Keriks atcerējās Alpīsaku, kas arī atradās pie upes, bet bija labi apsargāta.
- Lai aizsargātu savu apmetni, maragi audzē varenus kokus un ērkšķu krūmus. Mēs neprotam audzēt kokus, bet varam sašķīt ērkšķu krūmus un sakraut aizsardzības līnijā. Tas pasargātu no sīkākiem zvēriem un dotu laiku nošaut katru lielo, kas lauztos cauri.
- Tā mēs nekad neesam darījuši, - Kelimanus iebilda.
- Mēs nekad neesam bijuši tik tālu dienvidos, - Herilaks atgādināja. - Darīsim, kā liek margalus.
Kaut ari vadoņi bija iecerējuši še uzturēties tikai vienu, divas naktis, apmetnē sāka ritēt diena pēc dienas. Upē zivju, ka biezs, medības gāja no rokas, - neko lieliskāku nevarēja pat iedomāties. Piļknābju bariem reizēm nevarēja saskatit otru malu. Tie skrēja ātri, toties izrādījās bezgala stulbi. Pietika parādīties mednieku bariņam, lai viņi trauktos projām, un, ja viss izdevās, citi ar šķēpiem un šaujamlokiem jau gaidīja slēpni - tieši priekšā. Bet dumjās galvas nemaitāja ātro kāju gaļas lielisko garšu.
Medībās veicās, mastodonti nobarojās, un viss runāja par labu šai ziemas apmetnes vietai, ja karsto laiku vispār varēja saukt par ziemu. Un tomēr - gadalaikus neapturēsi. Dienas saruka, bet naksnīgajā debesī pamazām saradās ziemas zvaigznāji. Ērkšķu siena pieņēmās biezumā, un, kaut ari nekāds lēmums netika pieņemts, pamazām visi sarada ar domu, ka jāpaliek vien būs šajā upju satekā.
Sievietes ar garā ceļojuma beigšanos šķita apmierinātas ne mazāk kā mednieki. Tu ej, izkrauj mantību, gatavo ēst, savācies, atkal ej, - šāds smags darbs aizpildīja visu laiku un neļāva paveikt neko citu. Tagad viss mainījās uz labo pusi - teltis uzceltas uz palikšanu, apkārtne iekārtota. Netrūka ēdamu sakņu, bija parādījušies kaut kādi neredzēti, brūngandzelteni bumbuļi. Pelnos cepti, tie izrādījās tīkami saldi.
Bija gan ko darīt, gan ko pārspriest. Sākumā Harhavolas samads turējās nomaļus, jo viņi runāja citā mēlē un jutās svešinieki, tomēr visu samadu sievietes satikās pārtikas meklējumos un pēc brīža saprata, ka spēj sarunāties, jo svešā valoda tomēr līdzinājās marbakam. Bērni sākumā ķīvējās, līdz jaunatnācēji apguva marbaku un visas atšķirības aizmirsās. Arī vientuļās sievietes jutās apmierinātas, jo nu bija vairāk jaunu mednieku, ko nolūkot. Nekad vēl nebija redzēta tik liela ziemas apmetne. Trīs pilni samadi vienkop padarīja dzīvi notikumiem bagātu un aizraujošu.
Pat Armuna atrada zināmu dvēseles mieru, iejukdama lielajā sieviešu pūli. Tikai trīs vasaras viņa dzivoja ar Ulfadana samadu, un tās visas bija ciešanu pilnas. Samads, ko viņa atstāja, bija pārcietis bargu ziemas badu, un viņas māte Šesila bija pārāk izvārguši, lai pārdzīvotu pirmo ziemu jaunajā samadā. Tas nozīmē, ka, kamēr tēvs medīja, nebija neviena, kas viņu aizstāvētu. Puikas viņu izsmēja, un viņa centās zēnu klātbūtnē nerunāt, jo tad arī jaunās meitenes nebija labākas. Kad Bronds, viņas tēvs, otrajā ziemā neatgriezās no medibām, no pārējiem vairs nebija glābiņa. Tā kā Armuna bija spēcīga un dūšīgi strādāja. Meritha, samadara sieviete, ļāva viņai ēst pie sava ugunskura, bet necentās pasargāt no nemitīgajām ķengām. Sadusmojusies viņa pat pievienojās tām. lidz ar citiem saukādama meiteni par vāverģīmi.
Māte bija teikusi, ka tas viņai jau kopš dzimšanas. Šesila vienādiņ gānija sevi, jo reiz dziļa bada laikos bija nonāvējusi un apēdusi vāveri, kaut ari katram zināms, ka sievietei medit nav brīv. Tieši tāpēc viņas meita piedzima ar plati atstāvošiem priekšzobiem kā vāverei, un arī augšlūpa bija šķelta kā šim zvēriņam. Un ne jau tikai lūpa: pat mutes jumta kaulā aiz zobiem bija atvere. Mūža rītausmā tā bija traucējusi zīst pienu; meitenīte allaž aizrijās un brēca. Kad viņa sāka runāt, balss skanēja tik dīvaini, ka nav jābrīnās par citiem bērniem, kas viņu izsmēja.
Bērni joprojām meiteni apsmēja, tiesa gan, tikai drošā atstatumā. Viņai, tagad jau pieaugušai sievietei, bija garas kājas, stipras rokas un temperaments, kas vienīgais ļāva aizstāvēties jau bērnībā. Pat lielākie puikas turējās pa gabalu, jo Armuna prata rīkoties ar dūrēm. Zilas acis un asiņaini deguni mācīja pat pašiem stulbākajiem, ka šim briesmonim ar vāveres seju nevajag bāzties par tuvu.
Viņa auga vientulībā, bez draugiem. Staigājot apkārt pa apmetni, viņa bieži vien aizsedza sejas apakšdaļu ar ādas tērpa brīvo augšmalu. Arī savus garos matus viņa nereti turēja šādi.
Kamēr Armuna klusēja, pārējās sievietes piecieta viņas klātbūtni. Armuna klausījās, skatīja jaunos medniekus viņu acīm, dzirdēja viņu satraukto pļāpāšanu… Vecākā šajā grupā bija Farlana, un, kad Ortnars bija pievienojies samadam, tā nekavējās piesisties viņam, kaut ari pazina to vien īsu brīdi. Parastais citu samadu puišu iepazīšanas veids bija ikgadējās tikšanās. Tā tas lidz šim noticis. Bet tagad jau viss mainījās, un Farlana pirmā izmantoja pārmaiņas savā labā. Citas jaunās sievietes gan aptenkoja viņas drošo soli, toties viņai atšķirībā no citām nu bija sava telts un mednieks pie sāniem.
Armuna neizjūta greizsirdibu, - tikai dusmas. Viņa labāk par pārējām pārzināja mežus un klajumus: māte tika viņu pamatīgi mācijusi. Pēc ēdiena vākšanas viņa atgriezās ar pilniem groziem, kamēr citas jaunuves vaimanāja par zemes nabadzību. Viņa dūšigi strādāja, garšīgi gatavoja un pieprata vēl dažnedažādas lietas, kas būtu darījušas viņu iekārojamu jebkuram medniekam, tomēr turējās tālāk no viņiem, jo zināja, ka tie tikai smīkņātu. Šī doma iesvēta viņā niknumu. Redzot viņas seju, mednieki smēja, dzirdot runu, - atkal smēja. Tāpēc viņa klusēja un norobežojās. Vai vismaz centās. Tomēr, kopš Armuna ēda pie Merithas pavarda, viņai nācās pakļauties vecākajai sievietei. Viņa pienesa malku un grieza gaļu, un apsvilināja rokas, grozīdama to virs uguns.