„Tu tiešām domā, ka tā ir taisnība?” jautāju. „Ka esam iestrēguši, būdami tādi vai citādi?”
„Tu tā nedomā?”
„Viktra tā saka par sevi.” Paraustu plecus. „Varu saderēt uz ellīgi daudz ko, un izrādīsies, ka tā nav. Ka ar mums tā nav.” Kasijs pasniedzas un šoreiz ielej dzērienu man. „Vai zini, Lorns vienmēr runāja par to, kā tik ļoti ierobežojis sevi ar veikto izvēli, līdz vairs nav dzīvojis pats savu dzīvi. It kā viņam aiz muguras kāds stāvētu un dzītu uz priekšu, kaut kas no malas locītu viņa ceļu. Galu galā viņa mīlestībai, labestībai un ģimenei nebija nozīmes. Lorns mira tā, kā dzīvoja.”
Kasijs manā teorijā saskata vairāk nekā tikai šaubas. Viņš zina, ka es varētu runāt par to, kā mainījusies Mustanga, Sevro vai Viktra. To, ka viņi ir citādi. Tomēr viņš saskata manu zemtekstu, jo daudzējādā ziņā viņa dzīve ir ļoti līdzīga manējai. „Tu domā, ka mirsi,” viņš saka.
„Kā Lorns teica, rēķins pienāk beigās. Un beigas tuvojas.”
Viņš atmaidzis mani vēro, viskijs aizmirsts rokā, esam satuvinājušies vairāk, nekā biju paredzējis. Esmu aizskāris svarīgu stīgu viņa prātā. Varbūt arī Kasijs jūtas tā, it kā soļotu pretī savam kapam. „Nekad nebiju iedomājies, cik tev bijis smagi,” viņš uzmanīgi iesāk. „Viss starp mums pavadītais laiks. Gadi. Tu nevarēji ne ar vienu par to runāt, vai ne?”
„Nē. Pārāk riskanti. Nav tā labākā tēma sarunām. Sveiki, esmu sarkano spiegs.”
Viņš nesmejas. „Tu joprojām to nevari. Un tas tevi beidz nost. Tu atrodies starp savējiem un jūties kā svešinieks.”
„Trāpīts,” saku, pacēlis glāzi. Brīdi vilcinos, prātodams, cik daudz viņam uzticēt. „Ir grūti ar kādu runāt. Visi ir tik trausli. Sevro nomāc tēva nāve un atbildība par tautu, ko viņš tik tikko pazīst. Viktra domā, ka ir ļauna, un turpina izlikties, ka grib tikai atriebību. Ka ir pilna indes. Viņi domā, ka es zinu pareizo ceļu. Ka manas sievas dēļ man ir vīzija par nākotni. Tomēr es viņu neizjūtu kā kādreiz. Un Mustanga—” Neveikli apklustu.
„Turpini. Kas ir ar viņu? Nu taču, vecīt. Tu nogalināji manus brāļus. Es nogalināju Fičneru. Tas jau tāpat ir ērmoti.”
Viebjos, cik šis mazais mirklis ir savāds.
„Viņa allaž mani vēro,” saku. „Vērtē. It kā aprēķinātu manu vērtību. To, vai esmu piemērots.”
„Kam?”
„Viņai? Šim visam? Es nezinu. Man likās, ka uz ledus sevi pierādīju, bet tas turpinās.” Paraustu plecus. „Tāpat ir ar tevi, vai ne? Iztapt Valdniecei, lai gan Aja nogalināja Kvinnu. Tavas mātes... cerības. Sēdēšana te kopā ar vīru, kurš atņēma tev divus brāļus.”
„Kārnu vari paturēt.”
„Mājās viņš noteikti bija debesu dāvana.”
„Patiesībā bērnībā es viņam patiku,” Kasijs atzīst. „Zinu. Grūti noticēt, bet viņš bija mans čempions. Ņēma līdzi nodarboties ar sportu. Ceļojumos. Pa savam iemācīja par meitenēm. Pret Džulianu gan viņš nebija tik labs.” „Man ir vecāks brālis. Viņu sauc Kīrens.”
„Vai viņš ir dzīvs?”
„Viņš Arēja dēlos strādā par mehāniķi. Viņam ir četri bērni.” „Paga. Tu esi tēvocis?” Kasijs pārsteigts jautā.
„Vairākiem bērniem. Kīrens apprecēja Ēo māsu.”
„Ak tā? Es reiz biju tēvocis. Man labi padevās.” Viņa skatiens aizklīst tālumā, smaids pagaist, un es zinu par aizdomām, kas nospiež viņa dvēseli. „Esmu noguris no šī kara, Derov.”
„Tāpat kā es. Un, ja es varētu atdot tev Džulianu, es to izdarītu. Bet šis karš tiek karots viņa dēļ, tādu cilvēku dēļ kā viņš. Krietno dēļ. Tas tiek karots par klusajiem un maigajiem, kuri zina, kādai būtu jābūt pasaulei, bet nespēj pārkliegt maitasgabalus.”
„Vai tu nebaidies, ka visu izjauksi un nespēsi salikt atpakaļ kopā?” viņš no visas sirds jautā.
„Jā,” es saku, pēc ilgiem laikiem beidzot izprazdams, ko jūtu. „Tāpēc man ir Mustanga.”
Viņš ilgi un savādi manī lūkojas, bet tad pakrata galvu un pie sevis pasmejas par mani. „Kaut tevi ienīst būtu vienkāršāk!”
„Šovakar vēl nebija izskanējis labs tosts.” Paceļam glāzes un klusumā iedzeram. Pirms Kasijs tonakt no manis atvadās, iedodu holokubu, ko noskatīties kamerā. Jau iepriekš atvainojos par tā saturu, bet viņam tas jāredz. Kasijs ievero, cik tas ir ironiski. Vēlāk savā kamerā viņš to noskatīsies un raudās, un jutīsies vēl vientuļāks, bet patiesība nekad nenāk viegli.
51. PANDORA
Dažas stundas pēc tam, kad Kasijs aizgājis, mani no nemierīga sapņa pamodina Sevro. Viņš zvana uz manu vicdpulksteni ar svarīgu ziņu. Viktra joslā pārtvērusi Antoniju. Viņa prasa papildspēkus, un Sevro jau ir bruņojies un licis Holidejai savākt kaujas grupu.
Kopā ar Mustangu un gaudoņiem lecam pēdējā palikušajā Tele-manu dedzesKuģī — ātrākajā, kas flotē saglabājies. Alkdama cīnīties, Sēfija mēģināja nākt līdzi, bet pat pēc uzvaras pie Jo mana flote balansē uz slātes asmens. Viņas autoritāte nepieciešama, lai noturētu ierindā obsi-diānus. Viņa ir laba samierinātāja un Sevro jaunākā joka galvenā varone: ko tu saki, kad telpā ienāk septiņas ar pusi pēdas gara sieviete ar kara cirvi un uz āķa savērtām mēlēm? Pilnīgi neko!
Es personīgi vairāk uztraucos par to, ka šo savienību kopā satur tikai sauja spēcīgu personību. Ja kādu pazaudēšu, viss var sagrūt.
Lai sasniegtu Viktru, lidojam pilnā ātrumā, nežēlodami kuģus, bet kādu stundu, pirms ierodamies viņas koordinātās sensorus bloķējošu asteroīdu biezoknī, saņemam īsu, kodētu ziņu no Julii.
„Kuce noķerta. Kavakss brīvs. Uzvara mana.”
No slaidā Telemanu dedzesKuģa pārlidojam uz Viktras gaidošo floti. Sevro nervozi plūkā bikšu staru. Viktra guvusi lielu uzvaru. Viņa devās pakaļ Antonijai ar divdesmit iznīcinātājiem. Tagad viņai pieder gandrīz piecdesmit melni kuģi — ātri, viegli manevrējami, dārgi lidaparāti. Tieši tādi varētu būt tirgotāju ģimenes īpašumā. Neviena no masīvajiem briesmoņiem, kādiem priekšroku dod Augusti un Bellonas. Uz visiem melnajiem kuģiem redzama Julii ģimenes raudošā, ar šķēpu caurdurtā saule.
Viktra gaida mūs uz savas mātes vecā flagmaņa Pandora klāja. Viņa lieliski izskatās un lepni nēsā melnu formastērpu ar Julii sauli pie labās krūts, ugunīgi oranžu līniju gar melnajām biksēm un mirdzošām zelta pogām. Viņa atradusi savus vecos auskarus. Ausis rotā nefrīts. Viktra velta mums platu un mīklainu smaidu.
„Laipni lūgti uz Pa?idoras klāja, mani labie ļaudis!”
Viņai blakus stāv jau atkal ievainotais Kavakss, viņa labā roka ieģip-sēta, un sejas labā puse noziesta ar miesas atjaunotāju. Viņu ielenc meitas, kuras steidzās mums pa priekšu, lai viņu atrastu; viņas smejas, kad Kavakss aurodams sveic Mustangu. Viņa cenšas neizplūst emocijās, kad pieskrien pie viņa un apliek rokas milzīgajam vīram ap kaklu. Mustanga viņu noskūpsta uz kailās galvas.
„Mustanga!” viņš priecīgi saka. Kavakss atlaiž viņu un nokar galvu. „Atvainojos. No sirds atvainojos. Nevaru vien beigt nonākt gūstā.”
„Gluži kā princese stikla kalnā,” saka Sevro.
„Izskatās, ka tā,” atbild Kavakss.
„Vienkārši apsoli man, ka šī ir pēdējā reize, Kavaks!” Mustanga lūdz. Viņš apsola. „Un tu atkal esi ievainots!”
„Skramba! Tikai skramba, mana kundze. Vai tad tu nezini, ka manās dzīslās plūst maģija?”