Pīrss Brauns
Rīta zvaigzne
Izdevniecība Prometejs
Māsai, kura man iemācīja ieklausīties.
Es pamostos tumsā, prom no dārza, ko tie slacīja ar manu draugu asinīm. Zelta vīrs, kurš nogalināja manu sievu, guļ miris man līdzās uz aukstās metāla grīdas; viņa dzīvību atņēmusi paša dēla roka.
Manus matus pluina rudens vējš. Zem manis rīb kuģis. Tālumā nakti šķeļ spilgti oranžas berzes liesmu joslas. No orbītas mani glābt nolaižas Telemani. Labāk, lai viņi nenāk. Labāk, lai palieku tumsai, kurā ap manu paralizēto ķermeni ķildojas maitas putni.
Aiz manis atbalsojas ienaidnieku balsis. Stalti dēmoni ar eņģeļu sejām. Mazākais no tiem pieliecas. Nolūkodamies uz savu mirušo tēvu, viņš glāsta manu galvu.
„Lūk, kā šis stāsts allaž beidzas,” viņš man saka. „Ne ar taviem kliedzieniem. Ne ar tavām dusmām. Bet ar tavu klusumu.”
Roks, nodevējs, sēž stūrī. Viņš bija mans draugs. Sirds pārāk labestīga viņa krāsai. Tagad viņš pagriež galvu un es redzu viņa asaras. Tomēr tās netiek lietas par mani. Tās rit par viņu pašu. Par to, ko viņš zaudējis. Par cilvēkiem, ko esmu viņam atņēmis.
„Vairs nav Arēja, kurš tevi izglābtu. Vairs nav Mustangas, kura tevi mīlētu. Tu esi viens, Derov.” Šakāļa skatiens ir tāls un kluss. „Tāpat kā es.” Viņš paņem melnu, bezacainu masku ar respiratoru un piestiprina to man pie sejas. Aptumšodams man skatu. „Lūk, kā tas beidzas.”
Lai mani salauztu, viņš nokāvis tos, kurus mīlēju.
Tomēr dzīvajos joprojām ir cerība. Sevro. Ragnārā un Dejotājā. Domāju par visiem saviem ļaudīm, kas savažoti tumsā. Visām krāsām visās pasaulēs, kas sasaistītas un iekaltas ķēdēs, lai varētu valdīt Zelts, un jūtu, kā niknums aizpilda melno tukšumu, ko viņš izdobis manā dvēselē. Es neesmu viens. Es neesmu viņa upuris.
Lai viņš rāda, ko spēj! Es esmu Pļāvējs.
Es zinu, kā ciest.
Es pazīstu tumsu.
Tā tas nebeigsies.
1 . DAĻA ĒRKŠĶI
Per aspera ad astra
1. TIKAI TUMSA
Dziļi tumsā, tālu prom no siltuma, saules un mēness es guļu tikpat kluss kā akmens, kas mani ieskauj, ieslodzījis manu sakņupušo ķermeni drausmīgā dzemdē. Es nevaru piecelties. Nevaru izstaipīties. Varu tikai sarauties kamolā, no vīra, kas kādreiz biju, atlikusi sažuvusi fosilija. Rokas savažotas man aiz muguras. Kails pret aukstu akmeni.
Pilnīgā vienatnē ar tumsu.
Šķiet, ka pagājuši mēneši, gadi, tūkstošgades, kopš iztaisnoju ceļus, kopš izstiepu saliektajā pozā saspiesto muguru. Sāpes ir vājprāts. Manas locītavas saaug kā sarūsējusi dzelzs. Cik laika pagājis, kopš redzēju, kā mani Zelta draugi noasiņo zālē? Kopš jutu maigā Roka skūpstu uz vaiga un dunci sirdī?
Laiks nav nekāda upe.
Ne šeit.
Šajās kapenēs laiks ir akmens. Tas ir pastāvīga un nepārejoša tumsa, to mēra vien divi dzīves pulksteņa svārsti — elpa un mani sirdspuksti.
Ieelpa. Bu... bum. Bu... bum.
Izelpa. Bu... bum. Bu... bum.
Ieelpa. Bu... bum. Bu... bum.
Un tā tas atkārtojas mūžīgi. Līdz... Līdz kas? Līdz es nomiršu no vecuma? Līdz sašķaidīšu savu galvu pret akmeni? Līdz sagrauzīšu caurules, ko dzeltenie ievietojuši manās zarnās, lai ar varu iebarotu barības vielas un izvadītu izdalījumus?
Vai līdz tu sajuksi prātā?
„Nē.” Griežu zobus.
Jāāāāāā.
„Tā ir tikai tumsa.” Ieelpoju. Nomierinos. Pieskaros sienām secībā, kas mani nomierina. Mugura, pirksti, astes kauls, papēži, kāju pirksti, ceļi, galva. Atkārtoju. Duci reižu. Simtu. Kāpēc nepārliecināties? Lai iet tūkstotis.
Jā. Esmu viens.
Agrāk es būtu domājis, ka iespējams ļaunāks liktenis par šo, bet nu es zinu, ka tas nav iespējams. Cilvēks nav sala. Mums vajadzīgi tie, kuri mūs mīl. Mums vajadzīgi tie, kuri mūs ienīst. Mums vajadzīgi citi, kuri saista mūs ar dzīvi, dod mums iemeslu dzīvot un just. Man ir tikai tumsa. Dažkārt es kliedzu. Dažkārt es smejos naktī, dienā. Kas vairs to lai zina? Es smejos, lai nosistu laiku, lai sadedzinātu kalorijas, ko Šakālis man dod, un piespiežu drebošo ķermeni ieslīgt miegā.
Es arī raudu. Es dungoju. Svilpoju.
Klausos balsīs sev virs galvas. Tās plūst pie manis caur nebeidzamas tumsas jūru. Un tās pavada vājprātu iedvesoša važu un kaulu klaboņa, kas vibrē caur mana cietuma sienām. Tas viss tik tuvu, tomēr tūkstoš kilometru attālumā, it kā tepat aiz tumsas pastāvētu visa pasaule, bet man nav ļauts to redzēt, tai pieskarties, sagaršot, sajust vai iziet cauri šim plīvuram, lai atkal tai piederētu. Esmu ieslodzīts vienatnē.
Dzirdu balsis tagad. Ķēdes un kauli, kas šķind mana cietuma gaisā.
Vai šīs balsis ir manas?
Šī doma mani sasmīdina.
Lādos.
Plānoju. Nogalināt. Slepkavot. Izdurt. Plosīt. Dedzināt.
Es lūdzos. Man rādās halucinācijas. Es kaulējos.
Smilkstu lūgšanas Ēo un priecājos, ka viņai tika aiztaupīts šāds liktenis.
Viņa neklausās.
Dziedu bērnības dziesmas un, atsaukdams atmiņā Mateo doto datu pilienu saturu vēl no laikiem, kad biju tikai nedaudz vairāk kā zēns, no galvas skaitu Mirstošo zemi, Lākturdeģi, Rāmājanu un Odiseju grieķu un latīņu valodā, tad mirušajās arābu, angļu, ķīniešu un vācu valodās. Meklēju spēkus, ko smelties no ietiepīgā argosieša, kurš vēlējās tikai atrast ceļu mājup.
Tu aizmirsti, ko viņš izdarīja.
Odisejs bija varonis. Viņš ar koka zirga palīdzību iebruka aiz Trojas sienām. Tāpat kā es salauzu Bellonas armijas Dzelzs lietū pār Marsu.
Un tad...
„Nē!” aizsvilstos. „Klusē!”
... Trojā iebruka vīri. Atrada tur mātes. Atrada bērnus. Uzmini, ko viņi darīja?
„Apklusti!”
Tu zini, ko viņi izdarīja. Kauli. Sviedri. Miesa. Pelni. Raudas. Asinis.
Tumsa līksmi ķērkst savus spalgos smieklus.
Pļāvēj, Pļāvēj, Pļāvēj... Visi darbi, kas palikuši vēsturē, tur ierakstīti ar asinīm.
Vai es guļu? Vai esmu nomodā? Esmu apmaldījies. Viss saplūst kopā un slīcina mani vīzijās, čukstos un skaņās. Vēl un vēlreiz parauju Ēo trauslās, smalkās potītes. Sašķaidu Džuliana seju. Dzirdu, kā Pakss, Kvinna, Takts, Lorns un Viktra dveš pēdējo reizi. Tik daudz sāpju. Un kādēļ? Lai pieviltu manu sievu. Lai pieviltu manu tautu.
Un pieviltu Arēju. Pieviltu tavus draugus.
Cik daudzi no viņiem maz ir dzīvi?
Sevro? Ragnārs?
Mustanga?
Mustanga. Ja nu viņa zina, ka tu esi šeit... Ja nu viņai nospļauties... Un kāpēc gan lai tu viņai rūpētu? Tu, kurš nodevi. Tu, kurš meloji. Tu, kurš izmantoji viņas prātu. Viņas ķermeni. Viņas asinis. Tu parādīji viņai savu īsto seju, un viņa bēga. Ja nu tā bija viņa? Ja nu tevi nodeva viņa? Vai tad tu spētu viņu mīlēt?
„Aizveries!” es kliedzu uz sevi, uz tumsu.
Nedomā par viņu! Nedomā par viņu!
Kādēļ gan nē? Tev viņas pietrūkst.
Gluži kā daudzas citas pirms tās, tumsā parādās viņas vīzija — meitene, kas zaļojošā laukā jāj prom no manis, pagriežas sedlos un smiedamās aicina sekot. Mati viļņojas kā vasaras siens zemnieka vezumā.
Tu alksti viņas. Tu mīli viņu. 7.elta meiteni. Aizmirsti to sarkano kuci!
„Nē!” triecu galvu pret sienu. „Tā ir tikai tumsa,” čukstu. Tikai tumsa, kas maldina manu prātu. Tik un tā cenšos aizmirst Mustangu un Eo. Aiz akmens nav pasaules. Man nevar pietrūkt tā, kas nepastāv.
No vecām krevelēm, kas nu uzplēstas, pār pieri tek siltas asinis. Tās pil no deguna. Pastiepis mēli, taustu auksto akmeni, līdz atrodu lāses. Izgaršoju sāli, Marsa dzelzi. Lēni. Lēni. Lai sajūtu brīnums ieilgst. Lai garša pakavējas un atgādina man, ka esmu cilvēks. Likosas sarkanais. Ellesnirējs.