„Biju to aizmirsis,” saku, pārmeklēdams viņas rakstāmgaldu.
Sevro nošņaukājas. „Kas par pasauli.”
„Vai atceries, kā liki Dadzim cīnīties ar Leu, kad viņa nevarēja nodīrāt aitu? Mēģināji padarīt viņu skarbāku,” klusi iesmejoties, saka Olis. Iesmejas arī Sevro.
„Ko tu smejies?” prasa Klauns. „Tu tobrīd vēl biji prom, lasīji sēnes un gaudoji pret mēnesi.”
„Es vēroju,” saka Sevro. „Es vienmēr vēroju.”
„Tas ir ērmoti, boss,” jokodams saka Drātģīmis. „Ko tu darīji, kamēr skatījies?”
„Skaidrs, ka krūmos sita dūrē,” saku.
Sevro noņurd. „Tikai tad, kad visi bija aizmiguši.”
„Fui!” Olis sarauc degunu un iebāž gaudoņa apmetni savā somā. „Gaudo aizsaulē, mazo Dadzīt.” Mīļums viņas skatienā ir gandrīz neizturams. Tajā nav pārmetumu. Nav dusmu. Tikai drauga zaudējums. Tas man atgādina, cik ļoti es šos cilvēkus mīlu. Klauns un Olis aiziet roku rokā, bet Drātģīmis viņus par to ķircina. Pasmaidu par viņiem, un mēs ar Sevro paliekam iepakaļ. Mustanga joprojām nav izkustējusies no savas vietas pie sienas.
„Ko Viktra domāja, kad sacīja — es taču tev teicu?” jautāju viņam.
Sevro pamet skatu uz Mustangu. „Ai, tam vairs nav nozīmes.” Viņš izturas tā, it kā grasītos iet prom, tomēr vilcinās. „Viņa visu atsauca.”
„Visu?” pārjautāju.
„Mūs."
„Ak tā.”
„Žēl to dzirdēt, Sevro,” saka Mustanga. „Viņai šobrīd daudz pārdzīvojumu.”
„Njā.” Sevro atspiežas pret sienu. „Njā. Tā droši vien ir mana vaina. Pateicu viņai...” Viņš saviebjas. „Pirms kaujas pateicu viņai, ka... mīlu viņu. Vai zināt, ko viņa atbildēja?”
„Paldies?” min Mustanga.
Viņš saraujas. „Nē. Viņa tikai teica, ka es esmu idiots. Varbūt viņai taisnība. Varbūt es pārāk daudz sadomājos. Sapriecājos, vai saprotat?” Viņš domīgi lūkojas grīdā. Mustanga man pamāj, lai saku kaut ko.
„Sevro, tu esi visāds. Tu smirdi. Tu esi mazs. Tev ir apšaubāma tetovējumu gaume. Pornogrāfija, kas tev patīk ir... ē, ekscentriska. Un tev ir ļoti savādi kāju nagi.”
Viņš pagriežas, lai palūkotos uz mani. „Savādi?”
„Tie ir ļoti gari, vecīt. Tādi... tev vajadzētu tos apgriezt.”
„Nēa. Tie labi noder, lai kaut kur pieķertos.”
Samiedzu acis, nebūdams drošs, vai viņš joko, un turpinu, cik labi spēju. „Es tikai saku, ka tu esi visāds, puis’. Bet idiots gan tu neesi.”
Viņš neliek manīt, ka būtu mani dzirdējis. „Viktra domā, ka viņas dzīslās rit inde. Par to viņa runāja izolatorā. Teica, ka visu tikai sabojās. Tāpēc labāk nemaz neturpināt.”
„Viņa vienkārši ir nobijusies,” saka Mustanga. „It sevišķi pēc tā, kas tikko notika.”
„Tu gribi teikt, pēc tā, kas notiek...” Viņš apsēžas pie sienas un atbalsta galvu pret to. „Sāk likties, ka tas ir pareģojums. Nāve nes nāvi, kas nes nāvi...”
„Pie Jupitera mēs uzvarējām...” es saku.
„Varam uzvarēt visās kaujās, bet tik un tā zaudēt karā,” nomurmina Sevro. „Šakālim kaut kas ir aiz ādas, un Oktāvija ir tikai ievainota. Sceptera armāda ir lielāka nekā Zobena armāda, un viņi pieaicinās flotes no Venēras un Merkura. Mēs būsim trīskāršā mazākumā. Cilvēki mirs. Droši vien vairums cilvēku, kurus pazīstam.”
Mustanga pasmaida. „Ja vien nemainīsim paradigmu.”
53. KLUSUMS
Pēc tam, kad Mustanga plašos vilcienos izklāsta mums savu plānu un esam beiguši apsmiet, analizēt un kritizēt tā trūkumus, viņa dodas prom to apcerēt un kopā ar Telemaniem aizlido, lai piebiedrotos pārējai flotei. Ar Viktru un gaudoņiem paliekam nopratināt Antoniju un uzraudzīt kuģu remontu.
Antonijas skaistums ir pagātne. Ievainojumi, ko viņa guvusi, ārēji ir katastrofāli. Kreisais vaigu kauls sadragāts. Deguns saplacināts, sadauzīts tik pamatīgi, ka viņiem nācās izvilkt to no deguna dobuma ar ķirurģiskajām knaiblēm. Mute tā uztūkusi, ka šņāc, kad starp sadragātajiem priekšējiem zobiem tiek ievilkts gaiss. Kakla trauma un smags smadzeņu satricinājums. Kuģa ārsti domāja, ka viņa nonākusi kuģa avārijā, līdz vairākās vietās uz viņas sejas atrada Jupitera nama zibens ģerboņa nospiedumu.
„Taisnīguma iezīmēta,” es saku. Sevro nogroza acis. „Kas ir? Es protu būt smieklīgs.”
„Turpini praktizēties."
Kad nopratinu Antoniju, viņas kreisā acs ir uztūkusi, melna masa. Labā nikni glūn uz mani, tomēr viņa sadarbojas. Tagad, iespējams, tāpēc, ka draudi viņas dzīvībai kļuvuši ticamāki, Antonija domā, ka māsa to vien gaida kā iespēju pabeigt iesākto.
Saskaņā ar viņas teikto Šakāļa pēdējā ziņa vēstīja, ka viņš gatavojas mūsu uzbrukumam Marsam. Pulcē savu floti ap atkaroto Fobosu un atsauc Sabiedrības kuģus no Akadēmijas un citām rezerves spēku piestātnēm. Tāpat notiek lielā Zelta, Sudraba un Vara kuģu tautu staigāšana no Marsa uz Lunu vai Venēru, kas kļuvušas par balsstiesības zaudējušu patriciešu bēgļu centriem. Tāpat kā Londona pirmās Franču revolūcijas laikā vai Jaunzēlande pēc Trešā pasaules kara, kad kontinentus bija pārpludinājusi radiācija.
Problēma ar Antonijas sniegto informāciju ir tāda, ka grūti pārbaudīt, vai tā ir patiesa. Drīzāk neiespējami distances dēļ un tāpēc, ka starpplanētu komunikācija faktiski atmesta atpakaļ akmens laikmetā. Nevaram zināt, vai Šakālis nav sagatavojis maldīgu informāciju, ko viņai mums sniegt sagūstīšanas un spīdzināšanas gadījumā. Ja viņa izmanto tādu informāciju un mēs rīkojamies saskaņā ar to, varam viegli iekrist slazdā. Būtu bijis ārkārtīgi noderīgi, ja Dadzis šo ziņu varētu apstiprināt. Antonija viņu noslepkavoja šausminošā veidā, tomēr no taktikas viedokļa tas bija ļoti efektīvs gājiens.
Holideja man piebiedrojas uz Pandoras komandtiltiņa, kamēr mēģinu izveidot savienojumu. Kājas sakrustojis, sēžu priekšgala novērošanas postenī un atkal mēģinu pieslēgties Dzīvsudraba digitālajam datu-Mākonim. Pēc kuģa laika ir vēla nakts. Gaismas klusinātas. Bedri zem manis apkalpo zilo pamata komanda, kas ved mūs atpakaļ pie galvenās flotes. Tālumā rotē ēnaini asteroīdi. Man blakus piemetas Holideja. „Stiprinies, jel,” viņa saka, sniegdama man skārda kafijas krūzīti. „Cik laipni no tavas puses,” pārsteigts saku. „Arī nevari aizmigt?” „Nēa. Patiesībā nevaru ciest kuģus. Nesmejies.”
„Tam noteikti jābūt neērti, ja esi leģionārs.”
„Nemaz nerunā. Esot kareivim, puse aroda ir spēja gulēt jebkur.” „Un otra puse?”
„Spēja dirst jebkur. Paga, vēl arī spēja nenojūdzoties pildīt stulbas pavēles.” Viņa bungo pa klāju. „Vainīga dzinēja dūkoņa. Tā man atgādina lapsenes.” Holideja nokrata no kājām zābakus. „Vai tev nav iebildumu?” „Velc vien nost.” Iemalkoju kafiju. „Tas ir viskijs.”
„Tu gan esi apķērīgs.” Viņa puiciski piemiedz man ar aci.
Viņa ar zodu norāda uz viedpulksteni man rokās. „Joprojām nekā?”
„Jau asteroīdi ir gana ļauni, bet Sabiedrība slāpē visu, ko var.”
„Nu, Dzīvsudrabs nedeva viņiem citu iespēju.”
Sēžam kopā klusēdami. Viņas klātbūtne nav sievišķīgi nomierinoša, drīzāk gan vienkārša kā sievietei, kura uzaugusi lauksaimnieku apdzīvotā nomalē, kur tava reputācija ir atkarīga no tā, vai godam turi vārdu un cik labs ir tavs medību suns. Daudzējādā ziņā neesam līdzīgi, bet viņā ir rūgtums, ko izprotu.
„Izsaku līdzjūtību par tavu draugu,” viņa saka.
„Kuru?”
„Abiem. Meiteni pazini sen?”
„Kopš skolas. Viņa bija nedaudz nejauka. Tomēr uzticama...”
„Līdz vairs nebija,” viņa pabeidz. Par atbildi paraustu plecus. „Julii ir satriekta.”