„Esam bijuši lielākās ziepēs.”
„Kad?” Viņš māsai neatbild. „Vajadzēja vienkārši iet uz nolāpīto angāru!”
„Ko es varu darīt?” prasu, juzdams viņu bailes. „Vai varu palīdzēt?” „Nenomirsti,” noceldama no pleciem mugursomu, saka Holideja. „Tad šis viss nebūs pa tukšo.”
„Tev būs jāvelk sava draudzene,” saka Trigs, kad ir sācis atdalīt no bruņām visu iespējamo tehniku. Viņš izvelk no savas somas vēl divus antīkus ieročus — divas pistoles, kas papildinās jaudīgo gāzes šaujamieroci. Viņš sniedz man pistoli. Mana roka trīc. Neesmu turējis rokās šaujampulvera ieroci, kopš sešpadsmit gadu vecumā trenējos pie Arēja dēliem. Tie ir ārkārtīgi neefektīvi un smagi, turklāt atsitiens padara tos mežonīgi neprecīzus.
Holideja izvelk no somas lielu plastikāta konteineru. Viņas pirksti apstājas pie aizdares slēdžiem.
Atverot plastmasas kasti, skatam paveras metāla cilindrs, kura centrā rotē dzīvsudraba lode. Lūkojos uz ierīci. Ja Sabiedrība pieķertu viņu ar šādu ierīci, Holideja nekad vairs neieraudzītu dienas gaismu. Stingri aizliegta. Pametu skatu uz displeju pie gravLifta sienas. Vēl desmit stāvi. Holideja saņem plaukstā cilindra tālvadības pulti. Astoņi stāvi.
Vai mūs gaidīs Kasijs? Aja? Šakālis? Nē. Viņi būs uz sava kuģa, kur gatavosies vakariņām. Šakālis dzīvos savu dzīvi. Viņi nezinās, ka trauksme sacelta manis dēļ. Un pat tad, ja zinās, tiks aizkavēti. Tomēr ir no kā baidīties arī tad, ja neviens no viņiem neieradīsies. Obsidiāns var saplosīt šos divus gabalos ar kailām rokām. Trigs to zina. Viņš aizver acis un pieskaras pleciem un krūtīm četros punktos, tā izveidodams krustu. Holideja ievēro šo žestu, bet nedara to pašu.
„Šī ir mūsu profesija," viņa klusi man saka. „Tāpēc norij savu lepnumu. Paliec aiz muguras un ļauj mums arTrigu strādāt.”
Trigs nokrakšķina kakla skriemeļus un noskūpsta savu cimdoto kreisās rokas zeltnesi. „Turieties tuvumā. Riekstus pie pēcpuses, ser. Nekautrējieties.”
Atlikuši trīs līmeņi.
Holideja sagatavo labajā rokā saņemto gāzes šaujamieroci un, uzlikusi kreiso īkšķi uz tālvadības pults, drudžaini košļā savu gumiju. Atlicis viens stāvs. Lifts palēnina gaitu. Skatāmies uz divviru durvīm. Ieāķēju Viktras kājas sev padusēs.
„Mīlu tevi, sīkais,” saka Holideja.
„Es arī tevi mīlu, lellīt,” nu jau saspringtā un mehāniskā balsī atbildi nomurmina Trigs.
Jūtos vairāk nobijies nekā toreiz, kad pirms sava lietus, ietērpts zvaigžņCaulā, gulēju spļāvējCaurulē. Baidos ne tikai par sevi, bet arī par Viktru, par šo brāli un māsu. Es gribu, lai viņi dzīvo. Gribu uzzināt par
Dienvidu Kluso okeānu. Gribu dzirdēt, kā viņi mēdza izjokot savu māti. Vai viņiem bija suns, māja pilsētā vai laukos...
GravLifts sēkdams apstājas.
Iemirdzas gaismiņa virs lifta izejas. Un šņākdamas atveras biezās metāla durvis, kas mūs šķir no Šakāļa elites kareivju vienības. Pa spraugu ielido un pie sienām pieķeras divas mirgojošas šokGranātas. Pik! Pik! Un Holideja nospiež ierīces pogu. Klusumu liftā pārtrauc dobja skaņas implozija, ko radījis neredzams elektromagnētisks pulss no sfēriskās elektromagnētiskā lādiņa bumbas mums pie kājām. Granātas iemirgojas un apklust. Gan liftā, gan ārpus tā izdziest apgaismojums. Un visi pelēkie, kas gaida aiz durvīm ar saviem augsto tehnoloģiju pulsa ieročiem, un visi obsidiāni savās smagajās bruņās ar elektroniskām locītavām un gaisa filtrācijas ierīcēm tiek iemesti dziļi viduslaikos.
Toties Holidejas un Triga antīkie šaujamie joprojām darbojas. Salīkuši pār saviem ieročiem kā tādas ļaunas gargujas, viņi no lifta izlavās akmens gaitenī. Seko slaktiņš. Divi prasmīgi strēlnieki plašos gaiteņos tiešā tēmējumā šauj īsas arhaisku ložu kārtas uz bezpalīdzīgiem pelēkajiem. Nav, kur patverties. Gaiteņi izgaismojas. Skaļi dārd jaudīgie ieroči. Man klab zobi. Sastingstu liftā, līdz Holideja man uzkliedz, tad, vilkdams Viktru sev aiz muguras, steidzos pakaļ Trigam.
Trīs obsidiāni krīt, kad Holideja pasviež viņu virzienā antīku granātu. Rudūkš! Griestos atveras caurums. Birst apmetums. Putekļi. No augšstāva telpas caur griestiem pār postažu gāžas krēsli un vara biroja darbinieki. Esmu aizelsies. Kāds vīrs atsit galvu. Viņa ķermenis virpuļodams nokrīt uz grīdas. Kāda pelēkā bēg gaitenī, lai noslēptos. Holideja iešauj viņai mugurā. Viņa nogāžas, izpletusi rokas kā uz ledus paslīdējis bērns. Visapkārt kustība. No sāna metas virsū kāds obsidiāns.
Izšauju no pistoles, tēmēju šausmīgi slikti. I -odes atlec no viņa bruņām. Divsimt kilogramu smagais vīrs paceļ virs galvas jonAvu, tās baterijas nestrādā, toties asmens joprojām ir ass. Viņš kauc savas tautas karavīru rīkles dziesmu, un no viņa ķiveres izvirst sarkana migla. Galvaskausa ķiveres acs caurumā ielaista lode. Viņa augums saliecas uz priekšu un slīd. Gandrīz nogāž mani no kājām. Trigs jau virzās uz nākamo mērķi, dzīdams metālu cilvēkos, kā galdnieks dzītu naglas kokā. Bezkaislīgi. Nesamāksloti. Strādā tikai mācībās iegūtas prasmes un fizika.
„Pļāvēj, kusties!” kliedz Holideja. Viņa aizvelk mani pa gaiteni prom no haosa, bet Trigs seko, uzmetis lipīgu granātu uz kāda neapbruņota zelta augšstilba, kurš bija izvairījies no četriem viņa šāvieniem. Rudāki! Miglā pajūk kauli un gaļa.
Brālis un māsa skriedami pārlādē ieročus; nu, kad esam garām pirmajai vienībai, Viktru pār plecu atkal pārmetis Trigs. Es vienkārši cenšos nenoģībt vai nenokrist. „Pēc piecdesmit soļiem pa labi, tad augšā pa kāpnēm!” uzbļauj Holideja. „Mums ir septiņas minūtes.”
Gaiteņos valda rēgains klusums. Nekādu sirēnu. Gaismas nedarbojas. Caurulēs nedūc uzsildīts gaiss. Dzirdami tikai mūsu soļi, tāli kliedzieni, manu locītavu krakšķi un sēcošā elpa. Paskrienam garām logam. Melni un miruši no debesīm gāžas kuģi. Lejā, kur tie jau piezemējušies, liesmo sīki ugunsgrēki. Tramvaji uz magnētiskajām sliedēm apstājušies. Vienīgās gaismas, kas joprojām darbojas, deg divās vistālākajās virsotnēs. Drīz darbu sāks tehniskie dienesti, tomēr tie nezinās, kas to visu izraisījis. Kur meklēt cēloni. Tā kā videonovērošanas sistēmas un biometrijas skeneri nedarbojas, Kasijs un Aja nevarēs mūs atrast. Tas varētu izglābt mūsu dzīvības.
Uzskrienam pa kāpnēm. Manu labo apakšstilbu un paceli sarauj krampis. Iestenos un gandrīz nokrītu. Holideja paceļ lielāko daļu mana svara. Mana paduse balstās pret viņas spēcīgo kaklu. Augsto marmora kāpņu apakšā mūs no mugurpuses pamana trīs pelēkie. Pagrūdusi mani malā, Holideja tiek galā ar diviem, izmantojot savu šaujamo, bet trešais šauj pretī. Marmorā ieurbjas lodes.
„Viņiem ir rezerves gāzes šaujamie!” nokliedzas I lolideja. „Mums jākustas! Jākustas!”
Vēl divi pagriezieni pa labi, garām vairākām zem Krāsām, kas ar pavērtām mutēm blenž uz mani, cauri marmora zālēm ar augstiem griestiem un grieķu statujām, garam galerijām, kurās Šakālis glabā savus sazagtos artefaktus un reiz rādīja man I lenkoka deklarāciju un pēdējā Amerikas impērijas valdnieka iebalzamēto galvu.
Muskuļi svilst. Sānu gandrīz plēš pušu.
„Te!” Holideja beidzot iesaucas.
Sasniedzam dienesta izeju kādā blakus gaitenī un caur to nonākam saltajā dienas gaismā. Mani aprij vējš. Kamēr četratā izskrienam uz metāla pārejas, kas izbūvēta gar Šakāļa cietokšņa sānu, caur manu kombinezonu izgraužas ledaini zobi. Labajā pusē klinšainais kalns dod ceļu mūsdienīgajai metāla un stikla ēkai, kas slejas augstu virs mums. Kreisajā pusē gaida tūkstoš metru dziļš kritiens. Ap kalnu virpuļo sniegs. Gaudo vējš. Tam pretodamies, dodamies uz priekšu pa pāreju, līdz tā apmet loku ap cietokšņa daļu un savienojas ar bruģētu tiltu, kas no kalna ved uz pamestu nosēšanās platformu, tā ir kā skeleta roka, kas kādam sniedz apsnigušu betona paplāti.