Paēdis viņš drīz vien ieslīga miegā un vairs nepakustējās, līdz Herilaks aizskāra viņa plecu. Vēl bija melna nakts, bet Mednieks jau pazudis no rietumu debesīm un drīz nogrims arī Mastodonts; tuvojās rītausma.
- Šonakt mūs nekas netraucēja, - Herilaks čukstēja, - kaut arī dzīvas radības še netrūkst. Varbūt tiem netīk mūsu smaka.
Notika sardzes maiņa; starp kokiem vīdēja mednieku stāvi. Keriks nostājās nogāzes virsotnē un nolūkojās upītes melnajās aprisēs.
- Mēs redzējām kādus dzīvniekus tur dzeram, - Herilaks stāstīja, - bet nekādi nespējām noteikt, kas tie tādi ir.
- Kāda tam nozīme, ja šie mūs neaiztiek.
Abi klusēdami gaidīja gaismas svīdu austrumos.
- Jau diena un nakts, un mēs joprojām esam dzīvi, - Herilaks jūsmoja. - Runā, ka labs sākums esot puse uzvaras. Varbūt tiešām?
XI
Dienu no dienas samadi virzījās uz dienvidiem. Mednieki joprojām rūpējās par flangu drošību un naktī uz maiņām stāvēja sardzē, tomēr gāja drošāk un mierīgi baudīja arī naktsmieru. Līdzenumā mutuļoja dzīvība, bet lielākā daļa sastapto maragu izrādījās zālēdāji, kas uzturējās drošā attālumā no samadiem un viņu mastodontiem. Gadījās arī plēsēji, un ne viens vien lūkoja uzbrukt. Tuvāk pienākušos mednieki nošāva, bet pārējie, to redzēdami, manījās projām. Visi apzinājās, ka bez šiem trofeju ieročiem jau sen būtu krituši, toties, šādi nodrošinājušies, bez bažām lauzās aizvien dziļāk plašajā prērijā.
Maršruts allaž meta līkumu ap purviem upju piekrastēs un lielajiem dzīvniekiem, kas zvilnēja dūņās. Gājēji uzmanījās arī no brikšņainiem biezokņiem, jo, laužoties cauri, nācās izkārtoties ķēdē, kas apgrūtināja kolonnas apsargāšanu.
Neraugoties uz pastāvīgo briesmu klātbūtni, mednieki ik rītu ar cerībām gaidīja, ko atnesīs austošā diena, bet vakaros pie ugunskuriem lidz dziļai tumsai tērgāja par dienā redzēto. Apkārtne bija tanu dzīves būtiska sastāvdaļa. Viņi bija raduši pazīt katru dzīvnieku mežā, katru putnu lapotnē, zināt to paradumus un prast nomedīt, bet šobrīd nācās atklāt jaunu pasauli. Ceļojuma sākumā - vēl netālu no lielajiem mežiem - vienlaikus ar dažādiem maragiem varēja novērot stirnas un citus pazīstamus dzīvniekus. Visai drīz kopš neminamiem laikiem redzētie un medītie dzīvnieki pilnībā izzuda. Ja nu vienīgi daži putni šķita pazīstami un, protams, zivis. Visu pārējo faunu sastādija maragi - raibu raibie -, un tos vairs nevarēja apzīmēt ar vienu vienīgu vārdu. Sīkas ķirzakas un čūskas šaudījās pa zāli un trāpījās zem kājām, bet viļņojošajā graudzāļu jūrā ganījās lieli un mazi neradījumi. Ejot garām šādiem ganāmpulkiem, mednieki kļuva ipaši modri, jo ne reizi vien gadījās, ka tādus uzmanīja neganti plēsēji.
Reiz viņi uzdūrās nepazīstama milzu dzīvnieka maitai, ko plucināja milzīgi putni. Tie bija lempīgi izdzimteņi ar tumšsarkanu apspalvojumu un ļoti garām astēm. Medniekiem tuvojoties, tie lēkāja uz savām garajām kājām, iepleta knābjus un dusmās šņāca. Iespaidīgo maitēdāju knābji līdzinājās žokļiem ar asu zobu rindām.
Zeme bija bagāta un medības - tik raženas, ka šķita - bultu smailes teju teju būs jau nodilušas. Ari gadalaiks acu priekšā mainījās. Pirms došanās ceļā, no kokiem jau sāka raisīties lapas un ziema draudīgi atgādināja par sevi ar salnām naktīs. Tagad laiks šķita ritam atpakaļgaitā un viņi atgriezās siltajā gadalaikā. Pat naktīs vairs nebija vēsi, bet dienās nācās atbrīvoties no ādu tērpiem un ļauties saules stariem kā vasarā.
Kādu dienu lielā upe nonāca pie vēl varenākas straumes un ieplūda tajā. Bija gan tikai agra pēcpusdiena, bet Herilaks apstādināja gājienu un saaicināja pie sevis Keriku un samadarus.
- Šī būs laba apmetnes vieta. Lūk, to stāvo noeju var izmantot, lai vestu lopus padzerties. Krauja naktī būs mums aiz muguras un atvieglos apsardzi. Lieliskas ganības mastodontiem, malka ugunskuriem…
- Ir vēl agrs, - Ulfadans aizrādīja, - tu domā jau apstāties?
- Tieši tāpēc es jūs saaicināju. Mēs uzsākām šo gājienu ar vienu vienigu mērķi: aiziet, kur siltāks. Nu esam to veikuši. Pienācis laiks izlemt, kur tad rīkojam ziemas apmetni. Tas rūpīgi jāapsver.
- Mēs tikko sastapām lielu baru pīļknābjainu maragu, - ierunājās Kelimanus.
- Tā vien prasās kādu nogaršot.
- Man arī roka niez pēc šķēpa, - Ulfadans, acis piemiedzis, pavērās pār upi.
- Jau kur tas laiks, kopš pēdējo reizi medījām!
- Tāpēc es saku: paliksim šeit! - Herilaks aplaida skatienu visapkārt, un mednieki palocīja galvas.
- Es prātoju par maragiem, kuri staigā kā tani, - atgādināja Keriks. - Nevajadzētu viņus aizmirst.
Ulfadans saviebās.
- Mēs neesam redzējuši nevienu lielo putnu. Viņi nevar zināt, kur mūs meklēt.
- Nekad nevari būt drošs, ko viņi zina un ko ne. Viņi izsekoja un iznicināja Amahasta samadu, un tolaik viņiem putnu vēl nebija. Lai kur ari mēs būtu, lai ko darītu, nedrīkst viņus aizmirst.
- Un ko tu piedāvā, margalu? - Herilaks vaicāja.
- Jūs esat mednieki. Paliksim še, ja tā ir jūsu griba. Bet šajā vietā dienu un nakti jāstāv sargam un jāvēro, vai no upes nedraud uzbrukums. Vei, cik plata kļuvusi upe! Kaut kur tepat uz dienvidiem tai jāieplūst okeānā. Tiklīdz maragi uzzinās, kur esam apmetušies, okeāns un upe var kalpot viņiem par piebraucamo ceļu.
- Margalum taisnība, - Herilaks secināja. - Kamēr vien uzturamies šeit, ir jāgādā par drošību.
Ulfadans, pieri raukdams, ar skatienu iztaustīja kailo nogāzi.
- Līdz šim mēs allaž esam apmetušies koku aizsegā. Šeit ir pārāk klajš.