„Lai pārmeklētu atlūzas un atrastu izdzīvotājus, būs nepieciešamas trīs dienas,” saku. „Dosimies prom pēc tam.”
„Labi. Mani kuģi pavadīs tavu floti līdz norunātajām robežām. Pēc tam, kad tavs flagmanis būs šķērsojis asteroīdu joslu, tu nekad nedrīksti atgriezties. Ja šo robežu pārkāps kaut viens tavā pakļautībā esošs kuģis, starp mums būs karš.”
„Es atceros nosacījumus.”
„Neaizmirsti tos arī turpmāk. Pasveicini no manis Serdi. Es pilnīgi noteikti nodošu sveicienus Arēja dēliem, kurus šeit pamet.” Viņš pārtrauc savienojumu.
Dodamies prom trīs dienas pēc manas sarunas ar Romulu un ceļā veicam papildu remontdarbus. Korpusus kā čakli sprogkāji izraibina metinātāji un mehāniķi. Lai gan kaujā esam zaudējuši vairāk nekā divdesmit piecus karakuģus, esam ieguvuši vairāk nekā septiņdesmit jaunu lidaparātu. Tā ir viena no apjomīgākajām uzvarām mūsdienu militārajā vēsturē, tomēr uzvaras nešķiet tik romantiskas, kad pēc tām no grīdas tīri savu draugu atliekas.
Ir viegli būt drosmīgam tajā mirklī, jo tavā rīcībā ir tikai uztvere — redze, oža, tauste, garša. Un tā ir ārkārtīgi niecīga daļa no tā, kas notiek. Tomēr pēc tam, kad viss gabalu pa gabalam atbrīvojas un atraisās, tevi sagrābj šausmas par izdarīto un to, kas noticis ar taviem draugiem. Tas ir nomācoši. Tāds ir šāda flotes kara lāsts. Tu cīnies, tad pavadi mēnešus, gaidot nogurdinošā rutīnā. Tad cīnies atkal.
Es vēl neesmu atklājis saviem vīriem, kurp kuģojam. Viņi paši man nejautā, bet viņu virsnieki gan. Un atkal es sniedzu to pašu atbildi.
„Turp, kur vajag.”
Manas armijas pamatus veido Arēja dēli, un viņiem ir liela pieredze dzīvei grūtībās. Viņi organizē deju vakarus un sanāksmes un kara nogurdinātās rīklēs ar varu lej svētku sajūtu. Izskatās, ka iedarbojas. Attālinoties no Jupitera, vīrieši un sievietes gaiteņos svilpo. Viņi šuj vienību nozīmes pie saviem formastērpiem un krāso zvaigžņCaulas mežonīgās krāsās. Šeit valda dzīvīgums, kas atšķiras no Sabiedrības flotes saltās precizitātes. Tik un tā viņi lielākoties turas kopā ar savu krāsu pārstāvjiem un sajaucas tikai tad, kad veicams kāds uzdevums. Tas nav tik harmoniski, kā biju iedomājies, tomēr sākums nav slikts. Jūtos no visa atsvešinājies pat tad, kad smaidu un vadu viņus, cik labi vien protu. Es gaiteņos nogalināju desmit cilvēkus. Kad iznīcinājām dokus, nogalināju vēl trīspadsmit tūkstošus savējo. Viņu sejas man nerādās murgos. Tomēr šīs drausmas ir grūti aizmirst.
Vēl neesam varējuši sazināties ar Arēja dēliem. Sakari visos kanālos nobloķēti. Tas nozīmē, ka Dzīvsudrabam izdevās iznīcināt retranslato-rus, kā bija solīts. Zelts un Sarkanais šobrīd ir vienlīdz akli.
Sarīkoju Rokam tādas bēres, kādas viņš būtu gribējis. Ne kāda sveša pavadoņa augsnē, bet gan saulē. Viņa zārks izgatavots no metāla. Torpēda ar atveri, kurā kopā ar Mustangu ieceļam viņa ķermeni. Gau-doņi slepeni iznesa viņu no pārslogotā morga, lai mēs varētu no viņa slepenībā atvadīties. Kad bojā gājis tik daudz mūsējo, nebūtu labi, ja kāds redzētu, cik ļoti godinu ienaidnieku.
Mana drauga nāvi neapraud daudz cilvēku. Ja Roka tauta viņu atcerēsies, tad uz mūžiem kā vīru, kurš pazaudēja floti. Mūsdienu Gāju Teren-tiju Varoņu, muļķi, kurš ļāva Hanibālam sevi ielenkt Kannās. Vai Alfrēdu Džonsu. Amerikāņu ģenerāli, kurš sajuka prātā un Iekarošanā zaudēja savas Impērijas bēdīgi slaveno mehānisko divīziju. Maniem ļaudīm viņš ir tikai vēl viens zelts, kurš sevi uzskatīja par nemirstīgu, līdz Pļāvējs pierādīja pretējo.
Nest mīlēta un nu miruša drauga ķermeni ir vientulīgi. Viņš ir kā vāze, kurā vairs nekad netiks likti svaigi ziedi. Kaut viņš būtu ticējis pēcnāves dzīvei tikpat spēcīgi, kā reiz ticēju es, kā ticēja Ragnārs! Neesmu drošs, kurā brīdī pazaudēju savu ticību. Nedomāju, ka tas vienkārši notiek. Varbūt esmu to atmetis gabalu pa gabaliņam, izlikdamies, ka ticu ielejai, jo alternatīva ir smagāka. Kaut Roks būtu domājis, ka nonāks labākā pasaulē! Tomēr viņš mira, ticēdams tikai Zeltam, un, ja tici tikai pats sev, nespēj aiziet naktī ar mierīgu sirdi.
Kad pienākusi mana kārta atvadīties no Roka, lūkojos viņa sejā un redzu tikai atmiņas. Domāju, kā viņš sēdēja uz gultas un lasīja pirms viesībām, pirms iedūru viņam miegazāles. Redzu, kā viņš, tērpies uzvalkā, lūdz mani nākt viņam un Mustangai līdzi uz operu Agejā, sakot, cik ļoti mani sajūsminātu Orfeja skumjais stāsts. Redzu viņu smejamies pie ugunskura Mustangas mājās pēc Marsa kaujas. Viņa apskāviens un asaras pēc tam, kad atgriezos Marsa namā un mēs vēl bijām tikai zēni.
Tagad viņš ir auksts. Zem acīm tumšo loki. Daudzsološā jaunība aprāvusies. Visas cerības uz ģimeni un bērniem, prieku un kļūšanu veciem un viediem kopā nu zudušas manas vainas dēļ. Tas man atgādina par Taktu, un jūtu, kā acīs riešas asaras.
Maniem draugiem, it sevišķi gaudoņiem, īpaši nepatīk, ka esmu ļāvis uz bērēm ierasties Kasijam. Tomēr es nespēju izturēt domu, ka sūtīšu Roku saulē, neļaujot Bellonam viņu uz atvadām noskūpstīt. Viņa kājas ir savažotas. Rokas aiz muguras saslēgtas magnētiskos rokudzelžos. Atbrīvoju tās, lai viņš var pienācīgi atvadīties. Un viņš to dara. Pieliecies uz atvadām noskūpsta Roka pieri.
Pēc tam, kad Kasijs atvadījies, Sevro, nežēlodams viņu pat tagad, aizcērt metāla vāku. Tāpat kā Mustanga, mazais zelts atnācis manis dēļ, ja nu būtu man nepieciešams. Viņā nav ne kripatiņas mīlestības pret šo vīru, un cilvēkam, kurš nodeva mani un Viktru, viņa sirds ir slēgta. Viņam lojalitāte ir viss. Un, pēc Sevro domām, Rokam tā nepiemita. Tāpat domā Mustanga. Roks nodeva viņu tāpat kā mani. Viņa dēļ gāja bojā Mustangas tēvs. Un, lai gan viņa saprot, ka Augusts nebija labākais no cilvēkiem, viņš tik un tā bija viņas tēvs.
Mani draugi gaida, kad kaut ko teikšu. Nevaru pateikt neko tādu, kas viņus nesadusmotu. Tāpēc pēc Mustangas ieteikuma aiztaupu viņiem negodu klausīties komplimentos cilvēkam, kurš parakstīja viņu nāves spriedumus, un tā vietā norunāju viszīmīgākās rindiņas no lugas, kas bija viena no viņa iemīļotākajām.
Nebīaties vairs saules tveices,
Nedz ar ziemas sala spalga;
Tu, kas zemes darbus veicis,
Mājup ej, tā tava alga.
Puiši, meitas — visi mirs,
Pat skursteņslauķi pīšļos irs.1
Šekspīrs, V'. „Simbelīns”: 4. cēliens 2. ainu, tulk. Jānis Rlsbergs // Romeo un Džuljeta, Simbelīns, Vētra: lugas, Rīga : Jumava, 2004.
„Tev gan te dzelžaina disciplīna,” apmulsis nosaka Kasijs, kad viņa aizgājusi. Viņš stāv manā apaļajā marmora ātrijā un aplūko skulptūras. „Roks allaž izgreznoja telpas. Diemžēl viņam bija deviņdesmitgadīga orķestra solista gaume.”
„Piedzimis trīs tūkstošgades par vēlu, vai ne?” atbildu.
„Drīzāk domāju, ka Romas togas viņam būtu riebušās. Patiešām briesmīga mode. Mana tēva laikos viņi centās to atjaunot. It sevišķi iedzeršanās un dažos brokastu klubos, ko viņš tolaik apmeklēja. Esmu redzējis attēlus.” Viņš nodrebinās. „Šaušalīga padarīšana.”