„Tu to zini no savas plašās spīdzināšanas upura pieredzes?” prasa Viktra. „Pastāsti vairāk!”
„Klusu!” es saku, palielinādams hologrammas skaļumu.
„Es viņiem visu izstāstīšu,” Dadzis saka Antonijai. „Man par to tagad nospļauties.”
„Visu?” Antonija pārjautā. „Tu nezini visu.”
„Es zinu pietiekami.”
„Es zinu vairāk,” saka Antonija.
„Kurš gan tev ticēs?” Dadzis aizsvilstas. „Psihopāte, mātes slepkava! Ja tu maz zinātu, ko cilvēki patiesībā par tevi domā...”
„Ak, dārgumiņ, tu taču nevari būt tik stulba.” Antonija līdzjūtīgi nopūšas. „Bet tu esi. Skumji skatīties uz to.”
„Ko tu ar to gribi teikt?”
„Pakustini smadzenes, tu, mazā vientiese. Vienkārši pamēģini, es tevi lūdzu.”
„Pajāt tevi, kuce!”
„Piedod, Dadzīt,” izliekdama muguru pret restēm, saka Antonija. „Pie vainas karstums.”
„Vai sifilisa drudzis,” murmina Dadzis, kura nu jau soļo pa kameru, apķērusi sevi ar rokām.
„Cik... primitīvi. Tur tiešām pie vainas audzināšana.”
Apsveru iespēju izvest Dadzi laukā un iegūt informāciju, ko viņa vēlas atklāt. „Tā var būt viltība,” saka Mustanga. „Kaut kas, ko Antonija izplānojusi gadījumam, ja viņas tiek sagūstītas. Vai varbūt mana brāļa spēle. Sēt dezinformāciju būtu īsti viņa garā. It sevišķi, ja viņas vienkārši ļāva sevi notvert.”
„Ļāva notvert?” iebilst Viktra. „Šī kuģa morgos ir vairāk nekā piecdesmit mirušu zeltu, kas šim apgalvojumam nepiekristu.”
„Viņai taisnība,” saka Sevro. „Lai izspēlē. Varbūt Antonija būs atklātāka, kad ievilksim viņu atsevišķā istabā.”
Antonija aizver acis un atbalsta galvu pret restēm, zinādama, ka Dadzis jautās, ko viņa gribējusi pateikt, likdama viņai kustināt smadzenes. Un skaidrs, ka Dadzis to pajautā. „Ko tu domāji, kad teici, ka no manis nebūs jēgas, ja viņiem visu izstāstīšu?”
Antonija pār plecu paraugās uz viņu caur restēm. „Dārgumiņ. Tu patiešām neesi šo lietu pārdomājusi. Es esmu mirusi. Tu pati tā teici. Es varu mēģināt to noliegt, bet... mana māsa liek man izskatīties pēc ciema ļaundares. Es iešāvu viņai mugurā un gandrīz gadu spēlēju uz viņas muguras skābes pilināšanu. Viņa nomizos mani kā sīpolu.”
„Derovs neļaus viņai to darīt.”
„Viņš ir sarkanais. Viņam mēs esam tikai kronēti sātani.”
„Viņš to nedarītu.”
„Es pazīstu kādu goblinu, kurš izdarītu.”
„Viņa vārds ir Sevro.”
„Ak tā?” Antonijai ir pilnīgi vienalga. „Tik un tā esmu beigta. Tev varbūt ir izredzes. Tomēr, lai iegūtu informāciju, dzīva viņiem vajadzīga tikai viena no mums. Tev jāuzdod sev jautājums, vai viņi paturēs tevi dzīvu, ja viņiem visu izstāstīsi. Tev vajadzīga stratēģija. Kaut kas jānoklusē. Lai pamazām izpirktu savu dzīvību.”
Dadzis pieiet pie restēm, kas šķir abas sievietes. „Tu mani nepie-muļķosi.” Viņas balsī atskan drosme. „Bet vai zini ko? Ar tevi ir cauri. Derovs uzvarēs, un varbūt tā ir labāk. Un vai zini ko? Es viņam palīdzēšu." Novērsusies no Antonijas, viņa paskatās uz novērošanas kameru savas kameras stūrī. „Derov, es tev izstāstīšu, ko viņš plāno. Ļauj man...” „Dabū viņu laukā,” saka Mustanga. „Tūlīt pat dabū viņu laukā!" „Nē...” ieraudzījusi to pašu ko Mustanga, izdveš Viktra. Abi ar Sevro apjukuši paraugāmies uz sievietēm, bet Viktra jau ir pusceļā uz durvīm. „Atveriet 31. kameru!” viņa sauc tehniķiem un nozūd gaitenī. Aptvēruši, kas notiek, abi ar Sevro steidzamies viņai pakaļ, nogāzdami
no kājām kādu zaļo, kurš regulē vienu no holoEkrāniem. Mustanga seko. Ieskrienam gaitenī un steidzamies uz izolatora sardzes durvīm. Viktra pa tām dauzās un kliedz, lai viņu ielaiž. Durvis iedūcās, un viņai cieši pa pēdām traucamies caur tām, garām apjukušajiem sargiem, kuri vāc savu aprīkojumu, un taisnā ceļā uz ieslodzījuma kameru bloku.
Ieslodzītie klaigā. Bet pat cauri šim troksnim miklo tvop, tvop, tvop es dzirdu, pirms tiekam līdz Antonijas kamerai un redzam, kā viņa noliekusies pār Dadzi. Viņas rokas izbāztas cauri restēm, kas šķir abas kameras, un klātas ar asinīm. Pirksti sagrābuši Dadža cirtainos matus. Sadragātās gaudones galvaskausa atliekas ieliekušās ap resti, jo Antonija rauj Dadža galvu, atsitot to pret restēm vēl pēdējo reizi. Viktra atgrūž vaļā magnetizētās kameras durvis.
Šausmu darbu paveikusi, Antonija pieceļas un nevainīgi paceļ gaisā asiņainās rokas, veltīdama vecākajai māsai mazu smīniņu. „Uzmanīgi,” viņa ņirgājas. „Uzmanīgi, Vikij. Es tev esmu vajadzīga. Esmu palikusi vienīgā ar vērtīgu informāciju. Ja vien negribi ielēkt Šakālim rīklē, tu...”
Viktra sašķaida Antonijas seju. No desmit metru attāluma dzirdu smalko krakšķi, ar kādu lūst kauls. Antonija raujas prom, mēģinādama izbēgt. Viktra piespiež viņu pie sienas un sit. Mehāniski un rēgainā klusumā. Elkonis atvēzējas, inerci saņemot no kājām, gluži kā mums mācīts. Antonijas pirksti iekrampējas Viktras muskuļotajās rokās, bet atslābst, kad skaņa kļūst mitra un mīksta. Viktra neapstājas. Un es viņu neapturu, jo ienīstu Antoniju, un tā mazā, tumšā būtne manī vēlas, lai viņa ciestu sāpes.
Man garām pagrūžas Sevro un metas Viktrai virsū, sagrābdams labo roku un aizspiezdams kaklu ar kreiso. Viņš sievieti paklupina un atmuguriski nogāž uz grīdas, aptvēris viņas vidukli ar kājām un neļaudams kustēties. Palaista vaļā, Antonija gar sienu slīd sānis. Mustanga metas uz priekšu, lai noķertu viņu, neļaujot pārsist galvu uz metinātā gultas rāmja asā stūra. Nometos ceļos un caur restēm pataustu Dadža pulsu, lai gan nesaprotu, kādēļ vispār pūlēties. Viņas galva ir ielauzta. Blenžu uz to. Brīnos, kāpēc šis skats mani nešausmina.
Kaut kas manī ir miris. Bet kad tas nomira? Kāpēc es nepamanīju?
Mustanga pavēl izsaukt dzelteno. Sargi izpilda pavēli.
Sapurinos.
Sevro atlaiž Viktru. Viņa klepo pēc žņaugšanas un dusmīgi atgrūž viņu. Mustanga noliecas pie Antonijas, kura nu šņāc caur sadragāto degunu. Seja ir iznīcināta. Sadauzītajās lupās sadūrušies zobu gabali. Ja nebūtu matu un zīmju, nevarētu pateikt, ka viņa ir zelts. Viktra iziet no telpas, uz viņu nepaskatījusies, izgrūžas cauri pelēko sargu bariņam tik spēcīgi, ka divi no tiem pakrīt.
„Viktra...” saucu viņai nopakaļ, it kā būtu vēl kas piebilstams.
Viņa pagriežas un palūkojas manī ar sasārtušām acīm nevis aiz niknuma, bet gan neaptveramās skumjās. Dūres jēlas. „Es mēdzu pīt viņas matus,” viņa izspiež. „Es nezinu, kāpēc viņa ir tāda. Kāpēc es esmu.” Puse no kāda viņas māsas nolauztā zoba iedūrusies miesā starp vidējo pirkstu un zeltnesi. Viņa izvelk zobu no dūres un paceļ to pret gaismu kā bērns, kurš atradis jūrmalā viļņu noapaļotu stikliņu, bet tad, šausmās nodrebējusi, ļauj tam nograbēt uz tērauda grīdas. Viņa man garām palūkojas uz Sevro. „Es taču tev teicu.”
Kamēr ārsti vēlāk parūpējas par Antoniju, Arēja dēli pārmeklē Dadža personīgās mantas viņas kajītē uz dedzesKuģa Taifūns. Zem dubulta dibena kādā skapī viņi atrod smirdošo, nodīrāto vilkādu. Kad Drātģīmis to aiznes Sevro, gaudoņu vadonis gandrīz sāk raudāt.
„Dadzis viņu nocēla,” Klauns saka, kad atlikušie sākotnējie gau-doņi pārcilā istabas saturu. Lai viņiem netraucētu, Mustanga vēro, nostājusies pie sienas. Ar mums kopā ir Olis, Drātģīmis un Sevro. „Kad Šakālis Institūtā piesita Antoniju pie krusta, Dadzis viņu nocēla.”