„Viņa ar tevi runāja?” jautāju.
Holideja gaiši iesmejas. ,,Nc mazāko izredžu.” Viņa iesprauž mutē ar kaut ko apreibinošu papildinātu smēķi un aizkūpina to; pakratu galvu, kad Holideja piedāvā ievilkt dūmu. Dūc kuģa gaisa šahtas. „Klusums ir maita, vai ne?” viņa pēc brīža ierunājas. „Bet pēc kastes gan jau tu to zini.” Paloku galvu. „Neviens man nekad par to nejautā,” es saku. „Par kasti.”
„Neviens man neprasa parTrigu.”
„Vai tu gribētu?”
„Nēa.”
„Man nekad nebija iebildumu pret to,” saku. „Pret klusumu.”
„Nu, jo vecāki kļūstam, jo vairāk to aizpildām.”
„Likosā nebija daudz ko darīt, varēju vienīgi sēdēt un vērot tumsu.” „Vērot tumsu. Tas izklausās tik skarbi.” Viņa izelpo dūmus caur degunu. „Mēs uzaugām pie kukurūzas. Ne tik dramatiski. Kaudzēm kukurūzas, cik tālu vien vari saskatīt. Nakts vidū mēdzu ieiet lauka vidū un izlikties, ka tas ir okeāns. Varēja dzirdēt tā čukstus. Tas nav mierīgs. Ne tā, kā varētu šķist. Tas ir ļaunprātīgs. Vienmēr gribēju būt kaut kur citur. Ne tā kā Trigs. Viņam Gudhoupā patika. Gribēja iestāties vietējā iecirkņa policistos vai kļūt par mežsargu. Viņš būtu bijis laimīgs, līdz vecumdienām plunčādamies stāvošā ūdeni — dzerdams kopā ar tiem idiotiem Lū krogā un iedams medīt agros, nosarmojušos rītos. Es biju tā, kura gribēja prom. Kura gribēja dzirdēt okeānu un redzēt zvaigznes. Divdesmit gadi dienestā leģionā. Niecīga cena.”
Viņa smejas par sevi, tomēr man šķiet interesanti, ka Holideja izlēmusi atvērties tieši tagad. Viņa atnāca pie manis. Sākumā es domāju, ka viņa atnākusi mani mierināt. Tomēr sēdošās sievietes elpā jau ir viskijs. Viņa negribēja būt viena. Un es esmu vienīgais, kurš kaut nedaudz pazina Trigu. Nolieku savu viedpulksteni.
„Es Trigam teicu, ka viņam navjānāk, bet zināju, ka patiesībā velku viņu līdzi. Teicu mammai, ka parūpēšos par viņu. Neesmu spējusi viņai pateikt, ka Trigs ir miris. Varbūt viņa domā, ka abi esam beigti.”
„Vai pateici viņa saderinātajam?” jautāju. „Viņu sauc Efraims, vai
ne?”
„Tu atcerējies.”
„Protams. Viņš bija no Lunas.”
Viņa mirkli mani vēro. „Njā, Efs ir labs cilvēks. Strādāja privātā apsardzes firmā īmbrijas pilsētā. Specializējās vērtīgu īpašumu atgūšanā — mākslas darbu, skulptūru, juvelierizstrādājumu. Ļoti smuks puika. Viņi satikās vienā no tiem tematiskajiem bāriem, kad bijām atvaļinājumā no Trīspadsmitā. Venēriešu pludmales tērpos. Efs nezināja par mums ar Trigu, par to, ka esam Arēja dēli. Tomēr pēc tam, kad tevi izglābām, kādas apgādes misijas laikā dabūju viņu rokā. Izmantoju dator-kafejnīcu. Apmēram nedēļu pēc tam, kad pateicu, ka Triga vairs nav, viņš atsūtīja ziņu, ka iet pagrīdē un piebiedrojas Arēja dēliem uz Lunas. Kopš tā laika neesmu no viņa neko saņēmusi.”
„Esmu drošs, ka ar viņu viss ir kārtībā,” es saku.
„Paldies. Bet mēs abi zinām, ka uz Lunas šobrīd iet sūdīgi.” Viņa parausta plecus. Brīdi paknibinājusi svarcelšanas tulznas uz plaukstām, Holideja man piebiksta. „Es gribu, lai zini, ka tev labi sanāk. Es zinu, ka nejautāji. IJn es esmu tikai kareive. Bet tev sanāk.”
„Trigs arī tā domātu?”
„Jā. Un viņš piemīztu bikses, ja zinātu, ka maršējam uz—”
Viņa tiek pārtraukta pusvārdā, kad mums virs galvas klusi iepīkstas hologramma un mani pasauc sakaruZilā. Steidzos pacelt savu vied-pulksteni. Visās frekvencēs joslā tiek pārraidīta viena un tā pati ziņa. Mūsu pirmais kontakts ar Marsu, kopš pirmoreiz šķērsojām asteroīdu joslu. „Atskaņo to!” saka Holideja. Ieslēdzu, un parādās ieraksts. Tajā redzama pelēka nopratināšanas telpa. Kāds asinīm klāts vīrs pieķēdēts pie krēsla. Kadrā ienāk Šakālis un nostājas pie viņa.
„Vai tas ir...” Holideja čukst man aiz muguras.
„Jā,” saku. Krēslā sēž tēvocis Nerols.
Šakālim rokā pistole. „Derov! Mani kaulu mednieki pieķēra šo te kosmosā bojājam bākas. Tiešām izturīgāks, nekā izskatās. Domāju, ka viņš varētu zināt tavu domu gājienu. Bet viņš mēģināja nokost sev mēli, lai nebūtu ar mani jārunā. Ironiski, vai ne?” Viņš nostājas manam tēvocim aiz muguras. „Man nevajag izpirkumu. Man no tevis neko nevajag. Es tikai gribu, lai skatiesViņš paceļ pistoli. Tas ir slaiks, pelēks metāla gabals manas plaukstas lielumā. Zilie bedrē noelšas. Sevro izskrien uz komandtiltiņa brīdī, kad Šakālis pieliek pistoles stobru pie mana tēvoča pakauša. Tēvocis paceļ galvu un ielūkojas kamerā.
„Piedod, Derov. Bet es pasveicināšu tavu tēvu par—”
Šakālis nospiež gaili, un es jūtu, kā, tēvocim saļimstot krēslā, tumsā ieslīd vēl viena daļa manis. „Slēdz laukā,” truli izdvešu; pār mani viļņiem gāžas pagātne — Nerols liek man galvā sutastērpa ķiveri, kad biju zēns, kaujos ar viņu Laureātu sumināšanā, viņa skumjās acis, kad sēdējām blakus zem karātavām pēc Eo pakāršanas, viņa smiekli...
„Laikspiedols liecina, ka tas pārraidīts pirms trim nedēļām, ser,” klusi saka sakaruZilā Virga. „Mēs to nesaņēmām traucējumu dēļ.”
„Vai to saņēmusi pārējā flote?” klusi jautāju.
„Nezinu, ser. Šobrīd traucējumi ir niecīgi. Un tie ir pulsa frekvencē. Viņi to droši vien jau redzējuši.”
Un es teicu Orionam, lai turpina skenēt, ja nu mums paveicas. Tas noteikti noplūdīs.
„O, sūdu būšana,” murmina Sevro.
„Kas ir?” jautā Holideja.
„Mēs tikko aizdedzinājām paši savu floti,” mehāniski saku. ŠI pārraide iznīcinās trauslo savienību starp virsKrāsām un zemKrāsām. Mans tēvocis bija gandrīz tikpat mīlēts kā Ragnārs. Nerols ir miris. Vienkārši tā. Jūtos bezpalīdzīgs. Iekšēji nodrebinos. Neesmu vēl to aptvēris.
„Ko darīsim?” prasa Sevro. „Derov?”
„Holidej, modini gaudoņus!” saku. „Stūrmani, pilnu jaudu aizmugurējiem dzinējiem. Pēc četrām stundām gribu būt pie galvenās flotes. Savienojiet mani ar Mustangu un Orionu. Ari Telemaniem.”
Holideja atžirgst. „Jā, ser!”
Par spīti traucējumiem, sasniedzu rācijā Orionu un lieku viņai noslēgt visu kuģu komandtiltus un izolēt ieroču noliktavas, ja nu kāds izlemj mēģināt uzbrukt mūsu zelta sabiedrotajiem. Paiet gandrīz trīsdesmit minūtes, līdz zilie savieno mani ar Mustangu. Pie manis kopā ar Sevro un Viktru ieradies Dakšo. Viņa ģimene ir uz saviem kuģiem. Signāls ir vājš. Traucējumu švīkas izraibina Mustangas seju. Viņa iet pa kādu gaiteni. Viņai līdzi divi zelti. „Derov, vai esi dzirdējisf” viņa vaicā, redzēdama man aiz muguras pārējos.
„Pirms pusstundas.”
„Man loti žēl..."
„Kas notiek?”
„Saņēmām ziņojumu. Kāds muļķa tehniķis aizsūtīja to visiem sensoru operatoriem'' Mustanga apstiprina. „Tas atskaņots kuģos visāflotē. Derov... uz vairākiem mūsu kuģiem jau uzsāktas darbības pret virsKrāsām. Pirms piecpadsmit minūtēm sarkanie uz Persefones nogalinājuši trīs zeltus. Un viena no manām leitnantēm atklāja uguni uz diviem obsidiānietn, kas mēģināja viņu sagrābt. Viņi ir miruši."
„Nu ir sūdi vagā,” saka Sevro.
„Es evakuēju visu savu personālu uz mūsu kuģiem." Fonā aiz Mustangas atskan šāvieni.
„Kur tu esi?” prasu.
„Uz. Rita zvaigznes.”
,,Kd, pie velna, tu tur dari? Tev jātiek prom.”
„Šeit joprojām ir mani vīri. Uz dzinēju klāja loģistikas atbalstam strādā septiņi zelti. Es viņus te nepametīšu.”
„Tad es sūtu sava tēva apsardzi,” no savas ģimenes dedzesKuģiem norūc Dakšo. „ Viņi dabūs tevi laukā''
„Tas ir stulbums,” saka Sevro.
„Nē!” Mustanga izsaucas. ,Ja iesūtīsi te zelta bruņiniekus, tas viss pārvērtīsies asinspirtī, no kuras vairs neatgūsimies. Derov, tev ātri jātiek šurp. Vienīgi tas varētu glābt situāciju."