neņēma. Kamēr bija gaidāma kauja, Herilaks veica sakripeka pienākumus. Kad uzvara rokā, Herilaks klusi sēdēja citu vidū. Keriks, savukārt, jutās gandarīts, ka ir ielaists mednieku lokā, nevis atstumts starp sievietēm un bērniem. Pietiek jau, ka var sēdēt un klausīties.
Skanēja runas par mazsvarīgām problēmām, dažas - žēlabainas, bet pārsvarā - plātigas. Kad pļāpas nogura, Ulfadans sauca pēc Freikena padoma, un pārējie šim aicinājumam pievienojās. Veco vīru turēja lielā cieņā par apbrīnojamo atmiņu un zināšanām dziedniecībā. Aladjekss taču zina dzīvības un nāves noslēpumu! Varbūt viņš parādīs pareizo ceļu?
Freikens parādījās gaismas lokā ar bezvārda zēnu pie rokas. Kad zēns būs pieaudzis un Freikens nomirs, māceklis pieņems viedā vira vārdu. Pagaidām viņam vārda nedrīkst būt.
Puika aptupās aladjeksam pie kājām, parakājās pa ādas tarbu un izvilka tumšu bumbuli, ko rūpīgi novietoja zemē lidzās ugunskuram. Freikens plucināja to ar diviem iesmiņiem, līdz atsedza peles kaulus. Šīs Freikenam tik dārgās bumbiņas - pūču atvēmas - slēpa ziņas par nākotni, ja vien prata tās lasīt.
- Ziema būs auksta! - vecis iegaudojās. - Es redzu ceļojumu!
Turpinājās tādā garā, un auditorija šķita dziļi aizgrābta. Keriks garlaikots
knosījās: jebkurš taču varētu pateikt to pašu arī bez peles kauliem - tajos nu gan atbildi velti meklēt. Bet kaut ko jēdzīgu - to, savukārt, nepateiks neviens. Jo vairāk Keriks dzirdēja, jo skaidrāk saprata, ka risinājumam neviens netuvojas. Glābiņu var sniegt tikai kaut kas pilnīgi jauns un nebijis. Beigu beigās, pilnībā pārliecinājies, ka neviens negrasās savā runā skart problēmas būtibu, viņš negribīgi cēlās kājās.
- Es klausījos visā, kas še tika runāts, un dzirdēju vienu un to pašu atkal un atkal. Nebeidzamā ziema atnākusi no kalniem. Stirnas pametušas kalnus, jo bezmaz cauru gadu zemi sedz sniegs un viņām nav kur ganīties. Ja kāds tam netic un vēlas doties uz ziemeļiem, es labprāt uzklausīšu, ko šis mednieks saka.
Iestājušos klusumu pāršķēla visiem zināmā igņas llgeta sauciens:
- Sēdi mierīgs! Mēs visi to zinām, bezmati! Ļauj runāt medniekiem!
Keriks labi apzinājās, ka viņa bārdiņa ir plāna un īsie mati pat nenosedz ausis. Apkaunots viņš jau grasījās apsēsties, bet piecēlās Herilaks, nostājās līdzās un piegrūda ar elkoni, aicinot turpināt runu.
- Šā mednieka vārds ir Keriks, nevis bezmatis. Ilgetam gan laikam matu trūkums ir ļoti sāpīgs jautājums, jo ar katru gadu virs viņa acīm aizvien augstāk slejas piere.
Visapkārt atskanēja līksmi smiekli un plaukstu plīkšķi pa gurniem. Ilgetam atlika tikai sadrūvēties un ciest klusu. Būdams samadars, Herilaks nereti bija izvēlējies zobgalības kā pārliecināšanas lidzekli. Šobrid viņam vēl bija kas piebilstams; viņš nogaidīja sajūsmu pierimstam.
- Kerika matu pieminēšanai var būt tikai viena nozīme: atgādināt mums, ka tos nodzinuši maragi, kas turēja viņu gūstā. Mums jāatceras, ka viņš prot ar tiem sarunāties un saprast tos. Mūsu vēderi ir pilni tāpēc, ka Keriks parādīja, kā nokaut maragus. Mēs medījām, gaidīdami viņu triecienu. Viņš mums parādīja, kā aizstāvēties uzbrūkot, un mēs tiešām vairumu apkāvām. Kad Keriks runā, mums jāklausās.
Pūlim pārvēlās piekrītoša murdoņa, kas atgrieza Kerikam dūšu.
- Tātad, visi esam vienisprātis, ka uz ziemeļiem iet nedrikst. Uz rītiem zeme ir tikpat nabadzīga kā šeit līdz pat krastam, kur var uzbrukt maragi. Arī tur nav, kur pārziemot. Nav arī uz vakariem, kur varbūt ir laba zeme, bet priekšā stāv tani, kas mūs nelaidīs turp. Tad nu es jautāju: kāpēc mēs neejam uz dienvidiem?
Pār klausītājiem pāršalca pārsteiguma sēcieni un pat izklaidus smiekli, ko apklusināja Herilaka sarauktā piere: viņu ļoti cienīja par prasmi vadīt kauju un paša roku spēku. Tad cēlās Ulfadans un uzsāka runu par dienvidiem.
- Man ir gadījies noiet līdz meža malai dienvidos, un reiz jaunībā es pat izgāju nebeidzamajā stepē. Lūk, ko es tur atradu! - viņš piedūrās milzu zobam, kas karājās kaklā. - Es biju gana jauns un dumjš, lai tā dēļ riskētu ar dzīvību. Tur nav stirnu - tikai maragi, kas plēšas un nogalina cits citu. Maragi koku augumā. Mums dienvidi sola vienīgi nāvi. Mums nav ceļa turp.